Par tautas vēlētu prezidentu un nepilsoņiem: Intervija ar Igaunijas prezidenti Kersti Kaljulaidu 6
Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida vēlas, lai tautā viņu atceras kā vadītāju, kas rūpējas par grūtībās nonākušajiem. “Savā prezidentūrā likšu lielu uzsvaru uz sociālo drošību un aprūpi, un tas būs manas kā prezidentes zīmols,” tā saka kaimiņvalsts vadītāja, kura pagājšnedēļ viesojoties Latvijā, sniedza ekskluzīvu interviju “Latvijas Avīzei”.
Latvijas prezidents Raimonds Vējonis nesen nāca klajā ar domu, ka Latvijā vajadzētu tautas vēlētu prezidentu. Tāpēc jautāju Igaunijas prezidentei – kā ir Igaunijā, vai sabiedrībā par to nav diskusijas?
“Pie mums tas nav aktuāls jautājums, ko pierāda arī iepriekšējās prezidenta vēlēšanas,” atbildēja Kersti Kaljulaida. “Sabiedrību apmierina parlamentārā demokrātija, kāda šobrīd ir Igaunijā, tautas vēlēts prezidents nav nepieciešams. Nav pat interešu grupas, kas apspriestu šādas izmaiņas valsts konstitūcijā. Mūsu konstitūcijai nesen apritēja 25 gadi, un tās veidotāji, Konstitucionālās asamblejas biedri, nesen veica konstitūcijas analīzi. Viņi saka, ka valsts ir ļoti labi attīstījusies, jo esam liberāla demokrātija, pie mums plaukst dažādas brīvības – esam augstu mediju brīvības indeksā, saskaņā ar korupcijas uztveres indeksu neesam korumpēta valsts. Kāpēc mums būtu kaut kas jāmaina, ja tas strādā labi?”
Jūlijā sākās Igaunijas prezidentūra ES Padomē, un jūsu valstij šis pienākums bija jāuzņemas pusgadu agrāk. Vai tas radīja papildu rūpes?
Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida: Patiesībā tam nav nozīmes. Tallinas lidostas termināļa paplašināšana noritējusi veiksmīgi, un tas tika atvērts pagājušonedēļ. Tramvaja līnija uz lidostu joprojām nav pabeigta, bet tie ir tehniski elementi. Mēs gan bijām plānojuši prezidentūru uz Igaunijas simtgadi, taču esam jau labi sagatavojušies. Visi gaida no Igaunijas, ka runāsim par ES digitālajiem aspektiem. Tie visu laiku ir mūsu darba kārtībā, tāpēc speciāla gatavošanās nav nepieciešama.
Šogad ir ES pirmsākuma – Romas līguma – 60 gadu jubileja. Simboliski, ka tā saucamā “jaunā dalībvalsts” šajā zīmīgajā laikā pārņem ES vadību.
Vai 2004. gadā, kad Baltijas valstis iestājās ES, Somiju vēl sauca par ES jauno dalībvalsti? Nē. Jau ilgu laiku dzīvojam vienotā Eiropā, un nedomāju, ka mums jādala sevi austrumos un rietumos, “vecajā” un “jaunajā” Eiropā utt. Ir daudz jomu, kur darbojamies ļoti saliedēti – piemēram, tas attiecas uz sankcijām pret Krieviju, 27 ES valstu nostāju breksita sarunās, jautājumos par monetāro savienību un daudz kur citur, kur spējam vienoties.
Pirms ievēlēšanas prezidentes amatā jūs nebijāt plaši pazīstama Igaunijas sabiedrībā, jo strādājāt ES institūcijās. Vai tagad, pēc gandrīz deviņiem mēnešiem amatā, jūtaties kā tautas prezidente?
Domāju, ka esmu pieņemta kā prezidente, kurai rūp Igaunijas cilvēki. Visvairāk man rūp tie, kas ir vāji un atrodas grūtībās. Savā prezidentūrā likšu lielu uzsvaru uz sociālo drošību un aprūpi, un tas būs manas kā prezidentes zīmols. Uzskatu, ka man ir savs aicinājums – darboties ar jautājumiem, kuriem sabiedrība nepievērš pietiekamu uzmanību, jo par tiem nav ērti un interesanti runāt. Piemēram, man radusies sajūta, ka pašvaldības īsti neizprot, kā sniegt sociālo palīdzību, jo likumi pieļauj lielu rīcības brīvību un katrs novads var darīt šajā jomā, ko vēlas. Protams, ir arī pozitīvi piemēri. Pēc Starptautiskā Valūtas fonda vērtējuma Igaunija jau kopš 2006. gada ir bagāta valsts. Un tas mums ļauj dāsnāk dalīties ar cilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība, un dot apstiprinājumu, ka viņu cilvēktiesības un vieta sabiedrībā ir garantētas. Tas, ko darām prezidenta kancelejā, sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām un valsts iestādēm, ir iniciatīvas, lai sabiedrībā un darba tirgū vairāk būtu redzami cilvēki, kuriem ir fiziska un garīga invaliditāte. Vēlos šos cilvēkus iedrošināt un jūtu to kā savu aicinājumu. Otrs mans aicinājums ir stāstīt savai tautai par Eiropas Savienību un tās priekšrocībām, jo 12 gadus esmu strādājusi ES iestādēs. Mans aicinājums ir darīt to vienkāršā valodā. Uztvere par ES vairākumā mūsu sabiedrības ir pozitīva. 25 gadus mūsu valdības pozīcija par ES bija ļoti skaidra – dalība tajā nozīmē strauju attīstību, un tas ir mūsu drošības garants. Mums nebija duālu vēstījumu – ka Brisele ir forša, jo dod mums naudu, bet no otras puses, ka tā ir slikta. ES igauņiem nenozīmē naudu, bet ideoloģiju un vērtības.
Kā Igaunija panāk, ka korupcijas uztvere ir zema?
To parāda dažādi starptautiskie indeksi. Viens no iemesliem – mums ir digitāla un caurspīdīga sabiedrība. Un caurspīdīguma domāšanas veids nosaka daudz. Kad Igaunijas Valsts ieņēmumu dienestā tiek iesniegti lielie rēķini no lielajiem uzņēmumiem, tie ir redzami visai sabiedrībai, tāpat kā budžeta tēriņi.
Ik pa laikam Igaunijā valdošā Centra partija nāk klajā ar paziņojumiem, ka visiem Igaunijas nepilsoņiem būtu automātiski jāpiešķir pilsonība. Nule šīs partijas politiķe Jana Tooma izteikusies, ka ideju atbalstot arī viņas partijas biedrs premjers Jiri Ratass. Kā jūs skatāties uz šo ideju?
Ir labi, ka valstī samazinās nepilsoņu skaits. Ja nepilsoņu ģimenē piedzimst bērni, viņiem tiek piešķirta pilsonība. Jaunu nepilsoņu rašanās no mūsu likumiem ir izslēgta. Tomēr mums ir palikuši cilvēki, kuri izmanto nepilsoņu “pelēkās pases” praktisko priekšrocību – ar to viņi var ceļot gan visā Eiropā, gan Krievijā. Viņu pamattiesības Igaunijā tāpat ir garantētas, “pelēko pasu” īpašnieki nesagādā mums problēmas, un šo situāciju uztveram vēsi. Cilvēkiem joprojām ir iespēja pieteikties Igaunijas pilsonībai atbilstoši naturalizācijas noteikumiem. Pagājušonedēļ pie manis Kadriorgas pilī viesojās universitāšu un skolu absolventi, kuriem igauņu valoda nav dzimtā, bet no sarunām jutu, ka viņi tekoši runā igauniski. Cilvēki, kas nav igauņi, mūsu sabiedrībā nav sliktāki un bauda tādu pašu cieņu, brīvības un iespējas. Dzīva diskusija ir par to, vai varam nodrošināt papildu igauņu valodas nodarbības mazākumtautību bērnudārzos, un vecāki par to Tallinā ir ļoti ieinteresēti.
Bet, protams, ir cilvēki, kam valodas jautājums patiešām ir politika. Līdz ar pozitīvajām izmaiņām mūsu sabiedrībā šie politiķi tagad zaudē savu galveno politisko līniju. Jana Tooma pašlaik zaudē savu iecienīto konfrontācijas punktu, uz kura rēķina viņa parasti vēlēšanās uzvar. Šie paziņojumi no viņas puses ir histēriska panika, jo zaudēta iespēja polarizēt sabiedrību un gūt no tā labumu sev. Esmu runājusi ar krieviem Tallinā, un viņiem nav sajūtas ka viņi būtu apdraudēti. Viņu vēlme ir labāk iemācīties igauņu valodu. Tas, ko runā Jana Tooma, ir viņas problēma, kas ir attālināta no realitātes. Arī vecāki cilvēki ir ieinteresēti, lai viņiem būtu labas igauņu valodas zināšanas. Piemēram, premjeram Jiri Ratasam ir ideja rīkot bezmaksas igauņu valodas nodarbības Narvas Igauņu namā. Šajā un citās līdzīgās vietās igauņu valodu varētu mācīties ikviens, runa nav tikai par krieviem, bet arī par apmēram 9000 cilvēkiem, kas katru gadu ierodas Igaunijā no visas pasaules. Esmu sākusi šo diskusiju, jo katram bērnam, kurš no bērnudārza dodas uz skolu, ir jāzina valsts valoda. Zinu, kā šāda sistēma darbojas Luksemburgā, kur bērni skolā dodas, jau brīvi zinot luksemburgiešu valodu. Ar šo piemēru vēlos parādīt, ka tas nav tikai mūsu, bet arī citu valstu jautājums. Pasaule ir globāla, tajā notiek aktīva cilvēku kustība, un mums jādomā, kā ikvienu bērnu iekļaut sabiedrībā. Tas attiecas ne tikai uz krievvalodīgajiem.
