“Es nevēlētos šajā trakajā laikā pazaudēt spēju domāt patstāvīgi.” Saruna ar pianistu Vestardu Šimku 23
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”</strong
Šovakar “Rīgas festivāla” programmā Rīgā kultūras pilī “Ziemeļblāzma” klātienē notiks izcilā pianista Vestarda Šimkus koncerts. Tas pie mums, Latvijas klausītājiem, nācis ilgi – vēl maija beigās “Rīgas festivāla” koncerti tika plānoti vienīgi tiešsaistē.
Tagad, šķiet, pandēmijas žņaugi ir nedaudz atkāpušies un atkal būs iespējams sajust brīnumaino saikni starp mākslinieku un klausītājiem.
Arī šī “Latvijas Avīzes” saruna ar pianistu bija ilga – reizēm teiktais skanēja tikpat ekspresīvi kā skaņas Dmitrija Šostakoviča skaņdarbos, reizēm klusējām gluži kā Džona Keidža skaņdarbā “4’33” un pāri visam komponista teiktajam pūta domu pilnais ziemeļu vējš – tāds, kādu Vestards Šimkus tēlo savā kompozīcijā “Ziemeļu vējš. Gotiskā prelūdija un fūga”.
Lūdzu, pastāstiet tuvāk par sava koncerta programmu!
V. Šimkus: Šajā vakarā, netipiski maniem pēdējo gadu solokoncertiem, būs dzirdama daudzu un dažādu komponistu mūzika, arī no atšķirīgiem laikmetiem. Atslēgvārds tam visam ir “prelūdija”.
Mūzikā tā ir priekšspēle kaut kam lielākam, nozīmīgākam, bet jau 19. gadsimtā prelūdija izvērtās par patstāvīgu mūzikas žanru. Šai koncertā prelūdijas skanēs kā atsevišķi skaņdarbiņi, kurus komponējis romantisma laikmeta komponists Frederiks Šopēns, agrīnā krievu modernisma komponists Aleksandrs Skrjabins, franču impresionists Klods Debisī un amerikāņu, tā saucamā “koncertdžeza” žanra iedibinātājs Džordžs Gēršvins.
Viņus visus vieno tas, ka viņi viens no otra ir iedvesmojušies – proti, Skrjabins ļoti mīlēja Šopēna mūziku, vēlāk iedziļinājās Debisī mūzikā, savukārt Gēršvinam ļoti patika Debisī mūzika, un šis tas no Gēršvina mūzikā sastopamajām nokrāsām, harmonijām un intonācijām ir pat ļoti līdzīgs Aleksandra Skrjabina mūzikai.
Koncerta otrajā daļā skanēs prelūdijas kopā ar fūgām, šis cikls bija ļoti populārs 18. gadsimtā, baroka laikmetā. Prelūdija ir subjektīvāka un improvizatoriskāka priekšspēle fūgai, kas savukārt ir daudz sakārtotāks un izvērstāks vēstījums, un, atšķirībā no prelūdijas, ar ļoti striktu kompozīcijas formu.
Līdz ar to prelūdija ir subjektīvāka mūzikas forma, savukārt fūga – objektīvāka, tādējādi koncertā būs šī subjektīvā un objektīvā sastapšanās. Skanēs baroka laikmeta komponista Johana Sebastiana Baha divas prelūdijas un fūgas, un tam pretim stāsies 20. gadsimta krievu komponista Dmitrija Šostakoviča divas prelūdijas un fūgas.
Šostakovičs savus skaņdarbus rakstīja, iedvesmodamies no Baha, kā to darījuši ļoti daudzi komponisti, taču Baha mūzika ir absolūta, stāvoša pāri savam 18. gadsimta laikmetam, bet Šostakoviča mūzika ir spilgts un skaudrs vēstījums par tām izjūtām, ko radošs cilvēks varēja just, dzīvojot komunistiskā totalitārisma laikā.
Tam visam pievienoju arī vienu manu skaņdarbu ar nosaukumu “Ziemeļu vējš. Gotiskā prelūdija un fūga”. Mani fascinē aukstums, to var sajust arī gotiskajās katedrālēs, lai cik siltās zemēs tās atrastos.
Man šķiet, ka šis aukstums ir tuvs, līdzīgs tam vēsumam un skarbumam, ko dažkārt tepat, Kurzemes jūrmalā, pie jūras esmu izjutis vasarās, kad šķiet – saule spīd, liekas, ka varētu pavadīt jauku laiku, bet dikti skarbi pūš ziemeļu vējš.
Tādējādi manā skaņdarbā savīsies kaut kas no latviskas sajūtas un reizē no kristietības mantojuma.
Programma Rīgā skanēs pirmo reizi, to vairākkārt esmu spēlējis ārvalstīs. 2019. gadā šo koncertu spēlēju arī Parīzē, tas tika ierakstīts vienā no maniem pēdējiem albumiem, un bija prieks no daudziem ārvalstu medijiem saņemt visnotaļ atzinīgas kritiķu atsauksmes.
Kāds jums ir bijis šis laiks – kas devis spēku, kā pietrūcis un kas iepriecinājis?
Pandēmija gan nav neko daudz izmainījusi manā ikdienas dzīvē. Arī pirms tam katru brīvo dzīves brīdi pavadīju lauku mājās kopā ar vistuvākajiem, mīļākajiem cilvēkiem, ģimenes lokā.
Tiesa, koncertu bijis daudz mazāk un tajos, kuros esmu uzstājies, bieži trūcis klausītāju.
Tiešsaistes koncertos klausītājus vienkārši ir jāiztēlojas, arī – enerģijas apmaiņa ar viņiem. Tā noteikti man kā mūziķim pietrūcis visvairāk. Uzstāšanos publikas priekšā, spēlējot mūziku, uztveru kā sarunu, komunikāciju ar dzīvām būtnēm zālē, ar katru no viņiem personīgi.
Man ir ārkārtīgi svarīgi sajust šo viņu enerģijas klātbūtni, tā mani iedvesmo spēlēt. Bez klausītājiem ir skumji, tā sajūta ir nomācoša, bet, no otras puses – tas ir labāk, nekā nekoncertēt vispār.
Lasu grāmatas, arī – dažādus ārzemju kultūras interneta žurnālus, kuros publicētas izvērstas esejas, pārdomas par to, kas notiek pasaulē. Aktuālās ziņas katru dienu ir aizvien jaunākas un kliedzošākas, tas manī rada tādu neizturamu fona troksni, ka gluži vienkārši kļūst grūti domāt.
Es nevēlētos šajā trakajā laikā pazaudēt spēju domāt patstāvīgi. Bieži vien senatnes mākslas darbi un mūsu civilizācijas kultūras mantojums var pastāstīt arī par mums un mūsu laikmetu kaut ko daudz būtiskāku nekā jaunākās ziņas.
Šis atskats ar laika distanci no pagātnes uz šodienu ir tas, kas man personīgi sniedz gan intelektuālu, gan garīgu veldzi, un tas ir veids, kā stiprinu veselo saprātu.
Nesen lasīju amerikāņu filozofa Ričarda Vīvera darbu “Idejām ir sekas”, kas tapis 1948. gadā un skaidro procesus, kuri notika 20. gadsimtā un arī līdz tam. No viņa teiktā – viss, kas notiek patlaban, ir tikai loģiskas sekas sabiedrībā daudz agrāk pieņemtām idejām.
Šajā laikā īpaši grūti ir klājies skolēniem, un varam tikai cerēt, ka rudenī mūzikas skolas varēs atsākt darbu klātienē. Vai, jūsuprāt, talantīgiem jauniešiem mūsu valstī ir pietiekams atbalsts?
Viena no Latvijas galvenajām bagātībām kultūras jomā ir tieši plašā mūzikas skolu tīkla esamība.
Būsim godīgi – tas ir mantojums no padomju laikiem, jo tieši tad šis tīkls tika izveidots un tika definēti apmācības sistēmas standarti.
Deviņdesmito gadu sākumā to baudīju arī es: skolotāji bija stingri, prasības augstas, apmācības sistēma – ļoti sarežģīta un smalka, bet pārbaudīta – tā patiešām strādāja un radīja daudzus izcilus profesionālus mūziķus.
Protams, šī savā veidā īpatnējā izglītības sistēma līdz mūsu dienām ir sašaurinājusies un pārveidojusies, tomēr cauri gadu desmitiem pratusi nosargāt svarīgāko un būtiskāko. Tā ir liela bagātība, kuru ārkārtīgi svarīgi būtu nosargāt, par spīti visām progresa vārdā piesauktajām izglītības sistēmas reformu idejām.
Skolotāji turpina strādāt, cik vien godprātīgi un atdevīgi spēj. Nevaru iedomāties, kas notiks tālāk: aizvien mazāk bērnu izvēlas iet mūzikas skolā, un, lai viņus noturētu, ieinteresētu, neatbaidītu, prasības, iespējams, tiek zināmā mērā samazinātas, krītoties arī vispārējam līmenim.
Pats gan nestrādāju mūzikas skolā, un šis ir tikai mans novērojums dažādos konkursos un meistarklasēs.
Tomēr arī valstīs ar mazāk stingru ceļu ejošām izglītības sistēmām, piemēram, Somijā un Francijā, rodas izcili mūziķi.
Jāsaprot, ka Somijā un Francijā ir vairāk iedzīvotāju nekā Latvijā un tādējādi no liela skaita iespējams atlasīt labus mūziķus.
Neaizmirsīsim vēl kaut ko – uz daudzām Rietumeiropas un citām pasaules valstīm orķestros dodas strādāt mūziķi no citām zemēm.
Ļoti bieži tie ir mūziķi no bijušās Austrumeiropas valstīm, kurās mūzikas skolu sistēma ir bijusi daudz stingrāka, līdzīgi kā Latvijā. Mums tiešām ir iemesls lepoties.
Turpinot par pandēmijas mēnešu mūzikas skaņām – vai esat domājis par kādu skaņdarbu, kurš īsti saprotams kļūst tikai tagad, kad pandēmijas laiks mūs visus maina?
Iespējams, to varētu teikt par Dmitrija Šostakoviča mūziku – tai ir smaga politiska nasta, Šostakovičs dzīvoja Staļina laikā, un viņam bija ļoti sarežģītas attiecības ar diktatoru.
Godīgi sakot, man vienmēr bija šķitis, ka Šostakoviča mūzika ir pārāk smagi apkrauta ar politiskiem zemtekstiem, ar tiešām izteiktu sociālpolitisku sava laika sabiedrības raksturojumu.
Tas tā bija līdz pat šim laikam, bet tieši tagad sapratu, ka tas ir autors, kurš caur savu mūziku var mūs brīdināt par kaut ko, kas ļoti iespējams, tuvojas, varbūt jau pat ir atnācis, tikai mēs to vēl neesam pamanījuši.
Tas pievērsa manu uzmanību šim komponistam, un viņa mūziku kopš pandēmijas laika esmu sācis uztvert citādi, arī personiskāk. Uztveru tajā tieši vispārcilvēcisko un politisko slāni – apvienojumā ar ārkārtīgi dziļām personiskām sajūtām, kuras varēja just vien cilvēks, dzīvojot totalitārismā.
Tā brīdina mūs, ka tāds vai citāds notikumu kopums var radīt tādu kā lielu troksni, kura ēnā var atkal sākt dzimt kādu totalitāru režīma ideju asni.
Domāju, ka Šostakoviča mūzika mūsu laikos ir īpaši aktuāla. Kaut ko no tā visa es spēlēšu arī šajā koncertā.
Ja mēs pandēmijas laiku iedomātos attēlot mūzikā – kādu noskaņu un formātu jūs dotu šādam skaņdarbam? Varbūt jums pašam jau tāds ir radies?
Mana mūzika rodas tālu no sabiedrībā valdošajiem procesiem, politikas un tamlīdzīgi. No vienas puses, pandēmija ir vientulība, no otras – cilvēkiem, kuriem ir ģimenes, tā ir bijusi iespēja pavadīt daudz vairāk laika kopā.
Bez šaubām, kopsummā pandēmija ir atsvešinājusi cilvēkus vienu no otra – radus, draugus, kaimiņus… Tā ir atsvešinātība – kas cits nekā vientulība. Vientulība ir laiks, kurā cilvēks pat labprāt mēdz patverties, bet atsvešinātība nav nekas cilvēkam dabisks, ko viņš gribētu izvēlēties.
Ja runājam par mūziku, tā gan būs klišeja, bet daudzi ir teikuši, ka šis laiks tēlojams ar slaveno Džona Keidža skaņdarbu “4’33”, kad 4 minūtes un 33 sekundes valda pilnīgs klusums, pianists sēž pie klavierēm un neko nespēlē…
Arī es reiz esmu spēlējis šo darbu, ir sarežģīti, tas laiks šķiet ļoti ilgs.
Ik pa brīdim jāuzmet acis pulkstenim – vai drīz tas jau beigsies? Un tā mēs pašlaik visi ceram – ka drīz šis pandēmijas laiks taču beigsies. Nezinu, varbūt sevi mierinot, bet – varbūt tikai mānot ar šo cerību.
