Egils Līcītis: Kopš tēvocis Jūliuss pamatīgi iepircies partiju tirgū… 4
Kopš tēvocis Jūliuss pamatīgi iepircies partiju tirgū, iešalkušās uzmanīgas valodas, ka derētu pasargāt nabaga Ingunu Sudrabu (kuras biroju izkratīja) un pārējos brāļus politiķus no nevēlamiem saldumu onkuļiem. Vajagot paaugstināt valsts maksātās stipendijas partijām, lai tās stiprinātu pret atkarībām.
Tā nav saprāta balss. Tā var runāt pagalam naivs, lētticīgs cilvēciņš vai liels nekauņa.
Pirmkārt, nodokļu maksātāji uzturnaudu jau maksā atspērušies. Partijām ir rokas līdz elkoņiem valsts kabatā – apstākļos, kad citiem līdzekļu nepietiek. Pensionāriem piemet pa eirītim, kamēr deputāti, ministri sprāgst pušu no algas pielikuma. Lai amatpersonas, kuras spīd un laistās kā trekni baroti vērsēni, vairāk ziedo saviem politiskajiem staļļiem, tad mazāk grābstīsies ap tautas līdzekļiem kā mironis gar svecēm.
Otrkārt, vai aptverama traģikomiskā situācija? Politiķi paši skrīvē likumus, kā gribētu tikt finansēti no valsts budžeta un kā izlietojama nauda vēlēšanu kampaņās, bet partijas ir tik deģenerējušās, ka pašrocīgi sacerētos likumus nejēdz izpildīt! KNAB par pārkāpumiem apbēris sodiem visus politiskos spēkus, kādi vien darbojušies, un visdumjākajiem atņēmis valsts finansējumu. Nemākuļi maksājuši ragā, cietušies pie diētas, tikām Šķēles, Kalvīša, Kučinska & Co TP viltīgi pašlikvidējusies, šņauc degunu soda kvītī un uzsvilpo par tiesas piespriesto, valstij piedzenamo miljonu.
Treškārt, vai labvēļi eksperti, kas atbalsta politiķu mīlestību pret augstākiem honorāriem, nebūtu laipni paskaidrot, cik papildu miljonus nodokļu maksātāju naudas vēl jāiešķiebj partijām, lai tās būtu paēdušas un nelasītu artaviņas no “krusttēvu” galda, atlīdzībā izpildot derīgus pakalpojumus? Kurā brīdī politiķi pārtrauks kā izbadējušies suņuki ņemt cukurgraudus no saimnieka, sponsora un citiem dresētājiem? Vēlēšanu kampaņu izdodamām summām taču ir noteikti griesti, limiti, bet lieka naudiņa nekad nebūs par nāvi, lai valdes locekļus pacienātu ar austerēm, vajadzīgos konsultantus – ar halucinogēnām sēnēm un ofisam nopirktu mikroviļņu krāsni.
Saprotama partiju vēlme patērēt barību kā kašalotam. Taču no bērna kājas zināms, ka aldziņa jānopelna, un te nu neviens politiķis nav nomiris no pārstrādāšanās tautas labā. Arī tas kļuvis par normu, ka šķībās, greizās, nepareizās partijas ir ļoti šmucīgas un nodarbinātas ar šeftēm kā interešu grupas. Politiķi ir liekēži, kuri reti strādā pēc vēlētāju gribas. Partijām nav ideoloģijas, programmas un mērķu. Nav biedru ganāmpulka un nav vēlmes iedziļināties sabiedrību interesējošos jautājumos. Nav izstrādātu reformu projektu un nav tālredzīgu domnīcu. Vēlētāji runā ko runādami, politiķiem pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Jūs tik eļļojiet, mēs brauksim! Ja no valsts fondiem kas piešķirams, tad civilās aizsardzības hlora krājumi, ar ko izdezinficēt demokrātiju no tādām “sastāvdaļām”.
