Suni nevar vērtēt naudā 3
“Dzīvnieki nevar būt bizness – tikai dzīvesveids. Atmetams iedzīvošanās azarts, kas cilvēkiem var parādīties, darbojoties ar dzīvniekiem. Dzīvnieki ir dzīvas radības, kuru labā jāupurējas, tos nevar aizmirst, sildoties slavas vai silto zemju saulītē (jāpiebilst, ka N. Šķones “facebook.com” profilā 2017. gadā redzami vairāki ieraksti no Francijas, Gibraltāra, Izraēlas. – A. D.). Šķones pārvērtēja savas spējas. Turklāt haskiji tiek uzskatīti par problēmsuņiem tajā izpratnē, ka tiem jāvelta daudz laika, enerģijas un finanses. Nevar tā vienkārši paņemt haskiju baru izklaidēm un, kad tās neaiziet, suņus pamest. Tad notiek tas, kas notika Zirās,” skarba ir Tukuma novada dzīvnieku patversmes vadītāja Simona Grundule. Tieši viņa 2016. gada decembrī sadzirdēja Ziru skolā strādājošā, tur pirms tam iekārtotā un tad jau slēgtā rehabilitācijas centra bijušā pacienta Edija Bušmaņa sociālajos tīklos sacelto trauksmi, ka suņiem nav ko ēst.
Ziru skolā S. Grunduli esot ielaiduši tikai ar noteikumu, ka necelšot traci. Viņa tur pamanīja to pašu, ko pēc tam PVD: daļa suņu labi baroti, daļa izkāmējuši un nekopti. Kaut arī pārtiku vedusi vairākas reizes, saimnieku tā arī nav satikusi, vien reizi tikai saimnieci Nairu.
“Atvedu pilnu bulkas vāģi ar pārtiku, bet Naira pat paldies nepateica… Sapratu, ka cilvēki uz Ziru skolu veduši sev nevajadzīgos suņus, ne tikai haskijus. Kādi suņi tur uz vietas pārojušies. Tie rehabilitējamie cilvēki, kam savas problēmas, jau nav spējīgi novaktēt. Toreiz piecus suņus – neejošus krustojumus – paņēmu pie sevis. Vēlāk reiz man zvanīja Andrejs un teica, ka suņiem nav ko ēst. Un es atkal braucu,” stāsta S. Grundule. PVD viņa neesot ziņojusi arī tādēļ, ka šīs iestādes ļaudis martā esot bijuši pie viņas un taujājuši par Ziru suņiem, tātad, viņasprāt, labi zinājuši, kas tur notiek.
Neesot bijis nemaz tik slikti
Kad aizbraucu uz Zirām, tur, tāpat kā visā Latvijā, ziemas nav. Ceļi un lauki pārplūduši. Ziru skolai, kas atrodas no ciema centra kādu pusotru kilometru, visapkārt pludo pļavas. Soļi grimst pielijušajā zālē. Dubļi. Pamestība. Tukšas suņu būdas un voljeri. Ne visas drazas un suņu kakas savāktas. Varu iedomāties, kā te izskatījās 31. oktobrī, kad vēl bija suņi. Ēkas nolaistas. Šā brīža ēku vienīgais iemītnieks – no alkohola un citām atkarībām rehabilitējamais Andrejs, manā viesošanās reizē bija izgājis. Viņu nesatieku, bet citi ciema iedzīvotāji ir runīgi. Viņi stāsta, ka pirms gadiem trijiem četriem Ziru skolā no atkarībām ārstējušies padsmit cilvēki: dzīvojuši stingrā režīmā ar Dieva Vārdu, lūgšanām, darbu. Bijuši piesaistīti sociālie darbinieki, psihologs. Ļaudis mēģinājuši sevi paši apkopt un tikt ar savām atkarībām galā. Izpriecas ar haskijiem nolīgtas dažādos pasākumos, braukuši tūristi, ziemā bijuši pat četri braucieni dienā. Cik tas daudz rentējies, cieminieki pateikt nevar.
Andrejs stāstījis, ka bēdu ieleja sākusies 2016. gadā. Saimniekiem pietrūkusi nauda, pazuduši sponsori, par parādiem atslēgta elektrība. Saimnieki Zirās parādījušies arvien retāk. Suņiem atmetuši tik barības, cik spējuši.
Cieminieki atstāsta Andreja teikto, ka PVD atbraucis pašā slapjākajā dienā, kad esot izskatījies slikti, taču ar suņiem viss esot bijis normāli, turklāt haskiji taču esot šķirne, kas radusi pie skarbiem apstākļiem. Un daļa suņu, viņaprāt, neesot bijuši vāji, vienkārši viņi tādi esot, jo haskiji apzināti krustoti ar kārnajiem kurtiem, lai dabūtu vienlaikus izturību un ātrumu…
Pirmais palīgā sauca kopējs
Stāstu par “Haskiju parku” un Šķoņu vadīto “Saules salu” vēl traģiskāku padara kāds pastarpināti saistīts notikums nesenā pagātnē. Pirmais saucējs palīgā suņiem bija Ziru skolas pacients kuldīdznieks Edijs Bušmanis. Viņš 2017. gada februārī labprātīgi aizgāja no dzīves.
Edija tēvs Imants Bušmanis stāsta, ka ģimene savulaik centusies dēlam palīdzēt tikt vaļā no narkotiku atkarības valgiem, tāpēc aizvests uz Zirām. Edijs tur 2014. – 2015. gadā nodzīvojis deviņus mēnešus – tad tur oficiāli skaitījies rehabilitācijas centrs. Otru reizi – 2016. gadā, kad rehabilitācijas centra vietā jau bija izveidots “Haskiju parks”.
Imants tagad atstāsta savus novērojumus, ka Šķonēm interese par Zirām lielā mērā esot pazudusi, kad kāds rehabilitējamais pirms nāves viņiem atstājis mantojumā trīsstāvu ēku Ventspilī. Imants to zinot, jo vedis dēlu un citus strādāt uz to māju.
“No sākuma Šķonēm gāja labi un arī Edijam tur patika. Saimniekiem bija nauda, sponsori, draudze “Dieva mājas” palīdzēja. Edijs ārstējās par ziedojumiem – mēs maksājām 150 eiro mēnesī. 2016. gadā dēls tur strādāja par suņu kopēju: ne mēs maksājām, ne viņam maksāja,” stāsta Edija mamma Anda Bušmane. “Par notikušo ar suņiem varu teikt tikai šo: aiz Dieva Vārda stāv alkatība un ļaunums pret dzīvniekiem. Suņiem nav ko ēst, bet saimnieki ņēma klāt vēl… Edijs stāstīja, ka reiz saimnieks paņēmis lāpstu, trīs jaukteņus un aizbraucis uz mežu. Pēc tam suņi vairs nav redzēti. Tad Edijs arī sociālos tīklos ielika saucienu pēc palīdzības, lai izņemot suņus, jo tiem beigas būšot… Par šo gājienu Ediju padzina no Zirām. Edijs teica, ka nesaprotot, kā tā varot: paņemt no ziedotājiem naudu suņiem, bet to tērēt savām vajadzībām, kamēr suņi ir badā,” atceras A. Bušmane.
Ko mainīt sistēmā?
Kā parasti, kad sabiedrībā izskan šādi skaļi, ar dzīvnieku labturības pārkāpumiem saistīti gadījumi, daudz ļaužu, kas mīl un rūpējas par dzīvniekiem, skarbi kritizē PVD, savukārt PVD norāda uz savām likumā noteiktām funkcijām, kapacitāti un to, ka katram dzīvnieka turētājam nevar nolikt klāt inspektoru.
“Suņu audzētāju un turētāju vide ir degradēta. Problēma nav ar to tantiņu, kuras kucīte reizi gadā dzemdē, bet ar cilvēkiem, kuri speciāli tur un pavairo suņus biznesa nolūkos. Šie audzētāji, turētāji, vienalga, kā mēs viņus sauksim, reģistrēti vai nereģistrēti, ir valstij jākontrolē. Jāskatās, kur un ko pārdod, jāiekasē nodokļi, jāveic kontrolpirkumi. Piemēram, tāds Ziru “Haskiju parks” taču varēja darīt, ko grib, iekams cilvēki sāka ziņot,” pārliecināta “Mežavairogu” patversmes saimniece D. Priede. Tāpat viņa uzskata, ka daudzos gadījumos bez liekām ceremonijām jāiejaucas pašvaldībai un policijai. Bieži cilvēki ir ar garīgām novirzēm. D. Priede atceras gadījumu, kad 600 m2 mazdārziņā netālu no Getliņiem tika izņemti 45 suņi, kurus turēja māte ar dēlu. Suņi gan bija paēduši (arī ēda viens otru…), taču mežoņi, savā starpā brīvi pārojās, dzima ar mutācijām un dzīvoja pašu raktās garās alās. Visus suņus nācās iemidzināt, arī kucēnus. Patversmē ielika trīs kucēnus vienā voljerā, bet no rīta divi vienu bija apēduši…
“Kad PVD ierodas pie mums, tad – dies’ nogrābstās, kādas prasības! –, bet cilvēki, kas nereģistrējušies tur desmitiem suņu, var darīt, ko grib, iekams kāds par viņiem nesūdzas,” piebilst Tukuma patversmes saimniece S. Grundule. Viņasprāt, PVD vajadzētu kontrolēt arī sludinājumu portālus, kur cilvēki nodarbojas ar suņu tirdzniecību.
PVD Veterināro objektu uzraudzības daļas vadītāja M. Riekstiņa uzreiz norāda, ka tirdzniecība ir VID kompetence, bet PVD kontrolē dzīvnieku labturības prasības veterinārās uzraudzības objektos – dzīvnieku patversmēs un viesnīcās, dzīvnieku audzētavās, kas reģistrētas Lauksaimniecības datu centrā, specializētajās dzīvnieku tirdzniecības vietās, pasākumos ar dzīvnieku piedalīšanos, veterinārmedicīniskās ārstniecības vietās, izmēģinājumu dzīvnieku turēšanas un izmantošanas vietās. Tiesa, saņemot informāciju par dzīvnieku labturības prasību pārkāpumiem vai cietsirdīgu attieksmi pret dzīvniekiem, PVD sadarbībā ar policiju un sabiedriskām dzīvnieku aizsardzības organizācijām veic dzīvnieku turēšanas apstākļu kontroli jebkurā to turēšanas vietā. Tāpat PVD piedalās suņu bīstamības izvērtēšanā.
“Likumi neparedz, ka PVD būtu jākontrolē visas privātpersonas un viņu dzīvnieki. Ja arī paredzētu, tad spējat iedomāties, cik inspektoru mums būtu nepieciešams? Kā mēs dabūtu informāciju? Kā reģistrētu dzīvnieku turēšanas vietu un skaitu? Suņu vien Latvijā ir ap 200 000. Mēs esam spējīgi reaģēt uz sūdzībām, kad netiek ievērotas labturības prasības, kā tas bija Ziru gadījumā. Tāpēc aicinām būt aktīvai sabiedrībai, pašvaldības policijai, arī pašvaldības varētu noteikt, cik suņu kurā vietā drīkst turēt,” saka PVD pārstāve.
M. Riekstiņa arī piebilst, ka Ziru epopejai punkts vēl nav pielikts. Šķoņu pāris varbūt nemaz nezinot, ka Nodrošinājuma valsts aģentūra no viņiem piedzīs suņu izņemšanas, glabāšanas un realizācijas izmaksas. M. Riekstiņa pieņem, ka 26 suņu glabāšanas izmaksas dienā bijušas ap 100 eiro, tātad no 31. oktobra līdz 20. decembrim suņu glabāšanai vien iztērēts ap 5000 eiro.
