Par 65 eiro – Rebeka bez galvas 2
Koncertuzvedums “Marija Stjuarte” Lielajā ģildē 10. janvāra vakarā bija pārpildīts – publika, kā mēdz teikt, “gāja uz Rebeku”, jo vēlējās dzirdēt pasaulē atzīto latviešu soprānu titullomā.
Koncertuzvedumu pieteica tā rīkotājs – koncertaģentūras “Laba mūzika” mākslinieciskais vadītājs Ints Dālderis – un pēc ievadvārdiem ieņēma savu mūziķa vietu orķestrī. Diemžēl daļai klausītāju ilgi gaidītais un dārgi maksājušais koncerts sagādāja vilšanos, rūgtumu un sašutumu. Vai visā balkona kreisajā pusē, kur ir trīspadsmit rindas pa piecām sēdvietām katrā, redzamību traucēja televīzijas aparatūra, milzu ceļamkrānam līdzīga tehnika, kas zemu virzījās arī virs klausītāju galvām parterā.
Ārste Baiba Paije bija nopirkusi biļeti balkona 7. rindas 2. vietā par 65 eiro: “Vienā koncerta daļā es no Marinas Rebekas redzēju tikai mazu rozā kleitas daļiņu, citā – dziedātājas ķermeņa viduci bez galvas – atkarībā no tā, kā virzījās milzu aparatūra un operatora stāvs… Kā drīkst pārdot tik dārgu biļeti, ja redzamība ir tik graujoši slikta?! Turklāt uz skatuves bija četras kameras, kas nevienam netraucēja redzamību, bet šī balkona kreisajai pusei traucējošā vienubrīd pat tik bīstami tuvu pievirzījās ģildes logam, ka likās, tūlīt plīsīs vitrāžas stikli…”
Ķīmiķe Anna Polkmane bija nopirkusi biļeti balkonā 3. rindā par 75 eiro: “Es ilgi pie kases svārstījos, vai varu atļauties sev šo prieku, taču tik ļoti vēlējos dzirdēt un redzēt Marinu Rebeku… Likt par tādu naudu skatīties uz māksliniekiem caur kaut kādiem televīzijas aparatūras režģiem ir vislielākā necieņa pret savējiem, pret cilvēkiem, kuri ļoti mīl mūziku. Man tas bija sabojāts koncerts.”
Latvijas Televīzijas kultūras raidījumu redakcijas vadītāja Ieva Rozentāle nenoliedz LTV operatoru klātbūtni koncertā. “Mēs cīnīsimies par labām vietām, jo mums ir vajadzīgs labs ieraksts, bet par kameru ielaišanu un izvietojumu zālē vienojamies ar koncerta rīkotājiem,” viņa paskaidro.
Šis nav tāds vienīgais gadījums «Lielajā ģildē». Līdzīgs sašutums pavisam nesen izraisījās arī pēc Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) 90 gadu jubilejas koncerta, kurā pie klavierēm sēdēja Maestro Raimonds Pauls, bet pie diriģenta pults bija Mariss Jansons. LNSO direktore Indra Lūkina problēmu nenoliedz. Tā esot situācija, kad kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp, jo jādomā gan par skatītājiem zālē, gan par tiem tūkstošiem, kuri koncertu var baudīt tikai ar televīzijas starpniecību. “Pirms koncerta ar Marisu Jansonu jau divus mēnešus iepriekš vienojāmies par kameru izvietojumu, izskatījām katru centimetru, lai televīzijas aprīkojums pēc iespējas mazāk traucētu skatītājiem. Pirms kāda koncerta es ar vienu operatoru pat sastrīdējos, sacīdama, ka nolūkotajā vietā viņš tomēr nedrīkst sēdēt, jo aizsegs skatu publikai… Bet galvenais – un tas nav nekāds noslēpums – Lielā ģilde nav piemērota ne vien simfoniskajai mūzikai, bet arī mūsdienīgas tehnikas izvietošanai koncertu pārraidīšanai… Ne jau velti mēs cīnāmies par jaunu koncertzāli…”
Taču, ja neko lietas labā pagaidām īsti darīt nevar, jāpiekrīt vairāku skatītāju domai, ka tādā gadījumā biļetes ir bīstami pirkt. Tā var izrādīties laimes spēle, jo nav garantijas, ka izdotā nauda galu galā nebūs zemē nomesta.
Indra Lūkina piebilst, ka uz atsevišķām vietām, no kurām redzamība televīzijas kameru dēļ tikpat kā nav iespējama, biļetes vispār netiek pārdotas. “Latvijas koncertu” sabiedrisko attiecību speciāliste Rinta Bruževica uzskata, ka par ļoti apgrūtinātu redzamību vajadzētu daļēji kompensēt biļešu cenu. Līdzīgu risinājumu pieļauj arī Ieva Rozentāle. Protams, televīzijas kamera ir kustīga, citviet skatītājiem traucē mazāk, citur vairāk. Taču nez vai tā mūsdienās būtu liela problēma – izpētīt, cik lielā mērā un kurās vietās redzamība tiks traucēta. Kāds no koncertu rīkotāju pārstāvjiem varētu uzkāpt balkonā un pārliecināties savām acīm. Ir tikai godīgi, ja biļetes šādās vietās pārdotu nevis par 75 vai 65 eiro, bet par 10 vai 20. Un, ja biļetes nopirktas agrāk, nekā noskaidrots apgrūtinātās redzamības vietu izkārtojums, to cenu var daļēji kompensēt. “Atradīsies cilvēki, kuri būs ar mieru koncertu dzirdēt, izjust klātbūtnes efektu un nebūs vīlušies, jo jau iepriekš zinās, uz ko parakstījušies, pērkot lētāku biļeti. Būs, kam šāds piedāvājums varbūt pat liksies pievilcīgs,” uzskata Baiba Paije. “Taču televīzijas milzu tehniku nedrīkst likt priekšā vietām, kur biļetes pārdotas par lielu naudu! Ja reiz cilvēks ir nopircis dārgu biļeti uz koncertu ar slavenu mākslinieku, viņam ir tiesības vēlēties to dzirdēt un redzēt.”
Jājautā – kas liedz koncertu rīkotājiem un televīzijai vienoties par kompensācijas mehānismu skatītājiem, kuriem pārdotas biļetes ar pasliktinātu redzamību? Biznesa intereses nedrīkst vērtēt augstāk par skatītāju zālē.
Saeimas deputāts un koncertaģentūras “Laba mūzika” mākslinieciskais vadītājs Ints Dālderis atbildē “LA” pauž šādu viedokli: “Atbilstoši likumam klientam, kuram ir pretenzijas pret saņemto pakalpojumu, jāgriežas pie pakalpojuma sniedzēja ar motivētu iesniegumu, kurā precīzi aprakstītas pretenzijas. Pakalpojuma sniedzējam ir pienākums saprātīgā termiņā izskatīt to un pieņemt lēmumu par tālāko rīcību. Ja pusēm neizdodas vienoties, klients var vērsties Patērētāju tiesību aizsardzības centrā, kas izvērtēs radušos konfliktu.”
Te nu jāteic – katrai neveiksmei arī ir zelta maliņa. Laimīgā kārtā skatītāji bijuši tik tālredzīgi, ka sakropļoto skatu iemūžinājuši fotoattēlā, un nu “pretenzijas” ir uzskatāmi redzamas. Ejot uz “Labas mūzikas” rīkotajiem koncertiem, fotoaparātam jābūt līdzi!
Patērētāju tiesību aizsardzības centra patērētāju informācijas un komunikācijas daļas vadītāja Sanita Gertmane: “Vispirms ar koncertuzvedumā apgrūtināto redzamību neapmierinātajem cilvēkiem tik tiešām jāgriežas pie pakalpojuma sniedzēja. Koncerta rīkotājs varētu kompensēt daļu no biļešu cenas vai arī piedāvāt biļetes uz citu koncertu bez maksas kā kompensāciju par sagādātajām neērtībām. Ja puses vienošanos nevar panākt, tad cilvēks var griezties pie mums ar iesniegumu, kuru izskatām. Mums ir strīdu risināšānas komisija, kura tad varētu lemt par tālāko.”
