Pandēmijas laika rupjās politiskās kļūdas 105
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Esam aizvadījuši divus kovida pandēmijas gadus, un patlaban ne viena vien valsts izvērtē politiķu kļūdainās rīcības sekas cīņā ar uzbrūkošo SARS-CoV-2. Daudz ir rakstīts, runāts un raidīts par dezinformācijas nodarīto kaitējumu šajā laikā, bet samērā maz ir analizētas politiķu pieļautās komunikācijas kļūdas ar sabiedrību. Piemēram, Dānijas žurnālists Braiens Veičards laikrakstā “Ekstra Bladet” secina, ka varas iestādes un politiķi ir atbildīgi par iedzīvotāju pareizu, precīzu un godīgu informēšanu pandēmijas laikā, taču viņi diezgan daudz melojuši un līdz ar to zaudējuši daļas iedzīvotāju uzticību.
Savukārt Amerikā, reaģējot uz Covid-19 pandēmijas kļūdām, ir plaši kritizēti federālie Slimību kontroles un profilakses centri, kuriem pārmet kļūdainu kovida diagnostikas testu izlaišanu, ieteikumu izdošanu par temperatūras skrīninga metodēm, kas nedarbojas, kā arī citas kļūdas, par kurām sabiedrībai ir noklusēts.
Koronavīruss radīja līdz šim nebijušu sarežģītu, dinamisku situāciju politiķiem, sabiedrības veselības amatpersonām un komunikācijas speciālistiem. Bet arī šādā krīzes situācijā lēmumu pieņemšanas precizitāte un caurspīdīgums ir ļoti svarīgi sabiedrības uzticamības veidošanai un uzturēšanai. Kā ar to ir veicies mūsu valsts politiķiem un atbildīgajām amatpersonām?
Kariņš neatzīst, ka “paraugpotēšana” lika vilties
Infektologs un Latvijas Universitātes profesors Uga Dumpis, kurš pandēmijas laikā bija Veselības ministrijas galvenais speciālists infektoloģijā, uzskata, ka lielākā kļūda bijusi tā, ka vakcinācijas kampaņa sākta ar politiķu vakcināciju un smagām domstarpībām par vakcīnu iepirkumu.
“Vakcinācijas kampaņas sākums bija vienkārši katastrofa. Pareizāk sakot, tā nebija kampaņa, tā bija pretkampaņa, stratēģiski absolūti nepieņemama. Tā ir klasika – ja sāc kampaņu, nedari to ar sliktām ziņām. Aizgāja pat tik tālu, ka tika radītas aizdomas par “AstraZeneca” ražotāja lobēšanu,” secina Uga Dumpis.
Valdības vadītājs Krišjānis Kariņš un Valsts prezidents Egils Levits, kā arī ministri un bijušie valsts prezidenti bija pirmie, kuri 2021. gada februārī, kad Latvijai trūka vakcīnu, devās uz P. Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu, lai saņemtu poti pret kovidu un tādējādi it kā iedrošinātu vakcinēties arī pārējo sabiedrību. Valdība slēgtajā sēdē februāra sākumā bija vienojusies, ka prioritārajā grupā ir jāiekļauj tās amatpersonas, kuru vakcinācija “ir nepieciešama nacionālās drošības un valsts darbības nepārtrauktības nodrošināšanai”. Amatpersonu loks, kam tobrīd tika dota iespēja vakcinēties, esot bijis stingri izvērtēts, ņemot vērā to pienākumus un lomu valsts procesu vadībā.
“Lai iedrošinātu svārstīgo sabiedrības daļu un veicinātu vakcinēšanos, tika ņemti vērā ekspertu ieteikumi organizēt publisku amatpersonu vakcinēšanos. Tā bija izplatīta prakse gan Eiropā, gan citur pasaulē, piemēram, ASV,” tagad saka Kariņš un neatzīst, ka tā bijusi kļūdaina rīcība.
Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS iedzīvotāju aptauja rāda, ka 2021. gada februārī Krišjāņa Kariņa vadītās valdības darba vērtējums noslīdēja līdz zemākajai atzīmei tās divu gadu pastāvēšanas laikā – 71% no visiem aptaujātajiem valdības darbam devuši negatīvu vērtējumu. Šajā vērtējumā ietilpst arī cilvēku attieksme pret amatpersonu “paraugpotēšanu”.
Tiesa, 2021. gada sākumā uzņēmums “TNS Latvija” veica aptauju, lai noskaidrotu, vai politiķiem būtu jārāda piemērs sabiedrībai, vakcinējoties pirmajiem. Tika aptaujāts neliels iedzīvotāju skaits – 800 cilvēku vecumā no 18 līdz 60 gadiem, no kuriem mazāk nekā puse (43%) sacījuši, ka tas esot jādara, bet 25% atbildējuši, ka “drīzāk jā”.
Taču zemais vakcinācijas aptveres līmenis liecināja par to, ka politiķu “paraugpotēšana” tomēr nav iedvesmojusi iedzīvotājus steigšus doties uz vakcinācijas centriem. Ne viens vien šādu politiķu rīcību novērtēja kā egoistisku savu interešu apmierināšanu. Arī valdībā šī iemesla dēļ bijusi spriedze, jo tolaik vēl amatā esošā veselības ministre Ilze Viņķele neesot piekritusi, ka priekšroka jādod augstākajām amatpersonām.
“Vakcinācija pēc risku grupām ir imunizācijas ābece – vispirms vakcinē tos, kuri pakļauti lielākam riskam. Vakcinējamo prioritārās grupas pirmie ieteica Pasaules veselības organizācija un Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs. Nevienā no šīm ieteiktajām grupām nebija iekļauti valdības pārstāvji, Saeimas deputāti un Valsts prezidents. Lai riska grupas, medicīnas darbinieki un seniori varētu ātrāk saņemt vakcīnu, mēs nolēmām nedarīt izņēmumus elitei. Bet, tiklīdz ministrija šādu priekšlikumu aiznesa uz valdību un kļuva skaidrs, ka prioritārajās grupās nav valdības un Saeimas, tā sākās pārmetumi no Krišjāņa Kariņa un Egila Levita,” atceras bijusī ministre.
Ministru prezidents tādu plānu, kur augstāko amatpersonu vakcinācija bija paredzēta tikai maijā, kad sāktos masveidīga vakcīnu piegāde, neesot pieņēmis.
Kad Viņķeli nomainīja Daniels Pavļuts, viņš nespurojās pretī Kariņam, bet, kad pats bija saņēmis pirmo vakcīnu, ierosināja sevišķi svarīgas amatpersonas svītrot no prioritāri vakcinējamās (otrās) grupas. Lai gan deputāti un ministri bija sapotēti, uz klātienes sēdēm tie tomēr nepulcējās – gan valdībā, gan Saeimā tās notika attālināti, kas turpināja vairot neizpratni sabiedrībā. Piebildīšu, ka Pavļuts publikācijas tapšanas brīdī nevēlējās atbildēt ne uz vienu jautājumu par politiķu pieļautajām kļūdām komunikācijā ar sabiedrību pandēmijas laikā, jo patlaban medijiem neko nekomentējot.
“Politiskā elite rīkojās kā parasti”
Mediķu vidū vēlāk izskanēja neapmierinātība, ka, lūk, Kariņš un Levits atskrējuši tikai vakcinēties, bet tā arī nekad frontes līnijā, kur kovids plosījās vissmagāk, neesot bijuši, lai aprunātos ar cilvēkiem, kas uz saviem pleciem iznes šo smago cīņu ar vīrusu. Valsts prezidentam sarunas ar mediķiem notika attālināti.
Amatpersonu prioritāru vakcināciju tolaik kritizēja arī Jaunās konservatīvās partijas ministri. Satiksmes ministrs Tālis Linkaits, juzdams sabiedrības negatīvo noskaņojumu, paziņoja: “JKP ministri ir pieņēmuši lēmumu neizmantot piešķirtās privilēģijas un vakcinēties tikai pēc tam, kad tiks uzsākta pedagogu vakcinēšana.”
Savukārt domnīcas “Providus” direktore Iveta Kažoka TV3 izteicās: “Mēs nesaprotam, kurš un pēc kādiem principiem nosaka, ka tieši šīs amatpersonas ir jāliek sarakstā, un kurš ir iedomājies, ka katru dienu nākt klajā ar amatpersonu sarakstu, kad visa Latvija, sevišķi vecākā paaudze, gaida uz vakcīnām, ir laba doma?”
Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš, atceroties politiķu komunikāciju ar sabiedrību vakcinācijas sākumā, secināja: “Politiskā elite rīkojās kā parasti: mēs paši esam sev svarīgākie un sabiedrisko attiecību mērcē pirmie tiksim pie vakcīnām. Tas ir stāsts par plaisu starp varu un sabiedrību, kas spilgti izpaužas arī tagad ar milzīgajiem algu pielikumiem augstākajām valsts amatpersonām. Bet es nedomāju, ka kādu tas īpaši atbaidīja doties vakcinēties.”
Kļūdas, kas atmaksājās nāvējoši
Daļa senioru neaizgāja vakcinēties, padzirdot, ka nopirktas ne tās vakcīnas, kuras vajadzēja nopirkt. Ministru prezidents laikā, kad bija nepieciešams pozitīvs vēstījums par vakcināciju, bija spiests sabiedrības acu priekšā mazgāt netīro veļu, paziņojot, ka būs nepieciešama izmeklēšana, lai noskaidrotu, kāpēc no Eiropas Komisijas pieprasīts Latvijas iedzīvotāju skaitam neatbilstoši mazs vakcīnu daudzums un kāpēc īpaša priekšroka dota vienam vakcīnu ražotājam (“AstraZeneca”. – Red.).
“Latvijai sākotnēji bija pieejami tikai 97 tūkstoši devu [“Pfizer”/BioNTech”], un tas mani pamatīgi mulsina, jo rodas aizdomas, ka Latvijas pārstāvis ir atteicies no lielāka pieejamā vakcīnas devu skaita, kaut gan jautājumu par atteikšanos valdībā neesam skatījuši. Ja ņem vērā, ka sākumā Eiropas Savienība bija vienojusies par 300 miljoniem “Pfizer” vakcīnas devu, Latvijai pēc iedzīvotāju skaita 97 tūkstoši devu ir neproporcionāli mazs skaits,” intervijā “Latvijas Avīzei” sacīja valdības vadītājs.
Infektologs Dumpis uzskata, ka šīs vakcinācijas kampaņas kļūdas mums atmaksājās nāvējoši 2021. gada rudenī. Viņš ir pārliecināts, ka neveiksmīgi sākta kampaņa, kura skar visas valsts iedzīvotājus, nevar noritēt veiksmīgi.
Izplata pretrunīgu informāciju
Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas docente un pētniece Sandra Murinska, RSU komunikācijas studiju katedras vadītāja profesore Anda Rožukalne un Latvijas Universitātes lektore Ieva Strode valsts pētījumu programmas projektā “Dzīve ar Covid-19” veikušas aptauju 2020. gada septembrī. Aptaujāti 1005 respondenti vecumā no 18 līdz 75 gadiem, lai analizētu sabiedrības attieksmi pret Covid-19 ziņām pandēmijas laikā. Šīs aptaujas rezultāti ir publicēti pieminēto autoru sagatavotajā rakstā “No zemākas slimības riska uztveres līdz augstākam izvairīšanās no ziņām līmenim: ziņu lietojuma un attieksmes analīze pret Covid-19 ziņām Latvijā”, kas 2022. gadā publicēts “Journal of Communication and Media” portālā. Aptaujā secināts, ka vidēji katrs piektais (22%) respondents jūtas nedrošs vispārējās nenoteiktības apstākļos un pretrunīgas vai nepietiekamas informācijas dēļ. Vairāk nekā puse (54%) respondentu piekrīt vai daļēji piekrīt, ka ziņas par Covid-19 ir satraucošas.
Satraukums radās ne tikai tādēļ, ka tuvojās otrais pandēmijas vilnis, bet nereti arī tādēļ, ka amatpersonas izplatīja sabiedrībai nesaprotamu un pretrunīgu informāciju. Par vienu no šādām kļūdām tiek uzskatīts Ministru prezidenta Kariņa vienpersoniskais lēmums laikā, kad saslimstība ar kovidu bija zema, aizsegt muti un degunu ar jebko. Kariņš preses konferencē 2020. gada 7. maijā uzsvēra, ka termins “mutes aizsegs” izvēlēts, apzinoties, ka ne visiem iedzīvotajiem ir pieejamas medicīniskās aizsargmaskas. “Tas varētu būt lakats, šalle, tā varētu būt mājās šūta maska vai nopirkta kāda ražojuma maska,” toreiz sacīja premjerministrs. Infektologs Uga Dumpis atteicās piedalīties pieminētajā preses konferencē, jo uzskatīja, ka iedzīvotājiem vasaras karstumā, kad vīruss tikpat kā nav jūtams, nav nekādas jēgas aizsegties ar lakatiem un šallēm, tāpēc Ministru prezidentam pašam bija sabiedrībai jāskaidro viņa personīgais lēmums.
Savukārt tā paša gada oktobrī tika pieņemts lēmums, ka par sejas masku nelietošanu pasažieri var izsēdināt no transportlīdzekļa, taču šalle un lakats kā sejas aizsegs vairs neesot efektīvs līdzeklis, lai ierobežotu Covid-19 izplatību. Liekot vasarā aizsegt muti un degunu ar šallēm un lakatiņiem, faktiski tika kompromitēta masku jēga un rudenī bija grūtības pārliecināt cilvēkus par obligātu masku valkāšanu, uzskata Dumpis.
Vispirms “terors”, pēc tam Atzinības krusts
Tajā brīdī, kad valstī trūka masku (piemēram, P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā bija atlikušas vairs tikai ap 400 maskām) un Nacionālā veselības dienesta (NVD) direktors Edgars Labsvīrs centās tās steidzami sagādāt, radās aizdomas, ka tās iepirktas pārāk dārgi un ir nekvalitatīvas. Kad Valsts kontroles un policijas iesaistīšanās masku iepirkumu jautājumā sāka mest ēnu pār Labsvīru, viņš paziņoja, ka atstāj amatu, jo nespēj paciest “masku emocionālo teroru”, kas nākot no tiesībsargājošajām iestādēm un Valsts kontroles.
“Man nav absolūti nekādu finansiālu saistību ne ar vienu no piegādātājiem. Nav citu interešu, izņemot vienīgo – atrast un piegādāt Latvijas iedzīvotājiem un mediķiem kritiski nepieciešamos individuālos aizsarglīdzekļus,” tā Labsvīrs komentēja situāciju ar maskām portālā “Delfi”. Toreiz nekādas koruptīvas darbības Labsvīra rīcībā netika atrastas. Tomēr no komunikācijas viedokļa ļoti dīvaini izskatās tas, ka jau vēlāk – 2021. gadā – NVD bijušais vadītājs saņēmis Atzinības krustu “par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā, augsti profesionāli, īpaši pašaizliedzīgi un drosmīgi veicot amata pienākumus, kā arī operatīvi un efektīvi pieņemot lēmumus līdz šim nebijušas sarežģītības epidemioloģiskajā un sabiedrības veselības apdraudējuma situācijā saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību”.
Nespēja sadarboties ar Ministru kabinetu
Viena no lielākajām valdības kļūdām tika pieļauta 2021. gada rudenī, kad divas nedēļas par vēlu ieviesa stingru “lokdaunu” un to pēc tam īpaši izjuta mediķi, kad slimnīcas bija pārpildītas ar kovida slimniekiem, no kuriem daudzi nomira. Pēc aptuveni deviņu stundu ilga darba Krīzes vadības padome 2021. gada 18. oktobrī tomēr izšķīrās par stingru “lokdaunu” no 21. oktobra līdz 15. novembrim. Strādāja tikai veikali, kur varēja nopirkt pašas nepieciešamākās preces, bet pārējie bija slēgti. Netika sniegti nekādi pakalpojumi, un bija ierobežota pulcēšanās. Par nedēļu tika pagarināts skolēnu brīvlaiks, “lokdauna” laikā bija jāievēro mājsēde.
Mediķi jau 2021. gada oktobra sākumā stingri pieprasīja, lai vismaz uz trim nedēļām tiktu ieviesti ļoti stingri pulcēšanās ierobežojumi un lai tie attiektos gan uz nevakcinētajiem, gan vakcinētajiem, taču politiķi kavējās ar lēmuma pieņemšanu.
“Atgādināšu, ka slimo arī vakcinētie un inficē arī vakcinētie. Tādā mērogā pieļaut šos zaļos pasākumus, kādi tie ir tagad, ar šādu saslimstību nozīmē apdraudēt tos cilvēkus, kas šos pasākumus apmeklē. (..) Arī pasaules pieredze, piemēram, Francijā vai Portugālē, kad tur sākās katastrofāls saslimstības pieaugums, tika ieviesti visiem vienādi ierobežojumi. Stāvoklim stabilizējoties, tad, protams, vakcinētajiem ir priekšrocības,” tolaik preses konferencē skaidroja infektologs Uga Dumpis.
Vēl asāk uz valdības neoperatīvo rīcību reaģēja Latvijas Ārstu biedrība, Latvijas Jauno ārstu asociācija un Latvijas Māsu asociācija, kas izplatīja paziņojumu, kurā secināja: “Diemžēl pēdējo valdības pieņemto un nepieņemto lēmumu sekas būs simtiem un tūkstošiem mirušo. Valdības rīcība vairs nav tikai neizlēmīga, tā ir uzskatāma par nolaidīgu un noziedzīgu pret Latvijas iedzīvotājiem. Esošajā situācijā vienīgais veids, kā ierobežot nekontrolēto Covid-19 izplatību, ir nekavējoties un maksimāli ierobežot nevajadzīgus iedzīvotāju kontaktus.”
Kāpēc valdība tā kavējās ar lēmuma pieņemšanu? Acīmredzot tāpēc, ka negribēja, lai viltos tā iedzīvotāju (un potenciālo vēlētāju) grupa, kurai Kariņš bija apsolījis: “Vakcinētajiem dzīve nemainīsies!”
Ar šādu vilcināšanos bija neapmierināta arī akadēmiskās vides ekspertu grupa, kura pēc Ministru prezidenta biroja rīkojuma bija izveidota pie Pārresoru koordinācijas centra un kuras uzdevums bija sniegt atbalstu Ministru kabinetam lēmumu pieņemšanas procesā. Tā 11. oktobrī paziņoja par savas darbības pārtraukšanu uz nenoteiktu laiku, jo grupas sadarbības modelis ar Ministru kabinetu neesot attaisnojis ieguldītās pūles.
Vieglprātīga rīcība pret pacientiem
Saslimstība bija tik liela, ka valsts operatīvā medicīniskā komisija bija spiesta pieņemt lēmumu no 18. oktobra pārtraukt plānveida veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu slimnīcās. Lēmums izrietēja no nepieciešamības nodrošināt papildu ārstniecības personāla resursus un pārprofilēt gultasvietas neatliekamo, akūto un Covid-19 pacientu ārstēšanai, toreiz skaidroja Veselības ministrija.
Taču SIA “Veselības centrs 4” valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzskata, ka šāds lēmums bijusi pamatīga kļūda. Iespējams, ja Veselības ministrijas atbildīgās amatpersonas būtu vairāk ieklausījušās veselības aprūpes speciālistos, tā netiktu pieļauta.
“Pati ideja pacientiem ar hroniskām slimībām masveidīgi ierobežot pieejamību veselības aprūpes pakalpojumiem radīja nākamās sekas – ielaistās slimības. Bija ļoti liels saslimstības pieaugums dažādu slimību grupās. Šādus ierobežojumus nevar nosaukt citādi kā vien par vieglprātīgiem. Es arī biju to skaitā, kurš centās Veselības ministrijai pierādīt, ka tā nedrīkst rīkoties. Ja, piemēram, diabēta slimniekam netiks ārstētas bojātās pēdas, tad pēc laika viņam amputēs pirkstus. Vēlāk šī pilnīgā slimnīcu aizvēršana tika aizstāta ar epidemioloģiskās drošības pasākumiem, kas bija daudz prātīgāka rīcība,” uzskata Rēvalds.
Domā par partijas, nevis valsts interesēm
Latvijā nav objektīvi un plaši izvērtētas politiķu pieļautās komunikācijas kļūdas ar savas valsts iedzīvotājiem. Vienīgo pētījumu, kur analizēta valdības un institūciju Covid-19 komunikācijas efektivitāte, veikusi Rīgas Stradiņa universitāte sadarbībā ar Vidzemes Augstskolu un Latvijas Universitāti. Tajā ir neliela daļa “Politiskā dimensija”, kurā ir secināts, ka komunikācijas speciālistiem [ministriju] radot papildu problēmas tas, ka politiķiem krīzes dodot iespēju veidot savu politisko tēlu. Piemēram, emocionāli un pārsteidzīgi politiķu paziņojumi, kas nerēķinājās ar kopējo komunikācijas kontekstu, radīja nevajadzīgas reakcijas. Kāds valdības un komunikācijas praktiķis sacījis: “Mani cilvēcīgi “nokāva” tas, ka politiskie mērķi dažkārt ir augstāki par reālo krīzi valstī. Politiķis pārstāv savu partiju un domā par partijas, nevis valsts interesēm.”
Tieši šauras politiskās intereses ir būtisks faktors, kas apgrūtinājis lēmumu pieņemšanas procesu. “Valdības sēdēs bija gadījumi, kad ekspertu viedokļi tika pakārtoti politikai un no tā veidojās diezgan nopietnas sekas. Piemēram, kultūras pasākumiem un iestādēm tika noteikti ierobežojumi, taču veikali netika slēgti, tur cilvēki varēja pulcēties. Ja veikalā “Depo” ir pilns ar cilvēkiem, tad kultūras jomā tas radīja komunikācijas krīzi, jo nav iespējams loģiski izskaidrot, kāpēc šāds lēmums ir pieņemts,” situāciju pētījumā raksturo kāds nevalstiskās organizācijas pārstāvis.
Komunikācija ar sabiedrību sākas politisko lēmumu pieņemšanas procesā, tāpēc politiķiem pašiem būtu svarīgi atzīt savas pieļautās kļūdas saziņā ar sabiedrību un tās izanalizēt, lai nepieļautu kādā citā neparedzētā vilnī, lai kā negribētos par to domāt.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
