ALVARS ŠTEINBERGS ir Madlienas pansionāta direktors un vada Latvijas Pašvaldību sociālās aprūpes iestāžu direktoru apvienību. Runājam par to, kādam jābūt pansionātam, kādi pakalpojumi jānodrošina. 


Lasītākie

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu

7 pārtikas produkti, kurus nevajadzētu bieži ēst. Tie ļoti var kaitēt zarnām

Lasīt citas ziņas

– Visos pansionātos maksa lielākoties tuvojas vai pārsniedz 300 latus. Ko darīt tam vecajam cilvēkam, kam ir 200 latu pensija?

– Pansionāti strādā uz izdzīvošanas robežas un šo pakalpojumu lētāk nevar sniegt. Likums paredz – ja cilvēkam nav tādu līdzekļu un starpību nevar segt ģimenes locekļi vai radinieki, viņam jāvēršas pašvaldības sociālajā dienestā. Likums arī nosaka, kādā termiņā jāizskata iesniegums un jāsniedz atbilde.

VIDEO. Slēpošanas kūrorta viesi neapdomīgi filmē un pienāk bīstami tuvu lielam lācim

Brīvdienu pusdienās – sildošs un sulīgs sacepums! Knifi, lai tas izdotos vienmēr

Šīs slepkavības veiktas ar Putina atļauju! ASV izlūkdienests daļēji atslepeno ziņojumu par Krievijas diktatora oponentu slepkavībām ārvalstīs

– Kāpēc uzturēšanās maksa pansionātos ir tik liela un kam šī nauda tiek izlietota?

– Vairāk nekā 50% no uzturēšanās maksas aiziet personāla atalgojumam. Kaut arī darbinieku algas ir mazas, cilvēki visus šos krīzes gadus pacietīgi, godprātīgi strādā.

Nākamā lielākā izdevumu daļa – apmēram 15% – tiek tērēta klientu ēdināšanai. Produktu iepirkšana notiek konkursu kārtībā, un ir piegādātājfirmas, kas nodrošinās visu, jautājums tikai – par kādu cenu. Piemēram, pārpircēji kartupeļus piedāvā par 30 santīmiem kilogramā plus PVN. Bet mēs no vietējā zemnieka pērkam par 15 santīmiem. Droši vien kāds no augšas pārmetīs, ka kartupeļus nepērku tā, kā vajadzīgs, – nerīkoju konkursu. Bet tad lai arī pierāda, ka ar naudu esmu rīkojies nesaimnieciski.

Tāpat noteikta summa jāatvēl medikamentiem un pacientu kopšanas līdzekļiem. Uzturēšanās izmaksas pansionātos var ļoti atšķirties. Cenu iespaido gan apkures veidi, gan ēku siltumnoturība, bet saimnieciskie izdevumi nav tā lielākā daļa.

– Maksa tomēr paaugstinās?

– Madlienas pansionātā summas šogad nav mainījušās, tās saglabātas iepriekšējā līmenī. Kopīgā tendence liecina, ka iedzīvotājiem jau tāpat naudas vairāk nav, jo arī ikdienas dzīvē viss kļūst dārgāks.

Tāpat kā veidojas parādi par komunālo pakalpojumu rēķiniem, arī pansionātos krājas klientu maksājumu parādi. Ir sociālās aprūpes iestādes, kur gadu gaitā sakrājušās samērā iespaidīgas summas un nu jātiesājas, lai tās atgūtu. Mums Madlienas pansionātā nav lielu parādnieku. Sadarbojoties ar firmu “Creditreform”, esam veiksmīgi atguvuši parādus. Pieredze liecina – ja kaut viens rēķins laikā nav samaksāts, uzreiz jānoskaidro, kādi tam iemesli. Ir situācijas, kad maksātājs palicis bez darba, bez iztikas līdzekļiem. Tad jāiesaistās arī pašvaldības sociālajiem dienestiem, jo vecais cilvēks nedrīkst palikt bez aprūpes.

– Kādus jautājumus risina sociālās aprūpes iestāžu direktoru apvienība?

– Pašlaik apvienībā jau iesaistījušies 62 pansionātu direktori. Esam pašvaldības iestāžu vadītāji, bet līdzdalība netiek liegta ne privāto, ne valsts sociālās aprūpes institūciju pārstāvjiem.

Kopīgiem spēkiem cenšamies risināt dažādas situācijas. Piemēram, Skrīveru aprūpes centra direktors bija sašutis, kad Jēkabpils slimnīca pieprasīja, lai pansionāts savam klientam uz slimnīcu atgādā acu pilienus. Pilieni maksā santīmus, bet attālums no Skrīveriem līdz Jēkabpilij – 100 km. Citreiz slimnīcas pieprasa, lai pansionāta iemītniekam līdzi tiktu iedoti kopšanas līdzekļi, tas ir, pamperi, un atsevišķi medikamenti. Mēs uzskatījām, ka tas jāno­drošina ārstniecības iestādei. Nacionālais veselības dienests savā skaidrojumā apstiprināja mūsu viedokli.

Tomēr galvenais uzdevums ir panākt, lai nākamajā ES plānošanas periodā, kas ilgs no 2014. līdz 2020. gadam, Labklājības ministrija paredzētu līdzekļus arī ilgstošās sociālās aprūpes pakalpojumu sniedzējiem infrastruktūras attīstībai.

Ar infrastruktūru nav jāsaprot tikai ēku remonts, tās ir arī funkcionālās gultas, pretizgulējumu matrači, speciāli skapīši ar paceļamām virsmām. Šāds komplekts vienam cilvēkam maksā ap tūkstoš latiem. Pansionātiem tādas naudas attīstībai nav.

Madlienas pansionāts saka lielu paldies Rīgas Rotari klubam un Zviedrijas Rotari klubu apvienībai, kas mums sagādāja funkcionālās gultas, mobilos pacēlājus, īpašus skapīšus ar paceļamu virsmu. Tas viss ir jauns, pašlaik pats modernākais un labākais aprīkojums.

– Kāda situācija ir kaimiņzemēs?

– Esot pie kolēģiem Lietuvā, Igaunijā, arī Polijā, redzējām, ka tur valsts novirza Eiropas fondu naudu šo iestāžu infrastruktūrai. Mūsdienu ekonomiskajos apstākļos tā ir vienīgā iespēja attīstīties.

Latvijā šobrīd Eiropas fondu nauda aiziet alternatīvajiem aprūpes pakalpojumiem. Protams, ir apsveicami, ja vecu vai slimu cilvēku var aprūpēt mājās, ģimenē. Taču reālā dzīve rāda, ka, pasliktinoties cilvēka veselībai, kvalitatīvu aprūpi var nodrošināt vienīgi ilgstošas sociālās aprūpes iestāde, kur ir viss nepieciešamais aprīkojums.

Arī gadījums Kalkūnu aprūpes iestādē atklāja, ka klientiem ar tik smagiem funkcionāliem traucējumiem ir nepieciešama gan funkcionālā gulta, gan pretizgulējumu matracis ar kompresoriem, gan pacientu pacēlāji, paceļamā vanna un citas tehniskas lietas.

Lietuvā bijām iestādē, kur vesels stāvs aprīkots ar šīm sistēmām, pacēlājiem. Jebkuram mūsu aprūpētājiem būtu sapnis strādāt šādos apstākļos, jo savu darbu var izdarīt viegli, īpaši nepiepūloties. Tad arī no personāla var prasīt pilnu atdevi un pozitīvu attieksmi pret klientiem.

Mums Eiropas nauda vēl nav pieejama. Centīsimies pārliecināt Labklājības ministriju, ka jāatbalsta arī par ilgstošās aprūpes pakalpojumu sniegtā kvalitāte. Tiekoties ar labklājības ministri Ilzi Viņķeli, pārliecinājos, ka ministre saprot ES fondu naudas nepieciešamību.

– Iepriekšējā labklājības ministre Parīzē iepazinās ar franču pieredzi sociālās aprūpes darbā. Tagad Francija pie mums Rīgā sāk būvēt senioru rezidenci, kur uzturēšanās klientam izmaksās 600 latu mēnesī. Kā vērtējat ārvalstu konkurentu ienākšanu Latvijā?

– Par franču kolēģu aktivitātēm neuztraucamies – mūsu klienti ir pelnījuši arī šādas ļoti augstas kvalitātes aprūpes namus. To nevarēs atļauties visi, bet būs cilvēki, kas tos izvēlēsies. Arī mūsu pansionāts jau tagad sniedz paaugstināta komforta pakalpojumus (vienvietīga istaba, īpaša ēdienkarte, aprūpe utt.), sākot no 450 līdz 500 latiem mēnesī. Bet cik ir tādu klientu, kas ir gatavi to maksāt?

– Kāda pansionāta direktore savā vēstulē sūrojās, ka tuvējās skolas bērni neapciemo vecos cilvēkus. Kāda ir sabiedrības attieksme pret pansionātu iemītniekiem?

– Mums vienmēr bijusi un ir ļoti laba sadarbība gan ar kultūras nama pašdarbniekiem, gan bērnudārza un mūzikas skolas audzēkņiem. Kad ierodas mazie bērni, tikšanās noris īpaši sirsnīgi. Arī mūsu iestādēm konkurences apstākļos jādomā, kā piesaistīt, noturēt klientu, gādājot, lai arī ikdienas dzīve šeit ritētu interesanti.

Šis gads Eiropas Savienībā pasludināts par aktīvas novecošanas un paaudžu solidaritātes gadu. Tāpēc mūsu apvienība kopā ar Labklājības ministriju 6. jūnijā visos Latvijas pansionātos organizēs sporta aktivitāšu dienu, bet 1. oktobrī – veco ļaužu dienā – atvērto durvju dienu. Uz šiem pasākumiem aicinām visus interesentus, ne tikai mūsu klientu piederīgos. Lai iedzīvotāji atbrauc, paskatās, kā dzīvojam, kādus pakalpojumus sniedzam.