Pandu bāzē Sičuānā 0
Uz Čendu dodamies pa dzelzceļu no Čonkingas. Pie stacijas ieejas biļešu pārbaude, tad otras slūžas drošības kontrolei – bagāža tāpat kā metro stacijās jāizlaiž caur caurskates ierīci, pēc tam jānostājas uz podesta un jāļauj sevi noglāstīt ar ieroču detektoru, un visbeidzot vēl tiekam apčamdīti ar uniformētu meiteņu maigajām rokām.
Ķīna ļoti lepojas ar saviem piecu veidu ātrvilcieniem, kuri var braukt ar 250 un pat 350 kilometru ātrumu stundā. Mums diemžēl šādu ātrumu neizdodas izbaudīt. Pēc pērn novembrī notikušās sadursmes, kad nepareiza gaismas signāla dēļ ātrvilciens taranēja stacijā stāvoša vilciena aizmuguri, amatu zaudēja satiksmes ministrs, un jaunais ministrs šī gada februārī izdeva rīkojumu samazināt vilcienu ātrumu par 50 kilometriem. Tāpēc vilciens uz Čendu agrāko 250 kilometru vietā drīkst braukt tikai 200 kilometrus stundā. Uzreiz jāsaka, ka, tik līgani braucot, par šādu ātrumu atgādina vien informācija uz elektroniskā tablo vagona iekšpusē.
Vagonu galos novietoti televizori, kas rāda galvenokārt reklāmas. Stjuartes piedāvā kafiju un dzērienus, par ko jāmaksā atsevišķi. Ārā trīsdesmit grādu karstums, bet iekšā kondicionieri gaisu dara pat pārāk vēsu. Skaņas izolācija tāda, ka garāmbraucošu pretējā virziena vilcienu nav iespējams dzirdēt, varbūt arī tāpēc, ka 380 kilometrus garajā dzelzceļa posmā starp abām pilsētām kursē elektrovilcieni. Vagonā sēdošajiem ķīniešiem rokās telefoni ar interneta pieslēgumu, piezīmjdatori un klēpjdatori. Grāmata kā tāda publiskajā vidē neparādās.
Jo tuvāk Čendu, jo vairāk zaļuma. Kalni apauguši tūjām, uz tiem vairs nav izveidotas terases, jo starp pakalniem jau pietiekami daudz vietas, kur audzēt rīsu un kukurūzu.
Rītarosme kopā ar armiju
Čendu ir otra lielākā Sičuaņas provinces pilsēta un ceturtā apdzīvotākā pilsēta Ķīnā. Municipalitātē un tās pārvaldītajā reģionā reģistrēti 14 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 6,7 miljoni uzturas pilsētā.
Mūsu viesnīca atrodas ielā, ko veido Ķīnai tradicionālā arhitektūras stilā būvēti nami, tā vien vilinot nospiest fotoaparāta slēdzi.
Kad, aizrāvies ar fotografēšanu, blakusielā gribu nobildēt līdzās pompozai viesnīcai redzamus vārtus ar milzīgu sarkanu zvaigzni virs tiem un ar kalašņikovu bruņotu sargkareivi vārtu pakājē, atskan skaļš kliedziens un pie manis skrien uniformēts virsnieks. Izrādās, aiz vārtiem izvietota karaspēka daļa.
Uzreiz atceros filmās redzētos sižetus ar kameras atņemšanu, arestēšanu un spīdzināšanu, pagūstu jau apsvērt, kā sieva un bērni mani meklēs un neatradīs, jo būšu vai nu apcietināts, vai izraidīts no valsts. Viss tomēr beidzas daudz miermīlīgāk – pēc neilga mēmā šova virsnieks notic, ka neesmu paguvis neko nofotografēt, un liek mani mierā. No vēlmes fotografēt militārus objektus līdz ar to esmu izārstēts.
Sešos no rīta mani pamodina ritmiski daudzbalsīgi kliedzieni, kas turpinās gandrīz stundu. Izrādās, aiz viesnīcas loga ir karaspēka daļas parādes laukums, kur ķīniešu karavīri izdara rīta vingrojumus un kopkorī apliecina gatavību aizstāvēt dzimteni. Lai viesnīcā apmetušies svešinieki nevarētu izspiegot kazarmās notiekošo, sētas augšmala aiz loga noklāta ar betona javu, kas satur milzumdaudz augšup izslietu stikla lausku.
Satiksmi regulē žesti, nevis ceļa zīmes
Lai nokļūtu pie pandām, izmantojam taksometru, kuru pilsētā ir milzums. Iekāpšana maksā 9 juaņas (1 juaņa – aptuveni 9 santīmi), ja auto ir aprīkots ar kondicionieri, vai 8 juaņas, ja kondicioniera nav. Maksa par braucienu – 1,9 juaņas kilometrā. Norēķināšanās stingri pēc skaitītāja, dzeramnaudu taksisti neņem.
Satiksme ap astoņiem rītā ļoti blīva, ielu krustojumi izskatās kā motociklu, motorolleru un riteņbraucēju parāde. Tikt galā ar šo gājēju un braucēju masu cenšas ielu policisti un dzeltenos uzsvārčos tērpti brīvprātīgie ar sarkaniem karodziņiem rokās. Tādi Ķīnas pilsētās izvietoti pie katra lielāka krustojuma un arī pie gājēju pārejām.
Redzot mistiskās attiecības starp braucējiem un kājāmgājējiem, kurās priekšroku vairāk nosaka nevis satiksmes zīmes, bet sazināšanās ar auto signāliem un žestiem, pieņemu, ka brīvprātīgie satiksmes regulētāji ir pat ļoti nepieciešami. Drudžainajā satiksmes plūsmā tā arī neredzējām ne avāriju, ne kādu cietušo, tāpat nemanījām taurējošas ātrās palīdzības automašīnas ar ieslēgtām bākugunīm, kādas Rīgā šaudās ik uz soļa.
Pandu pētniecības centrs
Bambusu audzē netālu no Čendu plašā teritorijā izvietots pandu pētniecības centrs, pilsētas viesu iecienīts apskates objekts. Čendu pandu bāze dibināta 1987. gadā, tajā iemitinot sešas savvaļā notvertas lielās pandas, lai pētītu iespējas nebrīvē pavairot pandu populāciju. Pasaulē ir tikai apmēram 1500 lielo pandu, un 80% no tām mīt tieši Sičuaņas provincē – te ir daudz bambusa audžu, no kuru dzinumiem pārtiek pandas. Iecere izrādījusies veiksmīga, jo līdz 2008. gadam nebrīvē bija piedzimušas jau 124 pandas.
Pandu bāze sadarbojas ar lielākajiem zoodārziem, un arī Atlantas zvērudārzam uzdāvinātais pandu pāris jau dzemdinājis trīs pandu meitenītes. Pandu pavairošana nebrīvē bijusi tik sekmīga, ka tagad tiek īstenota atgriezeniskā saite – šā gada janvārī sešas Čendu bāzē dzimušas lielās pandas tika palaistas un veiksmīgi iedzīvojās savvaļā.
Ir cerības, ka šo amizanto lāču populāciju izdosies pasargāt no iznīcības, kas cilvēku darbības dēļ ik gadu skar tūkstošiem dzīvo sugu.
Starp citu, ilgi tika apšaubīts, vai lielā panda vispār ir lācis, zinātnieki sliecās to pieskaitīt jenotu dzimtai. Tomēr pēdējie ģenētiskie pētījumi pierāda, ka lielā panda tiešām ir lācis, bet jenotu dzimtai pieder tā dēvētā sarkanā panda.
Čendu pandu bāzē ir piecas pandu mītnes, kur apmeklētāji savus fotoobjektīvus var pamielot ar laiskajiem melnraibajiem lāčiem. Te ir arī sarkanās pandas, kas ar savām astēm un kažokiem tiešām vairāk atgādina lapsas vai sarkanbrūnus jenotus. Te ir pāvi un ezers, kurā melnie gulbji par apmeklētāju pasviestajiem kumosiem cīnās ar blīvā slānī peldošām sarkanām, dzeltenām un baltām zivīm. Te lido skaisti melni taureņi, daudz lielāki nekā pie mums, un bambusu audzēs kā milzu koris dzied acij nemanāmi putni. Te ir vieta, kur var saplūst ar dabu, aizmirstot ikdienas steigu un atslogojot dvēseli.
Tējas muzejs un tējnīcas
Nākamajā rītā dodamies aplūkot pilsētu. Visapkārt tiek slietas daudzstāvu ēkas un debesskrāpji. Celtniecības sastatņu grīdas veidotas nevis no dēļiem, bet no gareniski pāršķeltiem bambusiem, kas laikam ir lētāks un plašāk pieejams materiāls. Kvartāls netālu no mūsu viesnīcas ceļvežos tiek reklamēts kā restaurēta senās Ķīnas apbūve. Kad nonākam norādītajā ielā, kļūst skaidrs, ka atšķirībā no Čonkingas vecpilsētas tā ir tikai butaforija tūristiem domātu veikaliņu izvietošanai. Uz soliņa sēdošais un statuju imitējošais “bronzas cilvēks” ir tieši tāds pats kā viņa amata brāļi Rīgā un Lībekā.
Nenoliedzama vērtība toties ir Čendu pilsētas parki, iecienīta ķīniešu atpūtas vieta. Vienā no tiem izvietots Tējas muzejs, kas mūsu apmeklējuma laikā diemžēl ir slēgts. Vaļā toties ir brīvdabas tējnīcas, kurās ķīnieši rimti dzer tēju un spēlē savu nacionālo spēli, bīdot apaļus koka kauliņus pa rūtainu laukumu.
Vismistiskākā parādība šajā parkā man šķiet dīvainā, griezīgā skaņa, kas periodiski uzrodas koku lapotnēs, kļūstot aizvien skaļāka, līdz sasniedz ausīm gandrīz neciešamu līmeni. Izklausās, ka kāds ar fleksi griež betona klučus. Tad dīvainā skaņa pamazām norimst, lai pēc brītiņa uzrastos atkal. No domas, ka tā ir īpaša ierīce putnu atbaidīšanai, nākas atteikties, jo nekur nemanu skaļruņus. Jāpieņem, ka griezīgo skaņu rada kādi man nezināmi un neredzami radījumi koku lapotnē. Šī mīkla tā arī paliek neatminēta.
