Runājot par vecāku atbildību, tas nozīmē, ka tad, ja bērnam ir pieeja datoram vai kādai citai iekārtai, ar kuru var darboties internetā, vecākiem, pirmkārt, jāuzņemas atbildība par to, ko viņš dara, otrkārt, jābūt kādam filtram, kas neļauj piekļūt pornogrāfiska un seksuāla rakstura informācijai. 2
D. Landmane: Jā, tieši tā.
O. Lavčinovskis: Bērnus kontrolēt nav viegli. Daudzi vecāki domā: ja bērns sēž savā istabā pie datora, tad viņš nav apdraudēts. Tā nav. Bērni un jaunieši daudz dzīvo interneta vidē. Bieži gadās, ka viss sākas nevainīgi, piemēram, meitene sevi kārdinoši uzfilmē vai nobildē un nosūta to draugam, tad draudzība pajūk un draugs bildi ar savu bijušo draudzeni nosūta visai klasei… Ļoti izplatīts stāsts.
Mēs visi esam bijuši bērni un visi esam darījuši muļķības, bet vai ir kāda statistika vai nojausma, cik daudz ir pieaugušo, kas paši apzināti meklē bērnus seksuālām izpriecām?
O. Lavčinovskis: Protams, ir zināma daļa personu, kas īsteno šādas darbības interneta vidē, speciāli meklējot nepilngadīgas personas, uzsākot kontaktēšanos. Statistikas dati jau parāda, ka uzsākto kriminālprocesu skaits nav mazs. Turklāt tie ir gadījumi, kas zināmi policijai, daļa šādu gadījumu vienmēr paliks arī latentā formā.
Kāda ir varbūtība, ka pieaugušais pierunās bērnu seksuālām attiecībām?
D. Landmane: Prakse rāda, ka bieži bērns nemaz negrib iesaistīties un viņam nepatīk, bet ir tik liela interese par to, kas notiks tālāk, kad viņš atvērs kādu saņemto elektroniskā pasta vēstuli, interneta saiti, atbildēs uz jautājumu… Un uzreiz jau neseko seksa piedāvājums. Daudz viltību. Neviens jau neteiks: esmu 45 gadus vecs, sēžu mājās un mani interesē mazi bērni, lūdzu, atsaucies un apmierini manu seksuālo tieksmi. Tādam cilvēkam ir liels mērķis – piekļūt bērnam, līdz ar to viņš izdomājis dažādas stratēģijas. Piemēram, ja mērķis ir 13 gadus veca meitene, tad pieaugušais visdrīzāk uzdosies par 15 – 16 gadus vecu puisi, jo tas meitenei varētu šķist stilīgi un viņa varētu atsaukties. Atbilstoši arī bilde tiek piemeklēta. Sākumā bērnam izsaka komplimentus, palūdz atsūtīt kādu foto vai informāciju. Gandrīz kā starp pieaugušajiem: sākumā ir “puķu laiks”, bet pēc tam – izveidot seksuālas attiecības. Bet bērns atšķirībā no pieaugušā parasti nespēj kritiski izvērtēt saņemto informāciju. Pieaugušais ir viltīgāks un bieži spēj ievilināt bērnu savos tīklos un liek lietā arī draudus, piemēram, izplatīt saņemtās fotogrāfijas, video vai citu informāciju.
Jūs aprakstāt klasisku gājienu, par ko mediji bieži arī raksta un sabiedrība runā. Ir arī kaut kas viltīgāks?
Tiek uzlauzti bērnu draugu vai paziņu sociālo tīklu profili un, uzdodoties par konkrēto cilvēki, tiek veikta komunikācija ar bērnu.
Šie seksuālie varmākās ir vīrieši?
O. Lavčinovskis: Parasti varmākas ir vīrieši un cietējas ir meitenes. Ir gadījumi, kad vīrieši interesējas par zēniem. Neatceros, kad varmākas lomā būtu sieviete.
D. Landmane: Manā praksē nav bijuši gadījumi, kad internetā kā seksuālā varmāka būtu bijusi sieviete, reālajā dzīvē gan tādi gadījumi bijuši.
