Liāna Langa: Pandēmijas laikā 0
Kad ik pusstundu valstīm un sabiedrībām jāsastopas ar nebijušiem izaicinājumiem, kuriem nepieciešami neordināri ārkārtas risinājumi, kad Itālijā mirušos no Lombardijas uz citiem reģioniem kremēšanai transportē kravas mašīnās, kad Londonas veikalu plauktos brīžam vairs nav pieejami pamatprodukti, kad Latvijas parlaments spiests pārkārtoties uz darbu attālināti, kad esam neziņā par savu nākotni… Visi sekojam ziņām un dzīvojam globālās pandēmijas informācijas krāčainajā straumē.
Pieļauju, ka daudziem varbūt gribētos saprast šā nebijušā pārbaudījuma nozīmi. Vai vīruss, kas šobrīd ir apstādinājis ekonomiku, aizvēris valstu robežas un piespiedis pašizolēties vai doties karantīnā miljoniem cilvēku; kad ir izaicināti mūsu ierastie eksistences pamati, – vai tas būtu vērtējams vien kā ļauna, fatāla nejaušība, vai tomēr pienācis brīdis un iespēja domāt plašāk? Kādēļ ir norauts stopkrāns? Kā līdz šim mēs dzīvojām patērniecības diktāta pasaulē, kurā tika plānota neierobežota ekonomiskā izaugsme, līdz ar to – arvien lielāka peļņa? Vai šis uzstādījums un patērniecības radītais piesārņojums, kas grauj mūsu planētas ekosistēmu un iznīcina dzīvās dabas sugu daudzveidību, ir pareizs?
Neierobežotā izaugsme, šķiet, ir ieskrējusi ar pieri betona sienā un ir apstādināta burtiski. Līdzšinējo dzīves rutīnu, priekšstatus par lietu kārtību un ilūzijas ir sabrucinājis neredzamās pasaules ienaidnieks.
Latvijā institūcijas pārkārtojas uz darbošanos attālināti, tīmeklī tiek piedāvātas filmas, operas, koncerti, lasījumi un teātra izrādes bez maksas. Ir lieliska un augstu novērtējama spēja mobilizēties un pielāgot risinājumus, lai kultūra būtu pieejama arī laikā, kad teātri un koncertzāles slēgtas. E-kultūru Latvijā piedāvā kopā ar aicinājumu to baudīt. Manuprāt, vārds “baudīt”, kas balsta un veicina patērniecības psiholoģiju, pēdējos gados ticis lietots par daudz un daļu sabiedrības samulsinājis. Jo kultūra ir augsne arī pārdomām par visnozīmīgākajiem dzīves un nāves jautājumiem, ne tikai baudai. Jāsaka tieši – Rainis un mūsu ievērojamākie autori nerakstīja vien lasītāja baudai, bet arī aicināja domāt un censties saprast gan filozofiskas idejas, gan savu laiku un pašiem sevi. Manuprāt, šobrīd to vērts atcerēties. Un, jā, kultūra ir ne vien kārtējais sarīkojums vai laba izrāde, kuras laikā var pamatīgi izsmieties, bet arī mājās ar nopietna satura grāmatu vai filmu un savām domām kvalitatīvi pavadīts laiks.
Tas ir no paaudzes paaudzei nodotais kultūras mantojums un morāli ētiskie uzstādījumi, kas šobrīd ļauj pareizi rīkoties un pieņemt ārkārtas lēmumus gan mūsu valdībai, kas sekmīgi vada nebijuša mēroga krīzes situāciju, gan cilvēkiem, kuri solidarizējas un spēj sniegt palīdzīgu roku otram.
Soctīklos dažādas organizācijas un sabiedrības grupas aicina saglabāt pašizolācijas disciplīnu un laipnību – šīs īpašības mūsos ir veidojusi kultūra. Šobrīd ir apbrīnojams atbildīgo dienestu, mediķu un daudzu citu frontes pirmās līnijas profesionāļu atdevīgais un nesavtīgais darbs. Ikvakara akcija pulksten deviņos vakarā atvērt sava mājokļa logu un aplaudēt ir pats mazākais, kā simboliski varam viņus uzmundrināt un paust pateicību.
Mūsu valsts galvenais infektologs Uga Dumpis, kurš pastāvīgi informē sabiedrību par Covid-19, ir skarbs un pašreiz notiekošo sauc par karu. “Un karš ir tāda visu kopēja lieta. Vieni karo, citi atbalsta aiz frontes, citi līdzi jūt un cieš, un panes grūtības, kamēr citi karo frontē, un tas ir jāsaprot, ka tas būs tā, ka visi cietīs no šī pasākuma.” Šis ir laiks mobilizācijai, pašizolācijai, rūpēm par tuvākajiem un apkārtējiem, kā arī pārdomām par dzīves jēgu un savu vietu tajā.
