Ķermeņa nodevība. Panikas lēkmju terapija 0
Autors: psihologs, geštaltterapeits Genādijs Maleičuks
Es mēģināšu izklāstīt gan tuvākos, galvenos, gan arī tālākos, stratēģiskos uzdevumus panikas lēkmju psihoterapijā.
Klientam ar panikas lēkmēm viņa simptomi ir biedējoši un tas nav pārsteigums, ka viņš ir ieinteresēts no tiem atbrīvoties. Tieši ar tādām prasībām viņš griežas pie terapeita. Un šeit terapeits var iekrist “simptomu slazdā”, sekojot klienta vēlmei no tiem atbrīvoties. Šāda pieeja ir lemta neveiksmei, jo šajā gadījumā klienta simptomi nesakrīt ar viņa problēmu. Tāpēc atbrīvošanās no simptomiem būs īslaicīga un neatrisinās viņa problēmas.
Es nepielietošu simptomātisko pieeju problēmai, bet sistēmiski-fenomenoloģisko. Tās būtība ir:
1. Sadzirdēt simptomu, dod viņam iespēju “pateikt”, par ko tas ir?
(Fenomenoloģiskais etaps);
2. Noteikt tā būtību, jēgu, lai saprastu, “kāpēc” tas ir? Kādu vajadzību tas izsaka? (Sistēmiskais etaps);
3. Atrast citu, nesimptomātisku veidu, lai apmierinātu šo vajadzību.
Iezemēšana
Viens no pirmajiem uzdevumiem terapijā ar klientiem ar trauksmes spektra traucējumiem ir mērķis pavājināt šo trauksmi. Paaugstināta trauksme kļuvusi raksturīga pašreizējam laikam. Un terapeitam, cik vien iespējams, jābūt stabilam un visos veidos (verbālos un neverbālos) sava stabilitāte jāapliecina klientam, tādējādi kļūstot viņam par pagaidām vienīgo stabilo objektu pasaulē. Pateicoties kam tas varētu būt iespējams?
Terapeitam pašam jābūt radošas identitātes tipam un jābūt stabilam ilgstošas klienta nestabilitātes situācijā. Klienta personības sadrumstalotībai un dezintegrācijai terapeits pretī liek savas personības integritāti un veselumu.
Vēl viens veids, kā nomierināt klientu, ir viņa trauksmes ielikšana rāmīšos. Klienta trauksme parādīsies kā vēlme kontrolēt terapiju (“Ko mēs darām?”), kā nepacietība un vēlme ātri atbrīvoties no traucējošiem simptomiem (“Kad tas beigsies?, cik ilga būs terapija?”). Ir svarīgi saprast, ka aiz šiem jautājumiem stāv viņa trauksme un nav obligāti precīzi atbildēt uz tiem. Kad klients jautā, cik ilgs laiks būs nepieciešams terapijai, es parasti saku: “Es nezinu, bet es mēģināšu iztikt ar minimālo nepieciešamo laiku”. Vissvarīgākais ir nevis tas, KO tu saki, bet KĀ tu to saki. Ja esi mierīgs, pacients savu spoguļneironu līmenī to sajutīs un arī nomierināsies.
Klients panikas stāvoklī slikti izjūt realitāti. Un viens no pirmajiem terapeita uzdevumiem ir atgriezt viņu realitātē. Mēs atgriežam klientu no viņa “paniskā priekšstata par pasauli” parastajā. Tas notiek iezemēšanas procesā. Lai to izdarītu, mēs novēršam klienta apziņu no sava biedējošā stāvokļa (figūra) uz apkārtni (fons). Par jaunu klienta figūru var būt pats terapeits (“Paskaties uz mani. Ko tu pamani?”), un jebkurš ārpasaules elements (“Paskaties apkārt. Ko tu redzi?”). Jaunu figūru parādīšanās klienta apziņā ir nepieciešama, lai viņš varētu uz tām atbalstīties, jo viņa Es nepilda atbalsta funkciju. Tas ir fona atbalsts. Tas ir svarīgs, lai klientam rastos realitātes, pasaules viengabalainības izjūta, uz kuru var balstīties, paļauties.
Šī iemesla dēļ terapeitiska iejaukšanās, piemēram, “Tev ir jāuzņemas atbildība un jāizlemj, ko darīt” šajā situācijā labākajā gadījumā ir bezjēdzīga, un sliktākajā gadījumā var būt traumējoša – klientam pagaidām nav uz ko balstīties. Viņa Es ir vājš un nestabils, un tam ir vajadzīgs atbalsts no ārpuses.
Cilvēks nezina, kāpēc ar viņu tā noticis. Tas ir spēcīgākais simptoms, kas atrauts no dzīves, un savas nesaprotamības dēļ ir briesmīgs. Ir svarīgi dot (paplašināt, no jauna definēt, atjaunot) fonu, lai padarītu nesaprotamo simptomu saprotamu.
Tikšanās ar bailēm un vientulību
Terapijā ir svarīgi sekot simptomiem, tas ir, mēģināt saprast, kas ir aiz simptoma, kas to atbalsta, kāpēc tas parādījies? Vajadzīga pakāpeniska problēmas pētīšana. Svarīgi soļi klienta ar panikas lēkmēm terapijā būs viņa apzināšanās, ka aiz viņa simptomiem stāv trauksme, aiz trauksmes bailes, aiz bailēm neapzināta vientulība un identitātes problēmas.
Trauksmei, kā zināms, nav objekta un tādā stāvoklī atrasties ir grūti. Bailes ir noteiktas un priekšmetiskas. Ja trauksmes vietā apzinās savas bailes, tas ir solis uz priekšu, jo sasprindzinājums samazinās.
Nākamais solis terapijā ir apzināties savu vientulību. Mūsdienu sabiedrībā ir cieņā individuālisms un tas noved cilvēku pie vientulības, kuru grūti atzīt un pārdzīvot. Panikas lēkme ir kā ass neapzinātās vientulības uzliesmojums… Tā ir tāda cilvēka vientulība, kurš negaidīti kļuvis pārāk redzams milzīgā pasaulē. Tā ir tāda cilvēka vientulība, kurš pēkšņi sajuties ļoti mazs milzīgajā pasaulē. Bet šī vientulība ir neapzināta un nepieņemama personai, kas cieš no panikas lēkmes.
Vientulība nevar tikt atzīta un izdzīvota, jo narcistiski organizētā pasaulē ir jābūt spēcīgam un neatkarīgam. Pieķeršanās, tuvība tiek uzskatītas par vājumu. Cilvēks iekrīt lamatās – individuālisma un atsvešināšanās slazdā.
Un tad caur panikas lēkmi es atgriežu sev vajadzību pēc Cita, es atzīstu tās nozīmi un vērtību savam Es.
Iesaistīšanās veidošanās
Ņemot vērā iepriekš minēto, viens no terapeitiskajiem uzdevumiem ar šāda veida klientiem ir izveidot viņiem iesaistīšanas sajūtu.
Panikas lēkmes laikā parādās bailes no nāves un ārprāta. Šīs ciešanas kļūst vājākas, kad es esmu blakus kādam, kam uzticos. Mūsdienu pasaulē kļūst svarīga iesaistīšanās dažādās biedrībās: profesionālās, interešu u.c. Tās radīs atbalsta sajūtu – gan saistībā ar noteikumu, normu, robežu esamību, gan tāpēc, ka persona jūtas iesaistīta, piederīga.
Šis darbs sākotnēji sākas saskarē ar terapeitu. Terapeits kļūst par to Citu, ar kuru vari būt vājš, lūgt palīdzību, runāt par savu pieredzi, vārdu sakot, būt attiecībās. Šī jaunā pieredze var būt nenovērtējama, ar laiku klients varēs “ņemt terapeitu līdzi” pat tad, ja viņš nav ar to kopā – iekšēji sarunāties ar viņu, konsultēties. Cilvēka pasaules ainā parādās cits, ne Es. Narcistiskā vientulība ir pārvarēta ar Cita parādīšanos psihiskajā realitātē.
