“Latvijas Finieris” Latgales uzņēmumā darbiniekiem maksājot tikpat daudz, cik Rīgā. Kāda ir koncerna algu politika, un kāda ir vidējā alga? 31
Cenšamies veidot vienādu attieksmi pret visiem darbiniekiem, arī maksājot par padarīto darbu. Kvalificētu speciālistu zināšanas vajadzīgas kā Rēzeknē, tā Rīgā. Protams, atalgojums var atšķirties, ņemot vērā padarīto darbu, bet pamatprincips – ja darbinieks izpilda uzdevumu, ja viss sokas labi, samaksai jābūt līdzvērtīgai. Koncernā vidējā bruto alga šogad ir 1244 eiro, tas nozīmē apmēram 7% pieaugumu salīdzinājumā ar pagājušo gadu. Ņemot vērā, ka esam liels uzņēmums, daļa darbinieku nāk no lielā darbaspēka tirgus, tomēr lielākoties cenšamies ieguldīt esošajos darbiniekos, kā arī audzināt topošos vadītājus, sākot jau no maziem amatiem.
Ja ir redzams, ka cilvēks uzņemas atbildību, spēj vadīt darba grupas un procesus, tad viņa karjera ir automātiska. Turklāt no algu fonda 1% paredzēts apmācībām – sanāk vairāk nekā 20 apmācību stundas uz katru, līdz ar to vidēji 2,5 darba dienas vienam cilvēkam tiek veltītas tieši mācībām. Bet jāsaprot, ka sabiedrībā kopumā ir jāstimulē cilvēku vēlme mainīties, izglītoties – tā, lai pašam gribētos papildināt zināšanas un meklēt labāk apmaksātu darbu. Nav jābaidās sanākt kopā vai šķirties, bet jāmāk izmantot potenciālu, ko katrs cilvēks var sniegt. Līderi ir, un viņiem jādod iespēja.
Uzņēmums īpaši atbalstot arī zemessargus?
Jā, jo zemessargi ir aktīvākā sabiedrības daļa, kā lai to neatbalsta? Varam tikai priecāties, ka arī mūsu kolektīvā tādi ir. Zemessargiem apmācības paņem daudz laika, atraut to ģimenei ir pagrūti, tādēļ nolēmām, ka piedalīšanās apmācībās būs apmaksāts mācību atvaļinājums. Līdz ar to cilvēki saglabā ienākumus un var sevi izglītot šajos jautājumos. Tā arī ir sava veida līderība, un prieks, ka ir tik aktīvi cilvēki, kas deg par savu lietu un pārnes zināšanas uz kolektīvu.
Pēc tam, kad pirms pāris gadiem uzbūvējāt rūpnīcu Igaunijā, uzņēmumam pārmeta “bēgšanu” no Latvijas tirgus, kas meta ēnu uz koncerna labo slavu. Kā atrisinājāt šo situāciju?
Tas bija specifisks gadījums, kas ne tikai lika pārdomāt, kā prezentējam savu uzņēmumu, bet arī rosināja uzlabot komunikāciju gan uzņēmuma iekšienē, gan sarunās ar sabiedrību. Tas lika arī kritiski izvērtēt situāciju par to, kā veidojas viltus ziņas un cik patiesībā ir viegli labu pārtaisīt par sliktu. Īstenībā te ir jautājums par sabiedrības izglītību kopumā. Cilvēkiem veļas pāri milzīga informācijas plūsma un ir jāspēj izvērtēt, izprast un pieņemt pareizo lēmumu. Domāju, ka beidzot jādefinē, skaidri jāpasaka, ka ir nepieciešama kritiskās domāšanas mācība skolās, turklāt, ņemot vērā, kādi akcenti valda sabiedrībā, tas jādara ļoti ātri.
Nav runa par atsevišķu mācību programmu, bet gan par spēju šīs specifiskās programmas iestrādāt esošajā mācību saturā. Piemēram, veidojot matemātikas uzdevumu, tajā var iestrādāt pareizos teikumus, rosināt uz domāšanu, kas jaunam cilvēkam veidos kritiskāku izpratni. Mācību saturs nevar būt klasika, tādēļ tās mācību grāmatas, kas bija pirms desmit vai pat pieciem gadiem, šodien vairs neder, tur nepieciešams nepārtraukts izmaiņu process. “Latvijas Finierim” kā lielam darba devējam noteikti ir vairāki jautājumi par izglītību, par kuru mēs vēlētos, lai sabiedrība vairāk aizdomājas. Jo viss sākas ar pamatvērtībām – tas ir valstiskums, finanšu pratība un attiecīgi – uzsvars uz eksaktajiem priekšmetiem. Jo vairāk investīciju, jo sarežģītāki procesi, jo vairāk tieši matemātika vajadzīga, lai cilvēki iekļautos darba tirgū, spētu sevi realizēt un attiecīgi arī attīstītos visa sabiedrība. Šāda diskusija ir vajadzīga.
Jūsu ģimene – meita un sieva – ir sākušas ko līdzīgu realizēt praksē, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā pāris mēnešus organizējot diskusiju klubu – sarunas ar viedokļu līderiem. Ko jaunieši grib zināt, kas viņus interesē?
Ir pilnīgi skaidrs, ka jaunieši grib izmaiņas, un tas ir labi. Pirmā lekcija notika vienā klasē, bet tagad lielās intereses dēļ esam jau tikuši līdz aulai. Jaunieši ļoti ātri spēj salīdzināt viedokļus, viņi saprot, ka ir vērts uzklausīt sabiedrībā atzītus cilvēkus. Un ir skaidrs, ka ļoti daudzi bērni meklēs dzīves piepildījumu tepat Latvijā, par to šaubu nav. Protams, kāds arī aizbrauks un iekļausies pasaules darba tirgū, bet no tā nav jābaidās, tā ir bijis mūžu mūžos. Faktiski tā jādefinē kā iespēja veidot zināšanu pārnesi no valsts uz valsti, tostarp uz Latviju. Ja kāds ir aizbraucis, izglītojas un veido labu karjeru, nav jābaidās viņu uzrunāt un turpināt ar viņu attiecības, jo kas zina, kurā brīdi vēlmes mainās. Arī starp mūsu lektoriem ir vairāki, kas strādājuši ārpus Latvijas, tādēļ jauniem cilvēkiem ļoti interesanti dzirdēt viņu pieredzi. Viņi saprot, ka dažus gadus var pilnveidoties ārpus Latvijas, bet pēc tam – atgriezties, jo Latvija ir tēvu zeme, kurā jārealizē savi sapņi. Ja dosim jaunajiem cilvēkiem iespēju, viņi to noteikti pieņems un uzņemsies atbildību.
