Caur grūtībām uz laimīgu ģimeni. Salmiņu ģimenes attiecību stāsts 0
Būt kopā priekos nav liela māksla. Priekos ir vienkārši. Priekos ir labi. Jolanta (31) un Kaspars (33) Salmiņi ir izdzīvojuši gan bezrūpīgu jaunības dienu mīlestību, gan arī tādas grūtības, kuru priekšā pat stiprākais kļūst vājš. Abu pirmajam kopīgajam bērniņam tika konstatēts Dauna sindroms. Tas ģimeni nesalauza – tieši pretēji – padarīja spēcīgāku, kā jelkad iepriekš.
“Mūsuprāt, kopā nodzīvot gadu, divus, trīs – tas vēl nav veiksmīgu attiecību rādītājs. Kāzas arī vēl nav nekāds rādītājs – tas tikai apliecina, ka vīrietis ir gatavs uzņemties atbildību par sievieti. Taču palikt kopā un neaiziet patiešām grūtos brīžos, kad laika sev pašam ir tik vien, cik, atrodoties no rīta vannas istabā, – tas ir jāmāk. Esi pārguris, bet paskaties uz savu mīļoto cilvēku un jūti, ka viens uz otru joprojām skatāties, tāpat kā pirmo reizi. Ar cieņu, saglabājot sirdī mīļumu. Apskaujot un atgādinot – es tevi mīlu. Paldies, ka man esi. Tās ir īstās attiecības,” stāstu iesāk Jolanta un Kaspars.
Abi iepazinās Dobeles Valsts ģimnāzijā, kur kopā mācījās: “Zinām viens otru jau kopš skolas laikiem. Abi dejojām tautas dejas, līdz ar to daudzas uzstāšanās un izbraucieni bija kopīgi. Kaspars par mani ir divus gadus vecāks. Atzīšu, skolas laikā man šķita, ka viņš nebūtu gatavs nopietnām attiecībām – viņš bija ļoti aktīvs, sabiedrisks, sportisks. Pēc neilga brīža sekoja manas māsas jubileja. Māsa ir par mani vecāka, tāpēc biju sajūsmā, ka varēju doties viņai līdzi uz vietējo Dobeles bāru padejot un paballēties. Tur viens pats pie bāra sēdēja Kaspars. Pēc mirkļa viņš pienāca sasveicināties ar manu māsu, un viņa mums teica – ko jūs abi te tā stāvat? Ejiet dejot! Aizgājām ar’.” Dejas un sarunas – un tā visu vakaru. Kopš tā brīža Kaspars neatlaidīgi centies uzaicināt Jolantu uz randiņu, bet viņa sākotnēji nav ļāvusies. Kaspars atzīst, ka sākumā tieši vizuālais iespaids bijis tas, kas licis par Jolantu pacīnīties. Kā arī saskaņa dejā. Un sarunas. Jolanta beigu beigās piekritusi daudzajiem Kaspara aicinājumiem un to ne brīdi nenožēlo: “Ar laiku sapratām, ka kopā ir interesanti. Sirds man pateica priekšā, ka pirmais iespaids ir bijis maldinošs.”
Attiecības sadziedē
Abi uzskata, ka pieķeršanās un mīlestība augusi, vien laikam ejot – tā nav bijusi mīlestība no pirmā acu skatiena: “Bija jāpaiet laikam, lai varētu iepazīties tuvāk, labāk, lai saprastu, kas mums ir kopīgs. Vēlāk Kaspars iepazinās ar maniem vecākiem. Ar Kaspara vecākiem man iepazīties nebija iespējas. Kad sākām draudzēties, bija pagājis aptuveni pusgads, kopš viņš zaudēja abus vecākus. Mēs par to daudz runājām – jutu, ka tā viņam ir liela iekšēja sāpe. Viņš atceras, ka tieši mūsu iepazīšanās un kopā pavadītais laiks bija tas, kas palīdzēja sakārtot domas un tikt pāri lielajam zaudējumam.” Kaspars piebilst: “Es nezinu, kas būtu noticis un kā būtu bijis, ja es tolaik neiepazītos ar Jolantu un nebūtu viņai tik ļoti pieķēries.” Jolanta turpina: “Man bija ļoti liels prieks, ka Kasparam tik ātri izveidojās ļoti labas attiecības ar maniem vecākiem. Kā viņš pats saka – attiecības ar laiku kļuva tik labas, ka viņš manu mammu sauca par savu mammu, un tad, kad es pēc 12. klases absolvēšanas aizgāju mācīties uz Rīgu, viņš viens pats ļoti bieži brauca ciemos pie maniem vecākiem.”
Jolantas pārcelšanās uz Rīgu bijis pirmais nopietnais pārbaudījums abu jauniešu attiecībām: “Kaspars palika dzīvot Dobelē, viņam tur bija darbs. Pēc vecāku aiziešanas tai saulē arī māja, tās kurināšana un uzturēšana bija palikusi viņa rokās. Gandrīz četrus gadus, kamēr mācījos Banku augstskolā, mēs satikāmies tikai brīvdienās.” Kaspars atceras šo grūto laiku: “Bija bailes un neziņa – ja nu viņa ieskatās kādā citā – bijām tomēr tālu viens no otra. Stundentu dzīve ir un paliek studentu dzīve.” Bailes un neliela greizsirdība tomēr nemazināja Kaspara uzticību. Un, lai gan bez studentu ballītēm Jolanta neiztika, attiecības tas neizjauca: “Kaspars man vienmēr ir uzticējies. Neiztiku bez koju ballītēm un kāda tusiņa Rīgā kopā ar draudzenēm, bet viņš nekad nav bijis no tiem greizsirdīgajiem puišiem. Tagad, protams, kad to atceramies, viņš atzīst, ka nedaudz jau tā greizsirdība tomēr bijusi. Manuprāt, neliela greizsirdība nenāk par sliktu – tas tikai parāda, ka tev otrs cilvēks ir nozīmīgs.”
Sākot attiecības agrā vecumā un nemainot partnerus, kā skaidro Jolanta un Kaspars, ir viens liels pluss – var piedzīvot to, kā otrs tev blakus izaug. No bērna kļūst par pieaugušo. No daudzonīga pusaudža par atbildīgu otro pusi: “Jā, Kaspars man līdzās no dauzonīga puikas ir izaudzis par ļoti gādīgu, atbildīgu ģimenes galvu, par mīlošu tēti diviem enerģiskiem bērniņiem. Un tāpēc, ka attiecības sākām agri, nebūt neesam kaut ko palaiduši garām. Mēs paspējām izbaudīt arī skolas ballītes, iepazīt citus cilvēkus. Arī tad, kad jau draudzējāmies, daudz laika pavadījām kopā ar draugiem – kopīgos festivālos, ceļojumos. Tolaik garām nelaidām nevienu pašu ballīti. Mēs esam kā roka ar cimdiņu. Reizēm pat nav nekas jājautā – mēs jau zinām atbildi, zinām, ko otrs teiks. Mūsuprāt, tiem, kuri agrā vecumā sāk attiecības, ir daudz vieglāk pielāgoties.”
Kāpēc tas notiek ar mums?
Jolantas un Kaspara ceļš nav bijis viegls. Skaists, sirsnīgs, bet ne bez ērkšķiem un grūtībām. Arī Jolanta zaudēja mammu. “Pirmais nopietnais, grūtais posms, kuram vajadzēja tikt pāri, bija manas mammas zaudējums. Mammas slimība izrādījās stiprāka par viņu pašu. Nekad nevarēju iedomāties, ka kas tāds varētu notikt manā ģimenē. Mana mamma bija mana labākā draudzene, tādas attiecības, kā man bija ar viņu, – nekad tās neaizmirsīšu. Tagad es saviem bērniem cenšos būt tikpat unikāla mamma, kāda manējā bija man. Arī Kasparam manas mammas zaudējums bija ļoti grūts laiks – viņš bija pieņēmis kā savējo, un tad atkal bija jāpiedzīvo vēl viens mammas zaudējums. Arī mana mamma, tāpat kā Kaspara, mira tāda paša iemesla dēļ – vēzis. Vīrs man ļoti palīdzēja šajā grūtajā laikā – viņa ciešais apskāviens stiprināja. Kaspars jau labu laiku bija gatavs bērniņam, bet es sākumā vēlējos tikt galā ar savu iekšējo pasauli. Nespēju tikt pāri mammas zaudējumam. Sākumā bija jārod miers pašai savā sirsniņā.”
2013. gada 28. jūlijs bija diena, kad pasaulē nāca pāra pirmā atvase: “Mūsu Valterītis. Grūtniecība noritēja lieliski, analīzes neliecināja, ka kaut kas nav tā, kā jābūt. Arī bērniņam piedzimstot, mēs nesaskatījām neko īpašu vai citādu, vienīgi tas, ka bērniņš bija nedaudz mazāks, kā vajadzētu, jo piedzima mazliet pirms laika – 36. nedēļā. Kad rakstījāmies ārā no slimnīcas, mums ieteica pārbaudīt bērna ģenētiku, taču sīkāk nekas netika paskaidrots. Rezultātus gaidījām divus mēnešus, bija uztraukums, tomēr cerējām, ka dakteres aizdomas nav pamatotas. Tad sekoja zvans – bērniņam ir Dauna sindroms. Tas bija vārdos neaprakstāms šoks, nepatīkams pārsteigums, ar kuru vajadzēja samierināties un dzīvot tālāk. Ar vīru abi atceramies, ka tajā dienā nespējām valdīt asaras. Pirmie mēneši emocionāli bija ļoti smagi. Tagad par to runāt ir daudz vieglāk, bet toreiz bija tik daudz jautājumu – kāpēc mums, kāpēc tas notiek tieši ar mums? Sazinājos ar daudzām mammām, kuru ģimenēs aug bērniņi ar Dauna sindromu, lai saprastu, ko un kā labāk darīt, un daudzas man jautāja, vai vīrs nav mani pametis, vai neesam atsvešinājušies. Ar mums notika tieši otrādi – palikām vēl tuvāki, vēlējāmies kā ģimene būt kopā arvien biežāk, ciešāk, stiprināt viens otru.”
Katram mākonim zelta maliņa
Lai gan ar mazo Valterīti esot nedaudz sarežģītāk nekā ar bērniņu, kurš piedzimis vesels, Salmiņu ģimenei ir laimīga un pilnvērtīga dzīve: “Dēliņš ir kā jebkurš cits bērniņš – apmeklē dārziņu, viņam ir savi niķi un stiķi, tāpat mīļums un dusmas par to, ka reizēm nav tā, kā ir vēlējies viņš. Viņš grib draudzēties, spēlēt futbolu kopā ar ģimeni un draugiem. Mēs ar Kasparu vairs nevaram iedomāties dzīvi bez mūsu brīnišķīgā dēliņa. Pirmajos mirkļos tas bija neiedomājami sāpīgi, nezinājām, kas mūs sagaida, bet tagad viss ir kārtībā. Esam aktīva ģimene, daudzus pasākumus apmeklējam kopā ar bērniem. Darām visu to pašu, kas iespējams kopā ar jebkuru bērnu – vienīgā atšķirība ir tā, ka mums vairāk laika jāvelta attīstošām nodarbībām mājās un ārpus dārziņa, kā arī viņa pieskatīšanai. Viņš mums nav ne bērns ar īpašām vajadzībām, ne invalīds. Viņš ir mūsu lieliskais dēliņš.”
Jolanta un Kaspars nenobijās no tā, ko dzīve viņiem likusi pretī, un pēc pusotra gada pasaulē nāca abu otrais bērniņš – meita Madara: “Jau astoņus mēnešus pēc Valterīša dzimšanas mēs sākām runāt par otru bērniņu. Protams, abiem bija nedaudz bail par to, ka neatgadās kas līdzīgs kā ar pirmo bērniņu. Arī ar Madaru viss nebija pilnībā gludi, arī viņa piedzima agrāk, nekā paredzēts – grūtniecības 33. nedēļā. Divas nedēļas vīrs dzīvoja mājās viens pats ar dēliņu, kamēr mēs ar meitu atradāmies slimnīcā, un es ne mirkli nešaubījos par to, ka Kaspars ar visu tiks galā. Viņš ir lielisks tētis.”
Klausīties un sadzirdēt otru
Gan Jolanta, gan Kaspars uzskata, ka labu attiecību pamatā ir uzticība, cieņa un godīgums: “Mēs saprāta robežās viens otram atļaujam pavadīt laiku atsevišķi – vienatnē vai ar draugiem. Vai tas ir krosiņš, makšķerēšana, pusdienas ar māsu un tēti – vienalga. Nesen Kaspars ar draugiem bija aizbaucis deviņas dienas ilgā makšķerēšanas izbraucienā, un jau trešajā dienā atzina, ka ir ļoti sailgojies pēc mums. Tas tik ļoti sasildīja manu sirdi. Ir jāmāk atrast laiks gan sev pašam, gan otrai pusītei – ļoti daudzi mūsdienās to nemāk. Ir jāmācās izrunāties. Cilvēki ir tik pārņemti ar internetu, sociālajiem tīkliem – nav laika vienam uz otru pat paskatīties. Mēs ar Kasparu vienmēr aprunājamies, pat pēc ļoti nogurdinošām darba dienām. Cenšamies pēc iespējas ātrāk atvainoties, ja esam otru aizvainojuši. Mūsuprāt, ir ļoti svarīgi iemācīties klausīties un sadzirdēt vienam otru.”
Savstarpēja saticība veido veselīgas un draudzīgas attiecības ģimenē: “Esam ļoti laimīgi vecāki. Neskatoties uz visu piedzīvoto un grūtībām, kādām esam gājuši cauri. Nenoliedzam, ka kādreiz gribētu vēl kādu bērniņu, bet visam savs laiks. Tagad baudām brīdi, kad abi bērni ir paaugušies – dēlam tikko palika pieci gadi, bet meitiņai ir trīs gadi un septiņi mēneši. Šobrīd ir daudz vieglāk nekā tad, kad viņi abi bija pavisam mazi. Ir tik jauki vērot viņus abus, kā viņi kopā spēlējas, smejas, priecājas, cik labi saprotas. Sapotams, ka mums abiem ar vīru ļoti pietrūkst mūsu mammu, kas būtu bijušas lieliskas omītes mūsu bērniem. Esam pārliecināti, ka viņas mums dotu daudz vairāk atelpas brīžu, daudz vairāk laika, ko pavadīt divatā. Mēs zinātu, ka bērni ir pašās gādīgākajās rokās. Taču ticam un jūtam, ka no mākoņa maliņas viņas vienmēr uz mums noraugās. Vienmēr ir mums visiem četriem līdzās.”
