Septiņi elles loki tiem, kurus vajā panikas lēkmes 31
Kad pirmo reizi piemeklē panikas lēkme, ir grūti saprast, kas notiek. Šķiet, ka tu mirsti, smoc, jūc prātā. Sirds dauzās neticami ātri, ķermeni pārņem gan karstuma viļņi, gan drebuļi. Tu jau gandrīz samierinies ar domu, ka nāve ir tuvu. Pakāpeniski lēkmes intensitāte sāk samazināties un parādās neskaidras cerības tomēr vēl uzkavēties šajā pasaulē. Tu atviegloti uzelpo, domājot, ka murgs ir aiz muguras. Bet tas ir tikai sākums… Pēc statistikas datiem 90% cilvēku vismaz reizi dzīvē bijusi stipra panikas lēkme. Aptuveni 40% cilvēku periodiski piedzīvo panikas lēkmes. Bet tikai 4-6% cilvēku veidojas trauksmes stāvoklis, kad panikas lēkmes kļūst regulāras, ir pastāvīgas bailes par savu veselību vai dzīvību, un tas padara dzīvi par īstu elli. Kāpēc tikai nelielam skaitam cilvēku trauksme kļūst par īstu vajātāju un mocītāju – tā atsevišķa tēma. Tagad parunāsim par tā sauktajiem “elles lokiem”, kurus iziet cilvēks, ja viņš cieš no trauksmes.
Pirmais loks. Ārsti.
Parasti ar šo loku viss sākas. Kopš bērnības mēs zinām – ja kaut kas sāp, vai ir kādi nelāgi simptomi, – jāiet pie ārsta. Tāpat rīkojas cilvēks, kuru piemeklējušas panikas lēkmes un trauksme. Ārsta speciālizāciju izvēlas atkarībā no tā, kādi simptomi dominē. Ja dominējošie simptomi ir sirdsklauves, elpas trūkums vai paaugstināts asinsspiediens, cilvēks tiek nosūtīts pie kardiologa. Ja uztrauc reibonis, nejutīgums, troksnis ausīs, dodas pie neirologa. Ja ir slikta dūša, gremošanas traucējumi, bieža vēdera izeja – iet pie gastroenterologa u.tml. Diezgan bieži, neskatoties uz simptomiem, pēc pārbaudēm neatrod nevienas slimības pazīmes, un nosūta pacientu pie citiem ārstiem. Un situācija atkārtojas. Cilvēks domā, ka droši vien gadījušies slikti ārsti, ja nevar noteikt diagnozi. Sākas skrējiens pa apli. No kardiologa pie endokrinologa. No endokrinologa pie ginekologa. Kad poliklīnikas ārsti vairs neapmierina, izmisušais dodas pie ārstiem slimnīcās, uz specializētām klīnikām pie medicīnas zinātņu kandidātiem un pat profesoriem.
Dīvaina situācija: simptomi ir, bet diagnozi neviens nevar noteikt. Cilvēkam veic dažādus apsekojumus un analīzes, parasti ir nelielas novirzes no normas, bet nekā, kas tiešām izskaidrotu visus biedējošos simptomus.
Daļa ārstu parausta plecus un nosūta uz papildu pārbaudi vai konsultāciju, bet ir tādi, kas uzstāda neeksistējošu diagnozi: veģetatīvā distonija, neirocirkulāra distonija, kardioneiroze, astēniski-neirotisks sindroms un ķēras pie ārstēšanas. Kāpēc šīs diagnozes neeksistē? Jo jūs tās neatradīsiet Starptautiskajā slimību klasifikatorā un nekur pasaulē tādas diagnozes neuzstāda, izņemot bijušās Padomju Savienības valstis. Un medikamenti, kurus izraksta terapeitiska profila speciālisti, konkrētajā stāvoklī nav efektīvi, bet dažiem cilvēkiem var izraisīt stāvokļa pasliktināšanos.
Skraidīšana pie ārstiem dažkārt var ilgt vairākus gadus un rada vilšanos mūsdienu medicīnā. Un, ja mūsdienu medicīna nevar palīdzēt tikt galā ar simptomiem, kas indē dzīvi, varbūt vajadzētu meklēt risinājumu pie netradicionālās medicīnas? Šis domāšanas veids parasti noved pie nākamā “elles loka”.
Otrais loks. Burvji, dziednieki, ekstrasensi, priesteri, zīlnieces
Šajā lokā cilvēki sāk intensīvi tīrīt čakras, noņemt lāstus, nolādējumus, attīrīt organismu no parazītiem, skaitīt lūgšanas, izdzīt dēmonus un darītvēl daudz ko citu interesantu. Viņi atrod dažādus netradicionālus speciālistus, kuri, kā runā, esot kādam palīdzējuši. Cilvēki ir gatavi noticēt jebkuram brīnumam, lai tikai atbrīvotos no saviem dzīves kvalitāti pasliktinošajiem simptomiem. Visbiežāk simptomi pēc šādas “ārstēšanas” saglabājas un pēc laiciņa atkal atgriežas ar tādu pašu spēku. Daudzi cilvēki, kuri nāk pie mums uz konsultāciju, ar smaidu atceras savus piedzīvojumus, un nevar noticēt, ka darījuši ko tādu.
Trešais loks. Internets.
Noguruši no tradicionālās un alternatīvās medicīnas, cilvēki, kuri cieš no panikas lēkmēm, nolemj ņemt visu savās rokās un sāk meklēt informāciju internetā. Viņi vienkārši ievada meklētājā savus simptomus un atrod, ka sirgst ar visām iespējamām un neiespējamām slimībām. Tas ir līdzīgi kā “medicīnas universitātes trešā kursa studenta” sindroms, kurš apgūstot to vai citu slimību, atklāj sev to simptomus. Tāpat cilvēki, kuri cieš no panikas lēkmēm, uzstāda sev diagnozes, sākot no šizofrēnijas un beidzot ar smadzeņu audzēju. Parasti pēc tam viņi atgriežas pirmajā lokā un apmeklē ārstus, lai tie nozīmētu jaunu diagnostiku. Kā jūs varat iedomāties, tas neuzlabo stāvokli, bet tikai palielina trauksmi. Galu galā, ja slimību neviens nevar atrast, tas ir kaut kas ļoti “biedējošs un neizpētīts”.
Interneta problēma ir arī tā, ka tajā ir daudz zemas kvalitātes un bieži nepatiesas informācijas. Ļoti daudzus no rakstiem nav gatavojuši speciālisti, bet tie ir pārpublicēti, tulkotāji nepārzina tēmu un lieto citus vārdus, lai piesaistītu vairāk apmeklētāju. Sliktas kvalitātes informācija, tāpat kā sliktas kvalitātes pārtika var novest pie saindēšanās. Diemžēl, ja mums nav attiecīgu zināšanu, mēs nevaram atšķirt, kad šī informācija ir patiesa un kad nepatiesa.
Dažkārt situācija ir citāda. Meklējot internetā, cilvēks sāk saprast, ka viņš cieš no panikas lēkmēm. Sociālajos tīklos viņš atrod forumus vai grupas, kurās sazinās cilvēki ar līdzīgiem simptomiem. Bieži vien šajā brīdī viņš jūtas atvieglots. Viņš saprot, ka nav vientuļš un ir citi cilvēki, kas cieš no panikas lēkmēm. Bet tajā slēpjas problēma. Ļoti bieži forumos ir cilvēki, kuri atrodas dažādos lokos. Viņi apraksta pasākto un to, ka rezultāta nebija. Cilvēkam, kurš nokļuvis tādā forumā, sāk šķist, ka stāvoklis nav pārvarams un izejas nav. Visa komunikācija pārvēršas aprakstos par to, cik slikti jutušies. Lasot informāciju par citu simptomiem un situācijām, cilvēki neviļus salīdzina ar sevi. Un pēc kāda laika var atklāt “svešos” simptomus sev.
