“Ja paliksi ēnā, tevi piemeklēs nāve.” Saruna ar izrādes “Nāve ēnā” režisoru Rūdolfu Apsi 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”Man ir jautājumi, kurus vēlos uzdot,n’ves
Trešdien, 30. septembrī, Latvijas Leļļu teātrī pirmizrādi piedzīvos jaunā režisora RŪDOLFA APSES izrāde “Nāve ēnā” pēc vārdabrāļa Rūdolfa Blaumaņa noveles motīviem. Ar režisoru runājām par to, kādēļ debijai režisora amatā izvēlēta tieši šī novele un kas tajā palicis no Blaumaņa.
“Ja es gribētu sniegt atbildes, ja man tās būtu – es neveidotu izrādi. Man ir jautājumi, kurus vēlos uzdot, un tāpēc es veidoju izrādi,” par ieceri saka Rūdolfs Apse. Viņa vārds izrādes veidotāju sarakstā redzams ne tikai režisora, bet arī dramatizētāja, mākslinieka un mūzikas autora ailītēs.
Izrādi sava bijušā kursabiedra vadībā veidojuši 2019. gada LKA Leļļu teātra mākslas kursa absolventi, pašreizējie Latvijas Leļļu teātra aktieri – Elīna Bojarkina, Rihards Zelezņevs un Matīss Millers.
Kādēļ īsti izlēmāt studēt Leļļu teātra aktierkursā?
R. Apse: Apstākļu sakritība. Pabeidzis vidusskolu, skaidri zināju, ka gribu stāties aktieros, un sagadījās, ka mūsējais bija Leļļu teātra kurss. Pie mums jau pirmajā kursā atbrauca vieslektors no Polijas – A. Zelveroviča Teātra akadēmijas profesors Mareks Vaškels, kurš vadīja informatīvas lekcijas, rādīja, kā leļļu māksla attīstījusies un izpaužas visā pasaulē.
Pirmajā kursā mums bija diezgan klasiska, stereotipiska vīzija, ka leļļu teātris domāts tikai bērniem un no tā nevar izrauties. Taču mūsu kursa pedagogi centās rādīt, ka pasaulē lietas notiek pavisam citādi, un jau drīz nāca apjausma, ka tā ir ļoti skaista mākslas forma, kurā ir daudz lielākas iespējas.
Turklāt jau pirmajā kursā aizbraucām uz leļļu teātra mākslas skolu festivālu Bjalistokā, kur atrodas Varšavas Teātra akadēmijas filiāle, tur bija dažnedažādas iespējas aplūkot citu valstu studentu sniegumu, kas vēl vairāk nostiprināja manu interesi par leļļu teātri kā vizuālu izpausmi.
Latvijā, man šķiet, tikai pēdējos aptuveni piecos gados objektu teātris pamazām iedzīvojas sabiedrības apziņā kā teātra forma, kas nav domāta tikai bērniem…
Pieļauju – vismaz man pēc sajūtām tā šķiet – lielā daļā Latvijas sabiedrības tā sajūta joprojām pastāv, bet tieši teātra vidē arvien vairāk rodas apjausma, ka tā ir forma, kas pie mums ir maz izmantota.
Ne velti Viesturam Kairišam tagad jau divās izrādēs, “Mumu” Rīgas Krievu teātrī un “Baltiešu gredzenā” Latvijas Nacionālajā teātrī, parādījās lelles. Ar vienu vai citu funkciju, bet tās sāk ienākt izrādēs, un tas ir forši.
Mūsu teātrim mazliet mīnuss ir tas, ka mums Latvijā šajā mākslā lielā mērā pieder monopols. Prieks, ka tagad arī citi izmanto lelles – ja ir konkurence, tā visiem rada papildu mobilizāciju.
Baidos samelot, kurš, bet atceros, ka man intervijā kāds teica, ka faktiski visa dzīve ir objektu teātris…
Nē, man gan tā nav. Dzīve ir dzīve, teātris ir teātris. Dzīve nav teātris.
Bet tas palīdz dzīvot?
Jā un nē. Gan dzīve palīdz teātrim, gan teātris – dzīvei. Liela daļa lietu, ko esmu iemācījies, veidojot teātri, palīdz rast neordinārus risinājumus ikdienas dzīvei, un tajā pašā laikā kaut kādas teātra problēmas palīdz risināt praktiskas ikdienas sadzīves lietas.
Un kādēļ Blaumanis? Viņš, protams, no Latvijas dramaturgiem ir visskatuviskākais, visprecīzāk aprakstījis, kā iecerējis savas lugas uz skatuves. Turklāt nu vairs nav “Nāves ēnā”, bet gan “Nāve ēnā”. Kas izrādē palicis no Blaumaņa?
Ja runājam par latviešu dramaturgiem, man pirmajā vietā ir [Mārtiņš] Zīverts, viņa skatījums uz cilvēku.
Pieļauju, mēs daudz atšķirīgāk veidotu skatuviskos risinājumus, ja būtu ņēmuši Blaumaņa lugu, bet, tā kā ņēmām noveli, tā jebkurā gadījumā jāpielāgo skatuves dramaturģijai, citādi sanāktu lasījums – protams, tas arī var būt teātris.
Ko mēs esam izdarījuši ar šo noveli? Mēs to esam transformējuši, lai stāstītu savu stāstu. Izmantojam Blaumani kā prizmu pašu vēstījumam, nevis stāstam Blaumaņa stāstu, jo to ikviens var izlasīt.
“Nāves ēnā” man šķiet pasīva pozīcija – tu atrodies nāves ēnā, un ko tādā situācijā daudz var darīt? Neko, esmu un būšu ēnā.
Bet, ja mani nostāda fakta priekšā, ka var piemeklēt “nāve ēnā”, tas manī raisa pretošanos.
Tas ir, nāve kaut kur uzglūn?
Jā – ja paliksi ēnā, tevi piemeklēs nāve. Es negribu pieredzēt nāvi, līdz ar to cīnos ar ēnu. Tā jau ir aktīva pozīcija.
Vai šis dīvainais gads pamudināja uz tēmas izvēli?
Nē, nē, nē, materiālu izvēlējāmies pirms pandēmijas un situācijas ar jauno vīrusu. Tā likteņa nekontrolējamā puse – mēs izvēlamies tēmu, sākam ar to strādāt, un – še tev! – sākas pandēmija…
Piesaucāt.
Piesaucām (smejas). Tā zināmā mērā ir teātra traģēdija: ja nerunājam par pasaulē notiekošo, neesam aktuāli, tātad – garlaicīgi. Ja par to runājam, tad esam tādi paši kā visi, apnicīgi. Tātad, lai kā tu sevi pozicionē, esi vai nu garlaicīgs, vai apnicīgs…
Aprakstā par izrādi esat teicis: ja jums būtu atbildes, jūs netaisītu izrādi. Kas ir tie jautājumi, kas jūs šajā izrādē uztrauc, interesē vai ko sev uzdodat?
Cik ir manā varā, cik spēju ietekmēt, vai varu izmainīt sava likteņa virzību. Jo lielā mērā, man liekas, mēs paši esam sava likteņa veidotāji, tikai jāredz ceļš, un tad varam saskatīt arī lietas, kas likteni virza augšup vai lejup.
“Augšup” ir diezgan netverama lieta. Vienam tā ir liela māja, otram labs darbs Eiropā, vēl kādam garīgais piepildījums, kas vispār ir šaubīga parādība, jo vienmēr iespējams vēl lielāks, pilnīgāks un augstāks piepildījums…
Man tas laikam būtu… (ilga pauze) pārkāpt cilvēkam. Tikt pāri savai cilvēcībai. Jo mana cilvēcība bieži vien ne piespiež, bet kūda mani darīt lietas, kas neved augšup.
Līdz ar to pirmais, primārais augšup būtu pārstāt būt par cilvēku. Izklausās diezgan slikti. (Smejas.) Bet man pārstāt būt par cilvēku nozīmē tikt pāri cilvēciskiem niķiem, kašķiem, apzināties tālākejamību, nākamo cilvēku sevī.
Vai izrāde arī skatītājiem uzdos jautājumus?
Viena no lietām, ko es gribētu, lai tā nevis uzdod jautājumu, bet kalpo kā motivācija sava ceļa izvērtēšanai.
Apzinātība?
Var teikt arī tā. Lai izrāde motivē saprast, kā es varu sasniegt savu nākamo “es” līmeni.
Vai tas ir jaunības ideālisms, kas raksturīgs jūsu paaudzei, vai arī radies kā reakcija uz kādu vides, sabiedrības, pasaules virzību?
Es teiktu, tā ir vairāk ne paaudzes, bet jaunības problemātika, kuru noteikti jūt arī cita gadagājuma cilvēki. Vai daru pietiekami, vai daru pareizi, ko varu darīt labāk?
Kā tad, kad beidzam vidusskolu – studēt, nestudēt, ko studēt? It kā parasti sadzīviski jautājumi, kam tomēr ir tālejošas sekas.
Vai arī tagad: esam pabeiguši akadēmiju, sākam strādāt teātrī, un? Ko tālāk? Kāpēc?
Labi, “kāpēc” lielā mērā ir skaidrs, jo tu nekad neesi pilnīgs, vienmēr vari iemācīties vēl kaut ko. Arī tad, ja studē ko tādu, ko pēc tam dzīvē nekad neizmantosi, tu kaut ko tomēr iemācies, kaut vai tik vienkāršu, bet dzīvē akūti nepieciešamu prasmi kā disciplīna, prasmes mācīties.
Jūs pēc aktierkursa beigšanas uzreiz iestājāties maģistrantūrā režijas studijās.
Trešo kursu aktieros pavadīju Bjalistokā, Leļļu mākslas fakultātē, kur man bija jāveido divas miniatūru izrādes. Nav konkrēta brīža, bet tieši tur atskārtu, ka man vistuvākais ir autorteātris.
Ne tikai tas, ka izdomāju, radu savu stāstu, bet esmu arī spējīgs to veidot attiecībā uz skaņu, režiju, dramaturģiju, spēlēšanu uz skatuves. Tad sev nodefinēju, ka man nav interesants aktieris, dramaturgs, komponists, scenogrāfs, bet gan veidotājs, autors.
Režijas studijas bija loģisks nākamais solis pēc aktiera studiju pabeigšanas, gluži kā pēc režijas pabeigšanas jau plānoju studijas doktorantūrā.
Kultūras akadēmija sadarbībā ar Mākslas akadēmiju un Mūzikas akadēmiju izveidojušas kopīgu doktora programmu “Mākslās” – gribu redzēt, ko no tā varu paņemt sev, teiksim, komponēšanu un skatuves vizuālos risinājumus…
Tā kā mūsdienās viss notiek ātri, saprotu, ka pēc gadiem septiņiem varētu rasties jūsu autorteātris – nopietns konkurents Jaunajam Rīgas teātrim?
(Smejas.) Es noteikti nepretendēju uz konkurenci JRT pēc pāris gadiem, jo viņi ir uzstādījuši tik augstu latiņu, ka līdz tai augt un augt. Tas arī mazāk ir par konkurenci, vairāk kopīgu apzināšanos, virzību.
Līdzīgi kā iepriekš runājām, ka cilvēks ir kas tāds, kam pastāvīgi jāpārtop, mums nozarē vajadzētu vienam otru motivēt darīt tālāk, tiekties augstāk, ar spējāku virzību, lai ietekmētu mākslas virzību.
Atgriežoties pie “Nāve ēnā” idejas – sakrita ideja un laiks, jo domājām par materiālu, kas mūs uzrunā tieši šajā posmā pasaulē, kurā šobrīd esam.
Vai aktiera mūžs ir beidzies? Kas notiek tālāk? Jā, mainās tēli, izrādes, varbūt pastrādā citā teātrī, nospēlē filmā vai seriālā, ierunā reklāmu.
Bet, labāk vai sliktāk īstenotas, tās tik un tā ir vienas un tās pašas funkcijas dažādas puses.
Vai tiešām tie ir griesti? Man personīgi gribētos izurbt caurumu, paskatīties, kas tur ir, tad paņemt kuvaldu un griestus izgāzt.
Un tad?
Tad būvējam raķeti! (Smejas.)
Rūdolfa Apses radošā vizītkarte
2019. gadā absolvējis LKA Leļļu teātra mākslas kursu.
Studijas turpina teātra režijas specialitātē LKA maģistrantūrā.
Daļu studiju laika pavadījis Polijā, papildinoties A. Zelveroviča Varšavas teātra akadēmijas Bjalistokas filiālē un apgūstot leļļu un alternatīvā teātra režiju.
