Eiropas līmenis arī padomju gados 0
“Aldarī” ieviestā alus tehnoloģija un labi apmācīti speciālisti spēja nodrošināt augstu alus kvalitāti Eiropas līmenī. “Aldara” gaišā alus tehnoloģija un kvalitāte kļuva par alus šķirnes “Rīgas alus” etalonu Padomju Savienībā. “Aldarī” stažējušies vēlāk labu reputāciju ieguvušie alus tehnologi no Maskavas un toreizējās Ļeņingradas.
Jēkaba Spilvas ieguldītais darbs vērtējams ar tālu skatu nozares attīstībā Latvijā ne tikai tehnoloģijas un tehnikas jautājumos. Arī vadošos darbos ražošanā viņš iesaistīja gados jaunus cilvēkus ar augstāko izglītību un ar mūsdienīgām tehniskām zināšanām. Darbā tika pieņemti jauni Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes absolventi. Par “Aldara” meistara mācekļiem kļuva Aloizs Mazurs un Pāvils Zariņš, bet Vilis Bezdelīga un Herberts Valters sāka stažēties bezalkoholisko dzērienu cehā. Jēkabam Spilvam bija iecere ievadīt jauniešus alus darīšanas zinībās un sūtīt tos mācīties uz Vāciju. Protams, sākoties Otrajam pasaules karam, šīs iespējas tiek zaudētas.
“Aldaris” tika modernizēts un no jauna izbūvēts ļoti īsā laikā. Tas notika bez ārzemju investīcijām. Jau 1938. gada beigās uzņēmums sāka pārcelties uz jaunajām telpām Sarkandaugavā, un pirmā alus produkcija nonāca tirgū jau 1939. gada 16. jūlijā. Tā bija pati modernākā alus darītava ne tikai Baltijas valstīs, bet arī visā Ziemeļeiropā. Uzņēmumi Pārdaugavā tika iekonservēti. Tomēr, strauji pieaugot produkcijas pieprasījumam, radās nepieciešamība palielināt iesala ražošanu, un to organizēja, atjaunojot iesala ražošanu ne tikai Iļģuciema un Tanheizera iesalnīcās, bet arī bijušajā Šindlera brūzī Šampēterī. Par to man savā laikā stāstīja arī pats Jēkabs Spilva mūsu kopējo darba gaitu laikā.
Profesors Pāvils Zariņš augstu novērtē Jēkaba Spilvas attieksmi pret darbu un pienākumiem, sakot “lietišķs, stingrs prasībās, bet visiem pieejams un atsaucīgs Spilva baudīja visu darbinieku cieņu un labvēlību”. Vēl salīdzinājumā ar mūsdienām uzsver, ka “viņam atšķirībā no pašreizējo lielo uzņēmumu vadītājiem nebija personīga māja un automašīna”, toties uzņēmuma celtniecības gaitā viss tika radīts, klātesot rīkotājdirektoram.
Pienākot liktenīgajam 1940. gada jūnijam, uzņēmums tiek nacionalizēts, un jau augustā par direktoru ieceļ Pāvilu Zariņu. Visu cieņu P. Zariņam, kurš novērtēja J. Spilvas ieguldījumu modernizētā “Aldara” tapšanā. Viņš J. Spilvu ieceļ par savu vietnieku un ekonomiskās daļas vadītāju. Arī šinī darbā J. Spilva ir atbildīgs. Jau tā paša gada septembrī viņš sagatavo analīzi par Latvijā darbojošos alus darītavu ražotspējām un par alus patēriņu Latvijā 1936. – 1939. gadā.
Tomēr jaunā vara 1941. gada 14. jūnijā J. Spilvu ar ģimeni deportē.
