Māris Antonevičs: Papīrs pacieš visu 18
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Deklarācijas par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta (nr. 2) iecerēto darbību vēl nav, tomēr tā jau tagad uzlikta uz tik augsta pjedestāla, kādā šāda veida dokumenti, šķiet, nekad iepriekš nav celti.
Vispirms Valsts prezidents Egils Levits paziņoja, ka nenosauks Ministra prezidenta kandidātu, kamēr nebūs savām acīm redzējis deklarācijas projektu un “būsim droši, ka šī valdība ir apņēmusies izdarīt ko jēdzīgu”. Kas sākumā izskatījās kā Valsts prezidenta vēlme spēlēt aktīvu lomu valdības veidošanas procesā (pieļaujot, ka tāds varētu būt sabiedrības pieprasījums), tas vēlāk sāka izskatīties pēc nesaprotamas laika vilcināšanas.
Galu galā atskanēja pat piezīmes, ka šāda pieeja patiesībā traucē valdības veidošanā, jo nav skaidrs “Jaunās Vienotības” līdera Krišjāņa Kariņa statuss.
Viņš it kā vada sarunas, taču partneri varot jebkurā brīdī iebilst, ka process būtu veiksmīgāks, ja šajā vietā būtu kāds cits, kā tas dažos mājienos jau parādījās attiecībā uz Kariņa partijas biedru, ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču. Arī bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers bija paudis neizpratni, kāpēc Levits neizmantoja iespēju nominēt premjeru, uzrunājot 14. Saeimu tās pirmajā sēdē.
Tagad tas beidzot ir izdarīts. Bet vai tiešām te tik izšķiroša nozīme bijusi valdības deklarācijas melnrakstam, kas prezidentam aizsūtīts iepriekšējā vakarā?
No Levita izteikumiem iznāk, ka jā, taču tas nepārliecina. Kas tad no pieciem pieminētajiem blokiem ir tāds, ko koalīcijas veidotāji būtu atstājuši bez ievērības, ja prezidents nebūtu par to atgādinājis: ārlietas un drošība, izglītība, enerģētika, konkurētspēja, dzīves kvalitātes uzlabošana?
Tie ir jautājumi, kas tā vai citādi bija un ar ko būs jāsaskaras visām valdībām. Cita lieta, protams, ir konkrētāki risinājumi, taču te jau prezidents vairs neiesaistās.
Tomēr Egils Levits nav vienīgais. Arī “Apvienotais saraksts” jau ilgāku laiku spēlējas ar tēmu – svarīgākais ir deklarācija, viss pārējais sīkumi. T
as sākās uzreiz pēc memoranda parakstīšanas un Kariņa piedāvātā atbildības jomu (lasi – amatu) sadalījuma, kas Uldi Pīlēnu un biedrus neapmierināja, taču bija vajadzīgs kāds pieklājīgs aizbildinājums.
Atkal jau atsauces uz deklarāciju no malas vairāk izskatījās pēc laika vilcināšanas.
Te noteikti jāuzsver, ka valdības deklarācijas, bez šaubām, ir svarīgs atskaites punkts, tomēr, kā jau jebkurš papīrs, pacieš visu, ko tajā ieraksta. Tas ir kā labo nodomu apkopojums, kas nebūt nenozīmē, ka pēc četriem gadiem mēs saņemsim rezultātu vai vismaz attiecīgajā virzienā iesāktu darbu.
Faktiski valdības deklarācijas ir no tās pašas šūplādes, kurā atrodas partiju pirmsvēlēšanu programmas – iedzīvotāji, kā zināms, šos papīrus lasa reti, savukārt politiķiem gan no pirmsvēlēšanu solījumiem, gan valdības deklarācijas ir izdevīgi izcelt tos punktus, kur, viņuprāt, ir ar ko palielīties, savukārt noklusēt to, kur vispār nekas nav īstenots vai pat palicis sliktāk.
Daži piemēri no līdzšinējās Krišjāņa Kariņa valdības (nr. 1) deklarācijas (parakstīta 2019. gada 23. janvārī).
“Īstenosim atbildīgu fiskālo politiku.” Ko īsti nozīmē šis apzīmējums? Valsts ārējais parāds 2018. gadā bija 37,2% no IKP, tagad tas jau tuvojas 50%. Protams, var iebilst, ka citās valstīs noticis kaut kas līdzīgs un tam par iemeslu ir Covid-19 pandēmija, kuras laikā nauda tika tērēta uz visām pusēm, taču diez vai to tiešām var saukt par atbildīgu fiskālo politiku.
“Veidosim godīgāku nekustamā īpašuma nodokļa politiku, ieviešot neapliekamo minimumu galvenajam mājoklim.” Vai kāds par to kaut ko ir dzirdējis?
“Turpināsim austrumu robežjoslas izbūvi un aprīkošanu, pabeidzot infrastruktūras izveidi un modernizēšanu.” Ja par “turpināšanu” uzskata dzeloņstiepļu pinuma žoga imitāciju uz Baltkrievijas robežas, tad varētu teikt, ka kaut kas jau tiek darīts. Tiesa, arī tas diez vai būtu noticis, ja ne 2021. gadā organizētā Lukašenko režīma migrantu hibrīdoperācija.
“Uzlabosim civilās aizsardzības sistēmas darbību valstī, aktīvi meklēsim risinājumus un finansējumu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta materiāltehniskajam nodrošinājumam.” Par civilās aizsardzības sistēmu politiskā līmenī kāds vispār atcerējās tikai līdz ar kara sākumu Ukrainā, bet situāciju ar VUGD nodrošinājumu spilgti parāda nesenais lēmums par 18 posteņu slēgšanu reģionos.
“Atvieglosim mazajiem un vidējiem uzņēmumiem birokrātiskos procesus un samazināsim administratīvo slogu, radot motivējošu vidi nodokļu samaksai.”
Nav šaubu, ka uzņēmējiem noteikti būtu biezs vārds sakāms par šo punktu.
“Likvidēsim obligātā iepirkuma komponenti, ievērojot tiesiskuma principus, nepieļaujot šo maksājumu veikšanu no citiem finanšu avotiem un veicot to valsts budžetam un iedzīvotājiem ekonomiski un finansiāli izdevīgākajā veidā. Izvērtēsim obligātā iepirkuma komponentes izveidošanas un ieviešanas tiesiskumu.” Ja par pirmo teikuma daļu var teikt, ka tas formāli pēc četriem gadiem ir izdarīts, par tālāko gan stipri jāšaubās.
“Nodrošināsim Augstskolu likumā un Zinātniskās darbības likumā noteikto budžeta pakāpenisku palielinājumu augstākajā izglītībā un zinātnē.” Labāk nekaitināt augstskolu pārstāvjus un zinātniekus ar jautājumiem, kā, viņuprāt, valdībai veicies ar šā deklarācijas punkta izpildi… Gribētos jau cerēt, ka jaunā deklarācija šajā ziņā būs principiāli atšķirīga, tomēr diez vai tam ir kāds pamats.
