“Aknās sēž!” un “Ko tad pēc simtgades?” 0
Tādi ir divi izplatītākie iebildumi pret simtgades svinībām, kuras, 4. maijā oficiāli aizsāktas (faktiski jau pirmie atsevišķie sarīkojumi būs notikuši, tostarp izskanējis krāšņais koncertuzvedums “Latgales gredzens”), turpināsim līdz pat 2021. gadam. Jolanta Borīte piekrīt, ka, pa novadiem braukājot, abus iebildumus ir dzirdējusi, taču pārāk nopietni ne vienu, ne otru neuztver. “Mēs dzīvojam šajā laikā un no simtgades vienkārši nevaram izvairīties. Ne jau tāpēc mums jāizdomā kaut kas īpašāks – mēs dzīvojam savu vienīgo dzīvi un varam vienīgi paskatīties uz visu mazliet citādi.”
Starp simtgades izaicinājumiem viņa nosauc gan neprasmi sadarboties, kas kļuvusi manāma, rīkojot Latgales kongresa simtgades pasākumus, gan arī tieksmi pārmērīgi koncentrēties uz kultūras aspektu: “Cilvēkiem reizēm grūti pieņemt, ka, runājot par simtgadi, var runāt par satiksmi, ekonomiku, medicīnu, tehnoloģijām – dažādām jomām. Un savā ziņā izaicinājums ir arī pašorganizējošie procesi, sadarbība starp vairākām pašvaldībām un dažādām nozarēm.” Ar gandarījumu simtgades biroja pārstāve norāda, ka šobrīd jau lielākās Latgales pašvaldības – Daugavpils un Rēzekne – atradušas kopsaucēju un kongresa simtgades sarīkojumos iesaistīsies arī Preiļi.
Tieši Latgalē īpaši asi izskan skeptiķu jautājums, kas notiks pēc simtgades. Atzīstot, ka vēsturiskais kongress bijis būtisks un svarīgs notikums, šobrīd šķietot, ka simtgadei – gan kongresa, gan Latvijas kopumā – tiek pievērsta tik liela vērība, ka aiz tās pazūd tālāka stratēģiska vīzija. Rakstniece un žurnāliste, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas pasniedzēja Sandra Ūdre teic, ka viņai pompozi dižpasākumi īsti nepatīk un šā gada sarīkojumus viņa uztver vienkārši kā kārtējo – jau ceturto – Pasaules latgaliešu saietu. Jā, mazliet svinīgāku, jo simtgades zīmē, tomēr daudz svarīgāks par dažu dienu norisēm ir jautājums: ko darīsim pēc Latgales kongresa un Latvijas simtgades svētku beigām? Kādas ir idejas, ko vēlamies sasniegt nākamajos simt gados?
Jaunā dzejniece Ligija Purinaša piekrīt: “Gribas jautāt: kurš mazgās traukus pēc simtgades svinībām? Reizēm ir sajūta, ka mēs, latgalieši, esam tāds tūrisma objekts – labi cilvēki, sirsnīgi, pie kuriem bez saistībām var atbraukt ciemos reizi gadā un pēc tam aizmirst līdz nākamajai reizei.”
Arī rakstniekam Raibajam pārdomas pirms kongresa sarīkojumiem nav priecīgas: “Katrā Pasaules latgaliešu saietā esam pieņēmuši rezolūcijas par darāmajiem darbiem. Kur tās paliek tālāk? Kas ar tām notiek? Apput, noliktas kādā plauktā.” Viņaprāt, Latgales kongresa simtgades sarīkojumi ir tāda kā rotaļa, kurā visi sanāk kopā, padzied, bet reģiona attīstībā, parasto cilvēku dzīvē tas nekādu lomu nespēlē, un daudzi šo pasākumu pat nepamanīs. Sandra Ūdre gan iebilst: tajā, ka šajā reizē latgaliešu saiets notiek tik skaļi un pamanāmi, ir arī pozitīvais: “Tad arī citi pievērš uzmanību, jo, ja klusēsi, tevi neviens arī nepamanīs.”
Daudzi attāli novadi simtgadei gatavojas ar nelielām lokālām ierosmēm – kā, piemēram, Baltinava, Zilupe, Rogovka. Bet, piemēram, Višķi vēlas izcelt Slutišķu vecticībnieku sādžas stāstus.
Skaidrs, ka svētki, lai cik skaisti būtu, nevar atrisināt iesakņojušās problēmas, taču var kalpot par platformu to izrunāšanai. “Daudzi saka: 18. novembrī jau viss notiks Rīgā. Jā, bet ko mēs varam darīt, lai notiktu citur, kā tu pats esi gatavs iesaistīties?” jautā Jolanta Borīte. Simtgades biroja uzdevumu viņa redz izskaidrošanā un koordinēšanā, kā arī tajā, lai centralizēti piedāvātās iniciatīvas būtu nevis elitāri un vienreizēji pasākumi, kurus apmeklēs ierobežots cilvēku skaits, bet gan tradīcijas, kurās varētu iesaistīties ikviens neatkarīgi no vecuma, tautības. “Tā ir iespēja simtgadi svinēt ne tikai šeit, bet arī visā pasaulē, tās ir ļoti vienkāršas lietas, kuras tieši tādēļ vislabāk paliek prātā, jo tajās ikviens var iesaistīties, izzinot savas dzimtas saknes, novada vēsturi. Kaut vai apsēžoties pie tā paša balti apklātā galda un aprunājoties ar kaimiņiem, ar ģimeni, jo mūsdienās taču ir izveidojušies pavisam atšķirīgi komunikācijas veidi.”
Nereti ir sajūta, ka daudzas pašvaldības nav spējušas izprast simtgades svētku jēgu un nodot to savu novadu, pilsētu un pagastu iedzīvotājiem. Pat no valsts liktenī būtiskākajām vietām tikai Valkas pašvaldība savā portālā atvēlējusi īpašu sadaļu “Latvijas simtgade”. Jolanta Borīte šim pieņēmumam īsti nepiekrīt, kaut gan atzīst – simtgade daudziem izrādījusies izaicinājums. Viņa arī norāda – virzība uz svētkiem var būt abpusēja, un ir daudz gadījumu, kad tieši iedzīvotāji vēršas pie pašvaldības ar sabiedriskām iniciatīvām, kuras tad var izvērtēt un atbalstīt. Tā, piemēram, daudzas pierobežas pašvaldības gatavas atbalstīt fonda “1836” iniciatīvu par taku apkārt Latvijai. Bet ir arī iespējams, ka daudzviet mīņāšanos uz vietas radījušas šovasar gaidāmās pašvaldību vēlēšanas, kuru rezultāti vietējiem politiķiem droši vien šķiet daudz svarīgāki par simtgadi.
