Uldis Šmits: Papildinājums noderīgo idiotu pulkā? 0
Kā jau ziņots, Marina Lepēna bija ieradusies Tallinā, kur tikās ar Igaunijas Konservatīvās tautas partijas (EKRE) vadību un pie viena vēl dažiem viņai draudzīgiem citu Eiropas valstu partiju nosūtītiem pārstāvjiem.
Pa ceļam Francijas Nacionālās apvienības (NA), bijušās Nacionālās frontes, līdere piestāja Slovākijā. Brauciena mērķis bija vienoties par iespējām pulcēt Eiropas Parlamentā iespējami plašāku radikāli labējo frakciju jeb politisko grupu, kādas izveidošanai nepieciešams ne vien noteikts deputātu daudzums, bet arī noteikts pārstāvēto valstu skaits, tāpēc kaut vai viena ievēlēta igauņa piesaistīšana lieti noder.
To, vai mērķis ir sasniegts, drīzumā redzēsim. Jebkurā gadījumā norises ap Lepēnas ciemošanos Tallinā pievērsa uzmanību kā pirmais šāda veida pasākums Baltijas telpā.
Prombraucot Lepēna tviterī palaida informāciju, ka bijusi komunisma upuru piemiņas memoriālā, un aicināja nekad neaizmirst tos, kas nolikuši galvu par brīvību.
Savukārt viņas līdzbraucējs – viens no NA vadošajiem kadriem eirodeputāts Nikolā Bejs – izplatīja tekstu: “Igauņi ir maksājuši dārgu cenu pretstāvē sarkanajam teroram, kurš pie mums joprojām bauda iecietīgu attieksmi un kura vārdā pastrādāto noziegumu smagums “tiek minimizēts”.”
Viedi vārdi. Bet skan drusku liekulīgi, zinot Lepēnas partijas ārkārtīgi siltās attiecības ar Kremli, kurš nekad nav atzinis ne Igaunijas, ne arī Latvijas un Lietuvas okupācijas faktu, bet uzskata par likumīgu un labprātīgu Baltijas valstu varmācīgo iekļaušanu PSRS, kas pavēra ceļu Nikolā Beja nosodītajam komunistiskajam teroram un lika baltiešiem “maksāt dārgu cenu”.
Turklāt masu slepkava starptautiskais noziedznieks Staļins ir padarīts par cildināmāko vēsturisko figūru mūsdienu Krievijā, kur valda Lepēnas politiskais draugs un aizbildnis. Putins, lielā mērā izmantodams pērnā gadsimta totalitāro režīmu metodes, sagrāba Krimu, un “referendumā”, ar kuru tika noformēta Ukrainai piederošās pussalas iekļaušana Krievijā, arī NA cilvēki līdzdarbojās “starptautisko novērotāju” lomā.
Viņu pieaicināšana, protams, nebija nejaušība – Francijas galēji labējie visus šos gadus ir diezgan aktīvi propagandējuši stāstu par Krimas neapšaubāmo piederība Krievijai.
Šajā sakarā Tallinā izvaicāta, Lepēna vien izmeta, ka ikvienam var būt sava ārpolitiskā līnija. Bet, atšķirībā no viņas tēva Žana Marī vadonības laikiem, tagadējo partijas līniju tāpat raksturo diezgan spīvs antiamerikānisms, ko nespēj kliedēt pat Trampam veltītās uzslavas.
Tāpēc likumsakarīgi NA nostādnes paredz Francijas izstāšanos no NATO. Turpretī Baltijas valstīm alianse iemieso galveno drošības garantu. Starp citu, pagājušajā mēnesī Igaunijā esošo NATO kaujas grupu rotācijas kārtībā pastiprināja Francijas mehanizētās brigādes vienība, kura izvietojās Tapas militārajā bāzē. Parīzes politiķi, ja labi gribētu, būtu varējuši apmeklēt tautiešus, bet šoreiz nesanāca…
Tiesa, EKRE vadītājs Marts Helme vēl pirms viesu ierašanās un uzņemšanas parlamentā jeb Rīgikogu apgalvojis, ka ne jau visiem Lepēnas izteikumiem piekrīt un ka jārunā ne tikai par Ukrainu un Gruziju, bet arī par padomju laikā Igaunijai atņemtajiem kvadrātkilometriem.
Tomēr diez vai šādas sarunas, ja tādas izvērtās, spēja Marinu un pārējos Tallinā uzaicinātos pēkšņi pārvērst Igaunijas vai baltiešu kopējo interešu aizstāvjos. Būs vien tās jāaizstāv mums pašiem, un nez kāpēc šķiet, ka gluži citu sabiedroto kompānijā.
