Ko šoreiz jūtat politiski – partijām interesē mainīt prezidenta vēlēšanu kārtību? Vai tiks paiets pusceļš, piekrītot, ka vēlēšanām piesaista arī 100 pašvaldību pārstāvjus? Vai, kā minēja profesore Kreituse, politiķi neko negribēs pieņemt un arī turpmāk augstais amats būs partiju tirgus objekts, ko pa vecam vēlē Saeima un kur jāsalasa 51 balss? 20
Kāda nu kurai partijai būs stratēģija. Torpedēt vai atbalstīt ieteikumus. Manuprāt, galvenais ir palielināt Valsts prezidenta leģitimitāti un maksimāli atgriezt tautas ticību mūsu valsts pamatvērtībām. Tautai piešķirot tiesības vēlēt prezidentu, tas ir veids, kā cilvēki var kaut ko ietekmēt paši. Pašvaldībā pilsoņi ievēl ļoti pietuvinātu varu, parlamenta vēlēšanās tas izpaužas daudz mazāk. Prezidentālajās vēlēšanās vairākums parasti saka izšķirošo vārdu otrajā kārtā, kad palikuši divi īstie kandidāti, kam cilvēki uzticas.
Atzinumā lieku priekšā variantu, ka, izraugot valsts galvu, iesaista pašvaldību deputātus. Līdzīgi ir Vācijā, kur balso abu Bundestāga palātu deputāti un tāda paša skaita federālo zemju locekļi. Tomēr lielākajā daļā valstu ir modelis, ka tauta tiešā veidā balso par valsts vadītāju. Es iesaku “pussoli” – ar pašvaldību līdzdalību, jo tas vienalga ir labāks variants par esošo, un cilvēkos palielinātu ticību nacionāli demokrātiskai valstij. Par to jādomā Saeimai, kurai uzticības reitings ik gadu slīd uz leju.
Kas būs tie 100 pašvaldību delegāti prezidenta elektoru kolēģijā?
To nevar Satversmē aprakstīt. Tas nosakāms atsevišķi.
Vai 200 elektori Latvijas prezidentu vēlēs ar 2/3 vairākumu?
Tā vajadzētu būt. Atkal – tautas balsojums ir vienkāršākais. Amatā nokļūst kandidāts, kas saņem vairāk par pusi balsu. Pārējos ievēlēšanas modeļos lielākoties nepieciešams kvalificētais vairākums. Latvijā par to jādiskutē, ja vismaz tiksim līdz atziņai, ka pašreizējā kārtība jāmaina.
Man pat liekas tā: ja tiešām nespējam virzīties uz priekšu un visu atstājam, kā ir, varbūt prātīgi, ja prezidenta institūciju, kurā tērē ievērojamus līdzekļus, likvidē, un valsts galvas funkcijas pārņem Saeimas priekšsēdētājs. Turklāt Valsts prezidentu nevajadzētu no amata atbrīvot bez jebkāda pamatojuma un juridiskas argumentācijas. Mūsu prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vārdiem, kā tādu suni, kas neklausa saimniekam! Mūsu prezidentu līdzīgi kā citās valstīs vajadzētu atlaist vienīgi pēc impīčmenta procedūras (izvērtēšanas), tās neesamība ir būtisks Satversmes trūkums, arī politiskā neatbildība ir vien vienīgs kalambūrs. Prezidents var rosināt atlaist Saeimu un nebūt politiski atbildīgs – tas nav pareizi un maldinoši. Mūsu valstī šī politiskā neatbildība ir izplatījusies kā sērga un tai jādara gals. Jāsāk ar šā jēdziena svītrošanu no Satversmes – lai nejauc galvu…
Pašvaldību cilvēki justos pagodināti, pieņemot “dāvanā” tiesības balsot par prezidentu.
Reālā situācija ir tāda, ka centrālā vara ļoti tāla, un tas, ko domā politiķi, no tā, ko domā tauta, ļoti stipri atšķiras…
…plaisa starp varu un sabiedrību.
Bezdibenis! Politiskā elite aizņemta, nodrošinot kārtējos “tekošos” maksājumus un nevis būvē jaunus ceļus, bet lāpa bedres. Gan tiešā gan pārnestā nozīmē. Varai nav lielu valstisku mērķu. Tikmēr cilvēki prasa efektīvāku, atbildīgāku varu. Politiķi it kā pat saprot to, bet nekādas pārmaiņas nenotiek! Tūlīt pēc valsts atjaunošanas bija pārveidojumi, tālākā gaitā – mīņāšanās uz vietas. Stāties pēc kārtas visos starptautiskajos veidojumos vai pildīt visus Eiropas Savienības rīkojumus nevar būt valsts mērķis. Tas ir ļoti riskants, draudīgs modelis valsts pastāvēšanai – dzīve bez pārmaiņām, stagnācija.
