Pandēmisko dziesmu svētku spītīgais skaistums! Rožukalne vērtē LTV1 videokoncertus “Dziesmas bērns” un “Saule vija zelta rotu” 9
Anda Rožukalne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nedēļas nogalē novembra tumsu un drūmas domas vakaros un pēcpusdienās lieliski varēja novērst LTV1 veidotie videokoncerti “Dziesmas bērns” un “Saule vija zelta rotu”. Tā bija alternatīva, kas izveidota, lai varētu notikt Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki.
Videostāstu spēks, dziesmu prieks un deju raksti mazliet novērsa domas no pesimistiskiem secinājumiem par nācijas spēku, gudrību un identitātes īpatnībām, ko rada aktuālās ziņas. Vislielākais prieks, ka mūžam tradicionālais formāts, kurā meiteņu smaidi, vainagi, brunči, diriģentu roku vēzieni varētu ieslēgt mūsu izpratni noteiktās robežās, tomēr bija izmainīts, meklējot un atrodot jaunu veidu, kā stāstīt par lieliem, visai nācijai nozīmīgiem svētkiem.
Tehnoloģiju un mākslas siltais apskāviens
Milzīgais projekts ir svarīgs arī tāpēc, lai novērtētu aizkadrā strādājošo profesionāļu meistarību un spēju radīt kaut ko jaunu. Es gribētu uzsvērt: galvenais, ko redzējām, bija jauns skatījums, jauns sasniegums dziesmu un deju svētku atspoguļojumā. Tas nozīmē neskaitāmu cilvēku darbu, kurā bija jāmeklē un jāatrod jaunas pieejas, jāpārvar grūtības, kādas iepriekš nav pieredzētas, lai cik liela būtu LTV sienās uzkrātā tūkstošiem cilvēku klātbūtnes pasākumu fiksēšanas pieredze.
Tāpēc lielā profesionālā izaugsme un sevis pārvarēšana pirmkārt attiecas uz televīzijas dažādu speciālistu komandām. Ieraksti, to kopskats un neskaitāmās detaļas parādīja, ka estētisko iespaidu iespējams panākt, ja arī tehnoloģiju lietotāji jūtas radoši.
Vairākas reizes pārskatīju titrus, lai aptvertu, cik daudzi un dažādi speciālisti kopā strādāja, lai ik pa brīdim liktu priecāties par kadru, par nākamo attēlu, par noķerto emociju, par radīto saviļņojumu. Daudzu stundu garajos koncertos kadru bija tik daudz, ka tagad grūti atcerēties tās daudzās vietas, kad elpa aizrāvās, redzot video ietvertā stāsta pavērsienu, pateicoties montāžas režisora domu virāžām, priekā par ierakstā fiksēto skaņu, kura nes no vienām izjūtām pie otrām.
Koncertu un pārējo formātu veidotāju, bet vēl jo vairāk šoreiz tieši ieraksta radītāju meistarība bija tā, kas radīja svētku noskaņu. Tieši viņu darbs mudināja ļauties svētkiem tādā formā, kāda ir vienīgā iespējamā tieši tagad. Veids, kā svētki tika parādīti, lika priecāties, ieklausīties, izjust, savaldīt vai nesavaldīt kādu prieka asaru, mājās dziedāt līdzi vai meklēt pazīstamas sejas un vēl mazākas detaļas ekrānu simtos.
Tāpēc skatieties paši un lasiet titrus, katrs vārds tajos ir svarīgs. No garā saraksta ar lielu cieņu, apbrīnu par to, kā iespējams paveikt it kā neaptveramo, šeit atstāju tikai vienu vārdu – projekta vadītāja Irēne Gruzīte. Ar interesi gribētu redzēt filmu par šī milzu projekta tapšanu, par šaubām, grūtībām, atklājumiem, no kuriem nebija iespējams izvairīties.
Lepna un mazliet oficiāla pašprezentācija
Svētku notikumus varēja vērot ne vien vakara koncertos, bet video par svētku tapšanu, arī ģenerālmēģinājuma tiešraidē “lsm.lv” platformā. Videokoncertos redzējām svētku norises vietas, lieliskus studijas ierakstus un ārskatus, tuvplānus, detaļas un elpu aizraujošus kopplānus no augšas. Abi lielie videokoncerti bija izveidoti pēc līdzīgas struktūras: iedvesmojošam un pacilātam ievadam sekoja priekšnesumi, tiem pa vidu sarunas, domas, joki, trakulības.
Ja iedomājos, kam bija veltīti koncerti un arī citi raidījumi, tad, pirmkārt, tie bija dalībnieki. Visi formāti bija kā viņu pašprezentācija, demonstrācija tam, ka dziedātāji dzied, dejotāji dejo, tautas mūzikas kopas muzicē. Skatītājiem tā bija tikai iespēja vērot un sajūsmināties. Tāds priecīgs fons garam un tumšam vakaram.
Mazliet par daudz prātīgi bija dziesmu svētku koncerta sarunu ieraksti, toties deju koncertam pa vidu bija daudzi teksti, toties tie bija jautri, iesaistoši, asprātīgi un satuvinoši.
Oficiālu pieskaņu radīja virsdiriģentu un diriģentu sarunas ar bērniem koru koncerta videostāstā. No vienas puses, aizkustinoši un mīļi, ka zēni izjautāja mūsu koru kustības svarīgākos cilvēkus, no otras, skaidrs, ka sarunās pārmērīgi bija jūtamas to iestudētāju pūles, kas piešķīra smagnējību, nevis vieglumu. Šīs sarunas mazliet atgādināja arī par to, ka pamācošs tonis nav vienīgais, kādā var runāt ar bērniem.
Toties iegūts ārkārtīgi vērtīgs materiāls par pandēmijas svētku noskaņojumu, fiksējot sejas, vārdus, domas, gaismas un krāsas.
Ne dziesma, ne deja, bet saruna
Tie nebija vien koncerti, bet arī sarunas. Daļa izmantotas svētku nozīmes demonstrācijai, to jēgas skaidrojumam, daļa – citādas, draiskas un nebēdnīgas. Un tādām skatītāji varēja sekot deju svētku garajā stāstā. Koncerta vadītāji aktieris Dainis Grūbe, raidījumu vadītāja un modele Māra Sleja un dejotāja, deju svētku virsvadītāja Dagmāra Bārbale vēlējās iesaistīt, savienot skatītājus un dejotājus.
Viņu sarunas starp deju priekšnesumiem, kas vienam otram sociālo mediju komentētājam un arī man brīžiem šķita par daudz garas, tomēr deva iespēju šajā koncertā būt iesaistītiem. Savstarpējā saspēle deva kopības izjūtu, pat skaidri redzot izspēlētu veco attiecību modeli, ka vīrietis šādā pasākumā drīkst atļauties visu – jokot, pievērst sev uzmanību un būt nerātns –, bet sievietēm tas jākompensē ar centību, nopietnību.
Varbūt tas vien sīkums, bet Cimdiņu deja, kad dejotāji savos ekrānos, pēc koncerta vadītāju īsas apmācības, dejoja cimdoto roku deju, lika noticēt, ka koncerts nav tikai pārraide no studijas ar iekļautiem kadriem no citiem ierakstiem, ka tas nav rūpīgi iestudēts pasākums, scenārija atstrādāšana, lai noslēgtu dziesmu un deju svētku notikumu virteni.
Varbūt tas vien sīkums un daudzi to nemanīja, jo bija gan pannu un karošu sišanas epizode, ēdienu parādīšana ekrānos, bet šajā īsajā, skaisto dūraiņu dejā es sajutu iesaisti, piederību, iedvesmu, bez kuras nevarētu būt svētki.
Dalībnieku darbošanās, jo bez dziedāšanas un dejošanas nav iespējams iztikt, negribas bez tās dzīvot, radīja un raksturoja arī šos svētkus. Par spīti ekrāna vēsumam, dalībnieki radīja siltumu, saprašanos, dziļi izjustu dzīvošanu un būšanu kopā ar deju un dziedāšanu. Tā nav pazudusi arī tad, ja koncertus skatās atkal un atkal.
