Papildinājums Daugavai 0
6. novembrī iepazīšanos ar savām jaunajām mājām Daugavā sāka 1268 ducīgi, sprīdi gari līdacēni.
Ir labi, ja teritorijai ir īsti saimnieki, bet vēl labāk, ja saimnieki rūpējas ne tikai par iedzīvotāju labklājību, bet arī par sakoptu vidi, vides aizsardzību un dabas resursu papildināšanu. Pie šādiem saimniekiem var pieskaitīt arī Ikšķiles, Ogres un Lielvārdes pašvaldības, kas katru gadu savā budžetā paredz līdzekļus dabas resursu aizsardzībai un zivju resursu pavairošanai.
SIA FAPS valdes priekšsēdētājs Armands Roze pie upes piestūrē džipu, kura piekabē atrodas pamatīgs konteiners ar līdaku mazuļiem. Tiek mērīta Daugavas ūdens temperatūra, tā ir ļoti tuva ūdens temperatūrai konteinerā, un zivtiņas bez stresa un liekiem riskiem var doties Daugavas dzelmē. Vēl tikai kontrolsvēršana, lai precīzi varētu noteikt atvesto ūdens iemītnieču daudzumu, un – aiziet Daugavas plašumos. Mazulītes pirmo peldējumu svešajā vietā veic bailīgi un bikli, viena otra apmulsumā ar degunu baksta krasta smiltis. Tomēr pirmais satraukums ātri vien pāriet, un mazulīši aši metas dzelmē. Jau pēc pāris gadiem šie līdacēni būs sasnieguši pieklājīgu izmēru un priecēs makšķerniekus.
“Šo līdacēnu pārvietošanu vajadzēja veikt jau agrāk,” stāsta Armands, “bet uznāca spēcīgs lietus, uzplūda dīķi, un pēc lietus, kā par nelaimi, vēl bija sals, kas liedza veikt zivteļu nozveju. Nekas slikts jau nenotika, ka tās atvedām nedaudz vēlāk, nelaime tikai tā, ka mazās rīmas nebija gluži vienāda izmēra un sākās kanibālisms – mazās plēsoņas (vidējais svars 52,5 grami) sāka ēst savas izmēros sīkākās sugas māsas.”
Pirmais šā gada pienesums Daugavai noritējis sekmīgi, tam sekos nākamie, vēl tiks laistas gan līdaciņas, gan zandartiņi. Zīmīgi, ka mazo zivtiņu jaunā dzīve sākās tieši pretī Svētā Meinarda salai, uz kuras tālajā 1184. gadā uzcelta baznīca. Šī vieta tiek dēvēta par pirmo Latvijas svētvietu, un tieši šeit, sākot kopīgu dzīves ceļu, jāvārdu viens otram teikuši daudzi pāri.
