Vai sabiedrība gatava tam, ko var pateikt vēsturnieki? Saruna ar Askoldu Saulīti 12
Tieši Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas dienas, 18. novembra, vakarā pirmizrādi piedzīvos trešā filma programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” – pazīstamā dokumentālista ASKOLDA SAULĪŠA jaunākais darbs “Astoņas zvaigznes”. Filma veltīta astoņiem latviešu strēlnieku bataljoniem, kas cīnījās Pirmajā pasaules karā. Kā rakstīts filmas pieteikumā, tā ir par “latviešu nācijas pašapzināšanās procesa spilgtāko un traģiskāko parādību – latviešu strēlniekiem”.
Askoldu Saulīti sastopu tieši Lāčplēša dienas priekšvakarā, kad manai meitai skolā jautāts: vai kāds no viņas vectēviem karojis Pirmajā pasaules karā. Atbilde ir nē, un pat vecvectēvi bijuši par jaunu karam, kas notika pirms simt gadiem.
Kā ar jums – vai jums ir dzīvais dzimtas stāsts, atmiņas par tuviniekiem, kuri aizgāja strēlniekos?
A. Saulītis: Jā, ir gan, un tas atspoguļosies arī filmā. Pie filmas scenārija strādājām kopā ar Daini Īvānu, un mums abiem ir ģimenes stāsti par strēlniekiem. Daiņa stāsts ir viens no filmas struktūras pamatelementiem, tas vijas cauri visai filmai. Viņa vectēvs bija Pēteris Lapainis, strēlnieks, kurš saņēmis augstākos apbalvojumus visās četrās armijās, kādās vien latviešu vīrietis 20. gadsimtā varēja karot. Viņam bija Jura krusts, Lāčplēša Kara ordenis par bermontiādes cīņām, bet vēl pirms tam viņš aizgāja sarkanajos strēlniekos un saņēma vienu no pirmajiem Sarkanā Karoga ordeņiem. Savukārt 1943. gadā, kad padomju okupāciju bija nomainījusi vācu okupācija, Pēteri Lapaini parāva leģionā, kur viņš dabūja abus Dzelzs krustus, bet pēc kara – divdesmit gadus Sibīrijā…
Mans stāsts, kas arī parādās filmā, ir vecmāmiņas jaunības mīlasstāsts. Kad piedzimu, viņa strādāja Latviešu sarkano strēlnieku muzejā, un, tikai kad paaugos, uzzināju šo stāstu. Manai vecmammai Mildai 1914. gadā, karam sākoties, apritēja 18, un viņa iepazinās ar strēlnieku, par kuru zināms tikai tas, ka viņam uzvārdā bija Kviesis, viņš vēlāk pieslējies sarkanajiem strēlniekiem un pazudis bez vēsts kaujās pie Perekopa, kur latviešu strēlnieki cīnījās viens pret otru. Bez vēsts – tas ir ne šis, ne tas, ne dzīvs, ne miris. Tad Mildu noskatīja mans vecaistēvs Pēteris Saulītis un pārliecināja apprecēties. Mans vectēvs bija ļoti kolorīts tips, viņš strādāja Rīgas Solomonska cirkā, gribēja kopā ar draugu kājām apceļot pasauli, mēģināja peldēt no Kolkas uz Roņu salu – bija jauns un traks, darīja visādas trakulības, centās uzstādīt rekordus. Viņš bija pareizticīgais latvietis, un, kad 33 vai 34 gados kārtējās peldes laikā uzkāpa uz sarūsējušas naglas un nomira, viņu izvadīja no Rīgas lielās pareizticīgo katedrāles. Bet vecmamma līdz mūža galam gaidīja, ka pa durvīm ienāks Kviesis, viņa tikai tādēļ arī strēlnieku muzejā sameklēja darbu…
Latvijas vēsturē tā sagadījies, ka arvien bijuši kādi “pareizie” un citi “nepareizie”. Jūsu filmā droši vien parādās abas puses?
Jā, jā, mēs nevienu nenosodām. Tas nav mūsu uzdevums. Mēs cenšamies parādīt abas puses, cik nu tas iespējams filmas pusotrā stundā. Pie tēmas strādāju jau gadus piecus sešus, lasu arhīva materiālus, runāju ar vēsturniekiem, un zinošākie būs mums arī filmā dzirdami. Viņi visi saka – mums joprojām trūkst lielas monogrāfijas, nopietna pētījuma par šo laiku. Man personīgi darbs pie filmas bija atklājums aiz atklājuma. Visu iekļaut nevarējām, bet ieskicējuši tēmu esam, un, kas ieinteresēsies, varēs tālāk pētīt paši. Tā varbūt arī var noderēt kā mācību līdzeklis skolās – kad taisījām filmu par bermontiādi, zinu, ka daudzi skolotāji to izmantoja.
Traki, manuprāt, ir, ka ierēdņi tagad izdomājuši: reiz zinātniekiem ir valsts pasūtījums un par pētījumiem maksās naudu, tad valsts arī noteiks, ko var pētīt. Tagad jau cenšas kaut kā… nezinu, nacionalizēt, vai, arī himnu, tautas lūgšanu. Ja sāk ierobežot to, kā dzied himnu, tas ir pirmais solis uz vēstures cenzēšanu. Jo katrā laikā ir arī daudz ļoti neglītu lietu, un dažām mēs pieskaramies arī savā filmā.
Piemēram?
Piemēram, viens no pirmajiem zināmākajiem latviešu Neatkarības kara dalībniekiem ir Jānis Osvalds Zēbergs. Viņš aizgāja karā viens no pirmajiem, vispirms karoja Galīcijas frontē, pēc tam pārgāja pie strēlniekiem. Viņš bija kapteiņa pakāpē, lāčplēsis. Daudzkārt ievainots, kontuzēts, viņam veiktas vairākas operācijas, arī galvai. Tajā laikā atsāpināšanai lietoja morfiju, bet pie tā ļoti ātri pierod, un tad jau uz narkomāniju neskatījās kā mūsdienās. Zēbergs bija morfīnists, turklāt viņam bija nopietni traumētas smadzenes, pēc kara vairākkārt ievietots psihiatriskajās slimnīcās, mucis ārā, bijis arī alkoholiķis. Beidzot kādā ballītē nošāvis savu karabiedru. Viņu uz ielas aizturēja pilnā kapteiņa uniformā ar Lāčplēša Kara ordeni. Atņēma formu, aizliedza tajā parādīties sabiedrībā, atņēma ordeni – to gan pēc tam atdeva viņa mammai –, atkal ieslodzīja psihiatriskajā slimnīcā… Zēbergs ir redzamākais, bet tādu bija tūkstoši.
Vai arī – seksuāli transmisīvās slimības, sifiliss. Mēs filmējām sižetus par šo tēmu, bet filmā galu galā neielikām. Veneriskās slimības bijušas izplatītas visos karos. Vācu pusē meitenēm notika medicīniskās pārbaudes, krievu pusē nekā tāda nebija, slimības izplatījās lielos apmēros. Sarkanajā armijā, kad tajā karoja latviešu strēlnieki, ar sifilisu slimos mēģināja izolēt, veidojot īpašus bataljonus. Pēc saslimšanas ar sifilisu 20. gadsimta 20. un 30. gados daudziem bija notikušas neatgriezeniskas izmaiņas smadzenēs, sākās psihozes, daļa turklāt pat nebija atvaļināti. Tāpat – kara invalīdi bez rokām, kājām, acīm. Pilnīgi nezināmas lappuses. Tur bija tūkstošiem cilvēku ar saviem likteņiem, tūkstošiem. Tā ir mūsu uzvaras stāsta puse, kuru daudziem noteikti mūsu dienās nemaz negribētos zināt…
