Bēga ar laivu uz Zviedriju 24
“1986. gada 16. jūlijā pulksten divos naktī mēs trīs parakstījām dokumentu. Bija domāts, ka būsim vairāk – pieci, septiņi, bet cilvēki baidījās ģimeņu dēļ. Toreiz bija tāds laiks, kad par tādas organizācijas dibināšanu varēja pamatīgi dabūt… Man arī bija ģimene. Meitu Evu mūsu darbībā iesaistīju vēlāk.” Eva Biteniece 1987. gada 14. jūnijā kopā ar Rolandu Silaraupu pie Brīvības pieminekļa novietoja plakātu ar uzrakstu “14. jūnija upuru piemiņai”,” atminas Raimonds un turpina: “Es toreiz biju nacionāli noskaņots, klausījos “Amerikas balsi” un radio “Brīvā Eiropa”. Te, Liepājā, uztveršana tika traucēta. Tad es mašīnā aizbraucu pie Lietuvas robežas un tur mierīgi klausījos.”
Bet trīs gadus iepriekš – 1983. gada 4. septembrī – Raimonds Bitenieks kopā ar Jāni Vansoviču un ar diviem nepilngadīgiem bērniem no abu ģimenēm ar īpaši pielāgotu laivu no Liepājas pāri Baltijas jūrai mēģinājis nelegāli nokļūt “aiz dzelzs priekškara” – brīvajā pasaulē Zviedrijā. Izdošanās gadījumā bija paredzēts uzņemt sakarus ar Rietumos dzīvojošajiem latviešiem un viņu organizācijām. Padomju robežsargi laivu aizturējuši, kad līdz Zviedrijas krastiem bija palikuši tikai 18 kilometri. Okupācijas varai tas šķita liels noziegums. Abus pēc toreizējā Latvijas PSR KK 78. panta notiesāja uz diviem gadiem “vispārējā režīma labošanas darbu kolonijā”.
Raimonds saka, ka pēc tam, kad tika nosēdējis cietumā gandrīz divus gadus, viņā bija tādas dusmas uz KGB (saīsinājums krievu valodā no Valsts drošības komiteja – VDK), ka domājis – “es viņus visus varētu nošaut”.
Dibinot “Helsinkus-86”, domājis arī par to, ka gribētu dabūt brīvu Latviju atpakaļ – “tādu, kāda bija Ulmaņa laikos, kad Latvija eksportēja sviestu, kad šeit bija plaukstoša lauksaimniecība, Ulmanis kā valstsvīrs gāja pa ielu bez pieciem apsargiem”.
Ieminos, ka vēsturnieki, vērtējot “Helsinku-86” darbību, stāsta, ka grupas programmatiskajos memorandos nebija prasību par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu. Raimonds atbild: “”Helsinku-86” programmā bija ierakstīta cilvēktiesību aizstāvība. Ja mēs būtu kā mērķi ierakstījuši brīvu Latviju, tad jau mums uzreiz būtu ticis (toreizējā Kriminālkodeksa) 58. pants (par dzimtenes nodevību). Bet šajā gadījumā varēja cerēt uz 65. pantu – par “pretpadomju aģitāciju un propagandu”. Tas nebija publicēts, bet mēs jau runājām par to, ka jādabū Latvijai neatkarība. Tie padomju (konstitūcijas) panti jau paredzēja, ka jebkura republika var izstāties. Jāsāk bija ar mazumiņu – ar cilvēktiesībām.”
