Par abu prezidentu Jaungada uzrunām 2
Jaungada pirmajās dienās vairākiem mūsu lasītājiem lūdzu izteikt savu viedokli par prezidenta Andra Bērziņa un Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas Jaungada uzrunām. Kādu vēstījumu klausītāji uztvēruši? Vai teiktais atbildis gaidītajam? Lūk, pirmās saņemtās atbildes.
Nevis skaits, bet gara spēks
Valsts prezidenta runā patika tēze, ka tautas spēku nenosaka tās skaitliskais lielums, bet griba un apņēmība jeb gara spēks. Diemžēl šis gara spēks, šī vienotība mums piemīt tikai izšķirošos un grūtos brīžos, bet pēc tam… Patika tēze, ka Latvija nekad nebūs Eiropas Savienības nomale. Lai nu tā būtu, taču, spriežot pēc mūsu Saeimas deputātu darbiem, nedarbiem un kašķiem, pēc valdības mazspējas pieņemt izšķirošus lēmumus, grūti tam noticēt.
Latvija, tās likumdevēji un valdība, vienmēr ir bijusi atvērta (pat pārāk!) Eiropas kopējām idejām un veikumiem, diemžēl dažkārt pat pārcenšoties savā izpildīgumā, savā paklausībā un pakļāvībā visām direktīvām un vadošiem norādījumiem. Jā, Valsts prezidenta runa man patika. Man patīk viņa zemnieciskais mierīgums, apdomība, necenšanās izcelties ar skaļām frāzēm, nedrošām cerībām un neizpildāmiem solījumiem. Lai viņam laimīgs un panākumiem bagāts šis gads!
Ministru prezidentes runā uzsvaru saskatīju vēlējumos: lai būtu veselība, maize un mīlestība katrā mājā, lai mēs kopējos savas valsts mērķus neupurētu īslaicīgam vai šķietamam izdevīgumam, lai mūsu ticība pašiem sev, mūsu iekšējā brīvība dod mums spēku, kad tā sāk pietrūkt. Patīk L. Straujumas doma, ka tik, cik liela būs mūsu griba, tik stipra būs arī mūsu valsts. Arī viņai mani visa laba vēlējumi.
Ar cieņu,
Egils Vitauts Upelnieks
Rīgā
Piedodu prezidentam nelielo misēkli
Gadu mija ir maģisks laiks, kad augsto amatpersonu teiktajā vēlamies saklausīt ko īpašu, uzmundrinošu, cerīgu un motivējošu. Gan Andris Bērziņš, gan Laimdota Straujuma uzsvēra – mums jānotic pašiem sev, jāstiprina mūsu griba, jāveicina apņēmība, mēs esam unikāli un dzīvojam īpašā vietā – Latvijā. Manā skatījumā tie bija īstie vārdi īstajā laikā.
Salīdzināju abu prezidentu runas un secinu, ka tajās kā vienojošs elements ir vēstījums tautai. “Cik liela būs mūsu griba, tik stipra būs arī mūsu Latvija,” sacīja Laimdota Straujuma. Prezidents Andris Bērziņš: “Pasaules tautu vēsture pierāda, ka tautas spēku nenosaka tās skaitliskais lielums, bet griba un apņēmība būt, palikt un nepazust.”
Ministru prezidente pieminēja krievu pasakas tēlu zelta zivtiņu. L. Straujumas teiktajam varam pievienoties, ja piepildīsies saprātīgas vēlēšanās. Tad piedzīvosim citas pasakas beigas, nevis tās, kas oriģinālajā krievu pasakā.
Nelielu disonansi izraisīja prezidenta sacītais, ka esam “25 neatkarības gadus jauna valsts”, taču tālāk citā rindkopā: “(..) ko atgūtās neatkarības laikā esam paveikuši un sasnieguši.” Uzelpoju, tātad tomēr atgūtās neatkarības, ne 25 gadus jaunā valsts. Pirmajā brīdī sašutums par dzirdēto, bet tai pašā laikā attaisnoju prezidentu. Nekļūdās tas, kas neko nedara. Skaidrs, ka patiesību zina gan prezidents, gan lasītāji, jautājums tikai – kā katrs reaģējam uz citu kļūmēm.
Ko nesaklausīju abu prezidentu runās? Gribēju vairāk dzirdēt par mūsu valsts vīziju, kādu to vēlamies redzēt nākotnē, uz ko mums tiekties, ko attīstīt, pilnveidot, kas jādara, lai tuvotos mērķiem. Valsts prezidentam un Ministru prezidentei paldies, ka atgādinājāt par mūsu vērtībām. Jaunajā gadā līdzpilsoņiem novēlu vairāk iepazīt sevi, uzzināt, ko spējat un varat darīt apkārtējo un arī valsts labā. Lai mums kopā izdodas radīt valsti, kurā paši esam laimīgi!
Lilija Paegle,
biedrības “Otrās mājas” vadītāja Madlienā
