Nevarējis pakustēt no mājas 24
1986. gada 22. augustā L. Grantiņu un R. Bitenieku arestēja. 1987. gada janvārī abus izlaida brīvībā. “Formulēja tā, ka lieta ir pabeigta un Grantiņam tāda slikta veselība, tad līdz tiesai palaidīšot vaļā.”
R. Bitenieks atminas: “Uzrāviens bija 1987. gada 14. jūnijs. Cilvēki nenobijās, daudzi bija pie Brīvības pieminekļa. Tas laiks bija pienācis.” Viņš pats 14. jūnijā bija ārpus Latvijas teritorijas, jo jau 9. jūnijā tika iesaukts uz 60 dienām armijā un aizvests uz Pluņģes mežiem. Par 23. augustu viņš atceras, ka Liepājā bijis tā “aplikts” ar izsekotājiem, ka jau pie mājas durvīm noprasīts, kurp dosies, tāpēc nevarējis pakustēt nekur.
1987. gada rudenī Biteniekam vīzu daļā sākuši kārtot dokumentus par izbraukšanu. “KGB man pateica skaidri: “Kur tu gribi – uz “saulaino” Magadanu vai uz Rietumiem?” Mani izsauca uz Rīgu, uz prokuratūru, un piedāvāja, vai es negribu tūlīt braukt prom taisnā ceļā uz Austriju, nemaz uz Liepāju vairs ne. Ar domu, lai es 18. novembrī vairs nebūtu Latvijā.”
Maskavā vispirms bijis jādodas pēc vīzas uz Nīderlandes vēstniecību, un vēl jābrauc uz Austrijas vēstniecību pēc Austrijas vīzas. No Vīnes Pauls Kļaviņš aizvedis Bitenieku uz Minsteri. Raimonds atceras: “Biju sagatavojies braukt pie krustmātes uz ASV, kas dzīvoja Ziemeļkarolīnā. Bet Minsterē bija latviešu centrs, un redzēju – visi letiņi tik draudzīgi, tik laba atmosfēra. Tad nodomāju – ja nu Latvijā kas notiktu, no Vācijas es kaut ar kājām varētu aiziet, bet no Amerikas okeānu pārpeldēt nevarētu… Tā paliku Vācijā.”
