Un tad vēl jautājums par attieksmi pret latviskumu, kas tajā laikā droši vien izpaudās atšķirīgi nekā mūsdienās… 12
Jā, daudzi strēlnieku komandieri runāja krieviski, viņiem bija pavēlēts tā runāt, jo nebija jau pavēļu latviešu valodā, reglaments izveidojās tikai Neatkarības kara laikā. Pulkvedis Briedis latviski runāja ar stipru akcentu. Bet Jukums Vācietis ar visiem runājis tikai latviski. Viņš esot bijis visnacionālāk noskaņotais no visiem strēlnieku virsniekiem, pēc kara lūdza amnestiju un atļauju atgriezties brīvajā Latvijā, bet viņam neatļāva – pārāk pazīstams.
Ir daudz ļoti interesantu stāstu, un jūs pat nevarat iedomāties, cik daudz stereotipu ir par to laiku. Un tā visa ir Latvijas vēsture pirms simt gadiem – rakt un rakt, stāstīt un stāstīt. Mēs ar Daini centāmies to izdarīt, un, cerams, kopējais vēstījums būs skatītājiem uztverams. Mēs gribam, lai varam lepoties arī ar latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Īpaši, ņemot vērā kaujas apstākļus, kādos šobrīd dzīvojam, – šie nav miera laiki. Smējāmies, ka sanākusi tāda kara laika filma, un tāpēc arī kaut kas asāks jāpasaka. Strēlnieki ir mūsu nācijas likteņstāsts.
Ja padomā, cik toreiz krita…
Jā, vēsturnieki lēš, ka Latvijā kopā Pirmajā pasaules karā krituši ap 23 000, pazuduši 27 000, ievainoti 50 000 karavīru, bet tas ir, ieskaitot pirmo kara gadu, kad Krievijas armija ar urravām iebruka Prūsijā un domāja, ka tūlīt, tūlīt jau uzvarēs. Vācieši saņēmās, atsita uzbrucējus, un jau tad bija pirmais lielais kritušo vilnis, arī starp latviešiem. Vēlāk daudzi aizgāja strēlniekos brīvprātīgi – gan tādēļ, ka vēl labi atcerējās žandarmu zvērības pēc 1905. gada, gan arī tāpēc, ka tad varēja karot Latvijā pašu latviešu bataljonos. Jo kas Krievijai viena strēlnieka dzīvība? Špicka! Turpretī latviešu vienībās centās sargāt katru vīru.
Un mēs jau to karu neizraisījām, tāpat kā Otro pasaules karu. Bet vēsturniece Ilze Krīgere saka – no 36 valstīm, kuras bija iesaistītas Pirmajā pasaules karā, visvairāk cietusi tieši Latvija. Un tad vēl 50 padomju gadi… Kāds brīnums, ka esam tur, kur esam. Es pat nezinu, vai mūsu sabiedrība ir gatava daudz kam no tā, ko vēsturnieki varētu pateikt. Vai tauta vispār grib uzzināt par medaļas otru pusi. Un tad vēl ir daļa, kurai pilnīgi vienalga, kas koncentrējušies tikai uz sevi.
Ja gribētu plašāk par to visu pastāstīt, jātaisa seriāls. Bet zināt vajadzētu – tas ir laiks īsi pirms mūsu valsts dibināšanas, un daudzi faktori – domas, izjūtas, enerģija, kas pie šā notikuma noveda, – tieši tur aizsākās.
“Astoņas zvaigznes”
* Dokumentāla filma, režisors Askolds Saulītis, scenārijs: Dainis Īvāns, Askolds Saulītis, operators Andrejs Verhoustinskis, komponists un skaņu režisors Jānis Brunovskis, montāžas režisors Askolds Saulītis, producents Bruno Aščuks (studija “Centrums”), kopproducents Askolds Saulītis (“Terra Europa”).
* Pirmizrāde – 18. novembrī plkst. 18.00 k/t “Splendid Palace” Lielajā zālē (paralēlseanss Mazajā zālē plkst. 18.30).
* Pēc tam tā būs skatāma kinoteātros “Splendid Palace” un “K Suns”, bet gandrīz vienlaikus sāksies filmas demonstrēšana novados.
