Kad emocijas ir pāri visam, ēšana vairs nav svarīga, skaidro Bērnu slimnīcas ārste psihoterapeite Gunta Andžāne un atzīst, ja bērns ir sensitīvs jeb jūtīgs pret to, kā pieaugušie apmierinās viņa vēlmes, tad viņš būs jūtīgs visu mūžu. Fiziskā dekompensācija – nepaēšana, nepadzeršanās, gaisa temperatūras straujās svārstības – noveda pie tā, ka svētku dalībnieki sāka ģībt. Skolēni, kam ir vājāka nervu sistēma, to redzot, arī zaudēja samaņu. 10
“Bērni nereti ir izjutuši, ka uz pieaugušajiem nevar paļauties, un viņiem rodas bailes: kas notiks ar mani, ja arī es noģībšu? Rodas trauksme, kas ir milzīga emociju bumba, ar ko ir grūti tikt galā. Iedarbojas aizsardzības mehānisms – bērns noģībst. Jau psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids savā laikā rakstījis, ka emocionālais diskomforts ir lipīgs – ja viens šo lietu iešūpo, tad vājākie posmi uzreiz atsaucas.
Daļa no svētku dalībniekiem pēc medicīniskās palīdzības sniegšanas nedaudz pagulēja, ievilka elpu, padzērās un aizgāja atpakaļ uz skatuves. Šie bērni ir ar jutīgāku nervu sistēmu nekā citi, un tam ir jāpievērš uzmanība. Es drīzāk lūgtu paskatīties, vai nevar kaut ko darīt bērnu un vecāku attiecību stiprināšanas virzienā. Sabiedrībā kopumā tā latiņa ir uzstādīta ļoti augstu, sak, tev ir labi jāizskatās, jāpiedalās tur un vēl kaut kur, un pilnīgā pašplūsmā ir atstāts, ka es tevi mīlu par to, ka tu esi, nevis par to, ka tu kaut ko vari,” secina bērnu psihoterapeite un uzsver, ka vecāki uz savu bērnu ģībšanas gadījumiem nedrīkst raudzīties vieglprātīgi. Tie ir jāņem vērā, tiesa, bez panikas.
“Kāpēc neģībst dejotāji?” retoriski vaicā daktere Andžāne un norāda: tāpēc, ka viņiem ir daudz vairāk fizisko aktivitāšu un lielāks rūdījums. Fiziski un psiholoģiski rūdīti bērni vieglāk pārvar stresu un ārējos kairinātājus. “Mūsdienās bērni tiek vairāk mākslīgi sargāti no aktivitātēm, darbiem, tāpēc gribētos, lai vecāki saprastu, ka kopā būšana ar bērniem, piemēram, dzenājot bumbu, ir svarīgāka, nekā uzbļaušana, lai tik sēž pie datora. Arī to nevar neviens noliegt, ka bērni ir izolētāki savās izpausmēs, arī fiziskajās, nekā tas bija agrāk. Esmu par fizkultūru, sakārtotu dienas režīmu, par to, lai vecāki komunicē ar saviem bērniem, tomēr vienlaikus jāatzīst, ka psiholoģisko drošību tikai ar fizkultūras stundām nevar nostiprināt. Pamatu pamats ir ģimenē, bērnu un vecāku attiecībās,” secina psihoterapeite.
