Tātad pēc tam, kad reformu apstiprinās, no rīta visi pilsoņi pamodīsies un sāks apzinīgi maksāt nodokļus? 31
Nē, tā tas nebūs. Ar kolēģiem koncernā runājām, kā gājis citās valstīs, un tika minēts Itālijas piemērs, kur pirms nodokļu revīzijas vispirms tika noregulēta kārtība uz autoceļiem. Arī mēs visi zinām, ka lielākais nāves cēlonis uz ceļiem ir ātruma pārsniegšana. Bet tas nenozīmē, ka, to labi apzinoties, visi vienā dienā sāks apzinīgi ievērot satiksmes noteikumus. Jo tas ir plašāks jautājums par to, kā mēs attiecamies pret valsti un pret noteikumiem kā tādiem. Ja katru dienu pārkāpjam vienus noteikumus un principus, kādēļ gan lai nepārkāptu citus? Tā ka, lai mainītu šos morālos aspektus, plašāk jādomā ne tikai par nodokļu lietām, bet par to, kā mēs kopumā uzvedamies. Un, ja tie noteikumi ir par daudz sarežģīti, tad efektivitāti var meklēt, vienkāršojot birokrātiju. Priekšā ir digitalizācijas laikmets, un nevajag no tā baidīties, bet iet straujāk uz priekšu – tā, kā to dara Igaunijā. Pārvērtējam procesus, padarām birokrātiju vienkāršāku un ar pāriešanu digitālajā vidē varam daudzas lietas atvieglot un iegūt cilvēku vēlmi un ticību pozitīvi pieņemt šīs izmaiņas.
Cik ilgs ieskrējiens tam būtu vajadzīgs?
Tas jau notiek, varbūt nepamanām labos piemērus, bet to Latvijā ir daudz. Mums ir tādas iestādes, kur elektroniskais paraksts strādā ļoti labi, ir uzņēmumi, kas pārgājuši no papīra formāta līgumiem uz elektroniskajiem, un efektivitāte, ko tie sasnieguši, ir apbrīnojama.
Kādu kopumā redzat valsts tautsaimniecības attīstību tuvākajos gados?
Uzskatu, ka attīstība būs pozitīva. Ja paraugāmies iepriekšējo desmit gadu periodā, redzam, ka darba samaksas līkne gājusi uz augšu. Protams, algas samazinājās 2009. – 2010. gadā, lielā krīze atstāja dziļu iespaidu, bet kopumā izaugsme ir acīmredzama. Tas pats notiks arī turpmāk, arī ekonomisti un finansisti prognozē algu pieaugumu līdz 5 – 6% gadā, tā ka spējam attīstīt gan uzņēmējdarbību, gan valsti.
Protams, kad notiek tādi politiskās vides riski kā breksits vai Trampa ievēlēšana, tad tiek akcentēti citi jautājumi. Tomēr lielākā nelaime ir tā, ka tepat Latvijā nemākam īsti sastrādāties, jo pēc darbības veida esam viensētnieki, katrs cīnāmies pats par sevi. Bet, ja nebūs augstāka pakāpe – integrācijas uzņēmējdarbībā, “klāstera” domāšanas un izpratnes, kā cits citu iespaidojam, nevarēsim uzkāpt uz nākamā pakāpiena un dzīves līmenis bremzēsies. Šī domāšana būtu jāmaina. Arī budžeta kontekstā, starp citu. Tu nedrīksti pierādīt savu esamību, atņemot kaut ko citam. Ja mēs pieņemam lēmumus, tā teikt, rāpjoties uz citu pleciem, tad neaugsim tik ātri, kā varētu.
Domāju, pretī jāliek sabiedrības izglītošana, diskusijas par vērtībām, turklāt ne jau par to, kas notiks nākamajā gadā, bet par to, kas būs 10 un 20 gadus uz priekšu. Kādi ir tie lielie mērķi, kāda Latvija būs pēc 50 gadiem un kādu to gribam atstāt saviem mazbērniem. Tajā brīdī, kad spēsim par to kopīgi diskutēt, spēsim vienoties un paraudzīties uz pasauli citādi.
Vai mūsu līderi spēj domāt šādās kategorijās?
Noteikti spēj, bet te ir jautājums, kā mums veidojas šī diskusija un kādus jautājumus mēs kā vēlētāji uzdodam politiķiem. Ja mēs jautājam, vai man rīt alga būs lielāka, vai būs darba vieta, tad viņi arī cenšas atbildēt uz konkrētajiem jautājumiem. Bet mums kā vēlētājiem ir jāprasa plašāk – kāda Latvija būs pēc 30 gadiem? Kāda ir jūsu vīzija? Un, ja mēs uzdosim šādus jautājumus, nevis strīdēsimies par to, kas būs rīt, tad kopā izdzīvosim vīzijas un stāstus, kam spēsim noticēt un kopīgi realizēt.
Drīz klāt pašvaldību vēlēšanas, nākamgad – Saeimas, vēl pēc gada kārta ES parlamentam, tā ka stāstus vēl daudz dzirdēsim…
Jā, un te ir jautājums, kādu mēs vēlamies redzēt Rīgu vai savu novadu. Varbūt ir lietas, kas jāpieņem, jo izmaiņas ir dabiskas, un, ja konkrētā reģionā ekonomikā aktivitāte nav tik liela, tad ir jautājums – vai mēs subsidējam darba vietas, lai bērni šajās ģimenēs dzīvo tādu pašu dzīvi kā vecāki, vai tomēr laist, lai viņi brauc uz Rīgu vai rajona centru? Tā ir vieta diskusijai. Tāpat kā par izglītības reformu. Tiek runāts par skolas ēkām, par darba vietām, bet neviens nerunā par izglītības kvalitāti, ko bērni iegūs. Tāpēc jāmāk diskutēt nevis par darba vietu nākamgad, bet gan par to, vai politiķis spēj pateikt, kas būs ne tikai manam bērnam, bet arī mazbērnam.
Nupat viens no pazīstamākajiem investīciju baņķieriem atgādināja, ka izdzīvošanas labad lauciniekiem labāk doties uz pilsētu, uz ko nozares ministrs deva pretī, ka visiem vietas Rīgā nepietiks. Rodas zināma disonanse.
Te ir jānāk kopā, un kā uzņēmuma vadītājs esmu gatavs piedalīties šādā diskusijā. Mēs esam analizējuši, kur dzīvo mūsu darbinieki, un te arī skaidri parādās, kā mainījies atalgojums. Savulaik uz darbu brauca ar autobusiem, tad darbinieki grupējās un brauca trijatā, četratā ar vienu mašīnu, bet tagad brauc individuāli, turklāt dzīvošanas areāls kļūst arvien lielāks. Uz Rēzeknes uzņēmumu darbinieki brauc 20 – 30 un pat 50 kilometrus, tā ka cilvēku iespējas mainās. Ja var braukt uz darbu šādā attālumā, varbūt citādi jāparaugās uz reģionālo reformu un attīstības iespējām.
