Anda Buševica: Cik veiksmīgi mākslas virzītāji apguva mainītos spēles noteikumus? 1
Anda Buševica, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pandēmijas slēgto izstāžu zāļu dēļ mākslas dzīvei šogad strauji nācās pārorientēties uz ārtelpu. Tas nozīmē – bez apzinātas izvēles, iekšējas noskaņošanās un durvju vēršanas mākslinieka radītajam darbam nākas uzreiz uzsākt dialogu ar garāmgājēju.
Tāpēc vietā jautājums – cik veiksmīgi mākslas virzītāji apguva mainītos spēles noteikumus, izprata jauno izstāžu vietu nosacījumus?
Pilnīgi noteikti šī saruna interesantāka būtu ar profesionāļiem, kam īsā laikā nācies daudz ko mācīties, šie ir mani kā skatītājas vasaras iespaidi.
Par to, ka pilsētvidē nepieciešama kvalitatīva māksla, runāts jau sen. Kopš 1972. gada Rīgā tiek rīkotas starptautiskas tēlniecības kvadriennāles, cik zinu, viens no to mērķiem ir bijis radīt mākslas darbus Rīgas pilsētvidei.
Neesmu tik rūpīgi sekojusi, vai un cik ilgi darbi uzkavējas pilsētā, taču Kirila Panteļejeva zeltīto “Priekšpilsētas Budu”, kas tapa 2007. gada kvadriennāles ietvaros, tēlnieka paša atjaunotu, šovasar satiku Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) izstādē “Mobilais muzejs. Nākamā sezona”.
Ekspozīcija bija skatāma visu vasaru urbānajos džungļos ap bijušo tekstilrūpnīcu “Boļševička”, un “Priekšpilsētas Buda” nebija vienīgais darbs, kas raisīja jautājumu – kāpēc tam nav atradusies paliekama vieta pilsētā.
Ekspozīcijas “Mobilais muzejs” tapšanā ieguldītas zināšanas un nauda, vai pēc ekspozīcijas slēgšanas demontētie darbi atkal pārvietosies uz mākslinieku šķūnīšiem un lauku īpašumiem?
Vēl viens pagājušā gada pandēmijas projekts bija LLMC publiskās mākslas programma “KOPĀ”, kas aicināja radošus cilvēkus veidot mākslas objektus ārtelpā Rīgā un vēl piecās Latvijas pilsētās.
Projekts ir beidzies, darbu tālākais liktenis ir dažāds. Piemēram, Ruckas mākslas rezidenču centrs Cēsīs sadarbībā ar arhitektu biroju “Nomadi” veidotās šūpoles izvēlējušies nenojaukt.
Uz reiz kluso Ruckas parku tagad nāk attālināto mācību nogurdināti pusaudži, viens otram acīs skatoties, šūpojas pārīši, ziemā te tika rīkotas bērnu dzimšanas dienas ballītes.
Un vienlaikus šūpoles stāsta stāstu: par būvniecības materiālu otrreizēju izmantošanu, un ir vēl viens apskates objekts tiem, kas nāk skatīties Ruckas mākslas rezidencēs tapušos darbus ekspozīcijā “Apslēptie dārgumi”.
Ruckas mākslas fonda projektos būtiska ir arī vietas atmiņas iedzīvināšana. Ievas Saulītes darbs “Anihilācija” vēl līdz 10. oktobrim skatāms Cēsīs ekspozīcijā pilsētvidē “Mākslas kūre”, izstādīts kādreizējā partizāna, pagrīdnieka, komunista Imanta Sudmaļa pieminekļa vietā, pretim kādreizējai Cēsu darba kolonijai nepilngadīgajiem, kas rakstnieku Andreju Dripi iedvesmoja radīt 1971. gadā izdoto romānu “Pēdējā barjera”.
Apskatot darbu, satieku kādu vietējo, kurš skaļi pauž neapmierinātību par laikmetīgās mākslas ielaušanos šai vietā, un viņam ir sava taisnība. Pamatīgi būvēta platforma, prasmīgi iekombinēta reljefā un ainavā, bet bez pieminekļa, pati par sevi ir spēcīga zīme.
Kuratore Līga Lindenbauma, ienesot mākslu pilsētvidē, atbilstoši ekspozīcijas “Mākslas kūre” nosaukumam ir sākusi dziedinošu sarunu. Un šai ziņā viens no spēcīgākajiem projektiem man likās šopavasar Uzvaras parkā Rīgā skatāmā “Pastaiga pa Triumfa arkādi”.
Maijā Reinis Suhanovs un viņa pieaicinātie mākslinieki caur mākslu sāka neagresīvu, filozofisku sarunu – ko gan nozīmē parka un otrpus ielai esošā pieminekļa nosaukumā ietvertais vārds “uzvara”?
Kaislības ap Kristiana Brektes zīmējumu Akas ielā, manuprāt, nav par mākslu, bet gan liecība par neprasmi sarunāties. Arī ekspozīcijas pilsētvidē “Mākslas kūre” ietvaros tapa Paula Liepas murālis uz daudzdzīvokļu nama sienas Uzvaras bulvārī Cēsīs.
Mākslinieks ne tikai zināja, kas mājo ēkā, kuras sienai viņš veido skici, iedzīvotāji tika arī aptaujāti, kādas vērtības viņi vēlētos zīmējumā redzēt.
Nosauktās – Latvijas karoga krāsas, ģimeniskās vērtības – māksliniekam varētu likties nodrillētas un radoši neinteresantas, taču Paulis Liepa sev raksturīgajā mākslinieka rokrakstā tās pārradīja grafiskās zīmēs – ģimenes vērtības iestrādāja latvju rakstos, bet karoga krāsas attēloja kā krāsu kodus.
