Pandēmijas izredzēto izstāde. Eduards Dorofejevs recenzē astoto Purvīša balvas izstādi LNMM 2
Eduards Dorofejevs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jau astoto reizi kopš 2008. gada, pateicoties Purvīša balvai, laikmetīgās mākslas interesentiem ir iespēja vienkopus apskatīt nozīmīgākos izstāžu projektus, kas norisinājušies Latvijā pēdējo divu gadu laikā. Purvīša balvai izvirzīto kandidātu priekšnesumi var būt ļoti dažādi, un ne vienmēr skatītāju viedoklis sakrīt ar žūrijas izvēli, bet svarīgākais ir pats nepārtrauktais process. Tas, ka regulāri tiek veikti Latvijas laikmetīgās mākslas atmosfēras “meteoroloģiskie” novērojumi, ļauj gan plašai publikai, gan speciālistiem dziļāk izprast notiekošās izmaiņas mūsdienu vizuālajā kultūrā un mēģināt prognozēt turpmākās.
Šoreiz Purvīša balva nevar lepoties ar krāšņu konkursantu paleti, kur būtu piedāvātas gan dažādas mākslas formas, gan atšķirīgas tēmas. Kādreizējo astoņu kandidātu vietā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) lielo izstāžu zāli apdzīvo tikai seši projekti. Atskatoties trīs gadu nesenajā pagātnē, uzreiz var saprast iemeslu – Covid-19 pandēmijas laikā visaptverošie ierobežojumi un to sekas neļāva daudziem māksliniekiem realizēt savas ieceres. Svarīgi atzīmēt arī psiholoģisko faktoru, kas trauksmainajā laikā provocē vairāk domāt par harmonijas un līdzsvara saglabāšanu, bieži virzot mākslinieka skatienu prom no apkārtējās pasaules uz sevi. Daļa no projektiem tika pabeigti tikai pagājušā gada beigās, kad mūsu domu un emociju vektoru atkal mainīja karš. Viss, kas spēcīgi ietekmē jūtas, neizbēgami atstāj iespaidu arī uz mākslu, kas bez tām nevar rasties.
Viena no mūžīgajām Purvīša balvas dilemmām – kā parādīt vienā telpā vairākus neatkarīgus projektus, kas oriģinālā izpildījumā apdzīvoja katra savu specifisku vietu. Un galvenā problēma nav tā, ka kandidāti traucēs viens otram ar skaņām vai gaismām, bet gan tā, ka instalācijas žanrs, kas kļuvis par laikmetīgās mākslas sinonīmu, ir grūti konvertējams un pārvietojams no vienas telpas uz citu. Fiziski to var izdarīt, bet sākotnējā ideja vai noskaņa tiks apgraizīta, jo instalācija uzrunā cilvēku telpiski un ķermeniski, kur ne tikai redze, bet visas maņas spēlē būtisku lomu. Tas būtu kā spēlēt dzīvoklim paredzētu kamerizrādi uz Dailes teātra skatuves. Saturs it kā tas pats, bet sajūtas – atšķirīgas. Tomēr, izbūvējot atsevišķi nodalītas istabas, izdevies vismaz aptuveni uzburt telpas, kur mākslinieki “sarunājas” ar skatītāju.
Ance Eikena nominēta balvai par savu pirmo personālizstādi “Dievs Tēvs Debesīs”. Tā ir teatrāla arhīva tipa instalācija, kur scenogrāfija kopā ar dienasgrāmatas pierakstiem un fotogrāfijām ieved skatītāju emocionāli kāpinātā un pilnīgi atklātā autobiogrāfiskā stāstā par bērnību. Eikenas gadījumā var apbrīnot to iekšējo brīvību un spēku, kas ļauj māksliniecei publiski veikt šo psihoanalīzes seansu, risinot iekšēji pretrunīgas attiecības ar mirušo tēvu alkoholiķi. Šo sāpīgo tēmu viņa preparē nevis kā sociālu fenomenu, bet caur reliģisku prizmu, kur jēdzieni Tēvs, Dievs un Mīlestība veido māksliniecei būtisku trīsvienību. Protams, var skatīties uz šo stāstu caur doktora Freida brillēm un domāt par Edipa kompleksu, kas liek māksliniecei pielūgt savu tēvu un vienlaikus vēlēties redzēt viņu mirušu. Interpretāciju un skatpunktu var būt daudz, bet katrs pats iedziļinoties var “izlasīt” Eikenas grēksūdzi.
Evelīna Deičmane Purvīša balvai nominēta par izstādi “Dejorgāns / Tanzorgan”, kas bija skatāma Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (04. 11. 2022. – 31. 01. 2023.). “Ar šo vārdu savienojumu es izgudroju it kā jaunu orgānu cilvēka ķermenī, kas glabā dzīvesprieku un liek dejot.”
Tēmas ziņā ļoti līdzīga, bet daudz garlaicīgāka savā bezmērķīgajā rotaļīgumā ir Evelīnas Deičmanes instalācija “Dejorgāns”, kurā māksliniece savas bērnības atmiņas pasniedz sapņainā noskaņā. Nesen, atzīmējot Latvijas neatkarības atgūšanas jubileju un daudz runājot par 90. gadiem Gorbačova nāves dēļ utt., arī daudziem māksliniekiem laikam radusies pastiprināta vēlme atskatīties uz to romantizēto laiku, kur eksistēja monstri un varoņi. Deičmane izvēlējusies to darīt caur bērna acīm, veidojot kontrastus ar infantila naivisma formu un agresīvu, psihiski traumēta cilvēka pašizpausmes estētiku. Šajā darbā māksliniece savu ķermeni pielīdzina skapim, kur katrā orgānā kā plauktiņā glabājas konkrētas atmiņas, kuras var izvilkt un apskatīt pašterapijas nolūkos. Ko darīt skatītājam šī kroplā ekshibicionisma priekšā, grūti pateikt. Iespējams, saklausīt savu orgānu reakciju.
Darjas Meļņikovas instalācija aicina skatītājus padomāt par ķermenisko arhitektoniskās telpas uztveri. Ko mēs jūtam, pastaigājoties pa gotiskās katedrāles jomiem, laiku pa laikam vērojot, kā mainās apkārtējā telpa, kā ritmiski mainās smailarku ritms, vai dodoties caur arkādi, kur gaismas un ēnas diriģē mūsu soļošanas ritmu. Spēle ar gotikas un renesanses arhitektūras formām kļūst par viņas darba saturu un interesantā veidā atgādina par tādu zinātnes sfēru kā arhitektūras fenomenoloģija, kurā tiek pētīta cilvēka jutekliskā telpas pieredze un tas, kā tā ietekmē mūsu uztveri, emocijas un uzvedību. Meļņikovas darbs ir kā trenažieris, kas nesola dot atbildi, bet piedāvā padarīt mūsu attiecības ar jebkuru telpu apzinātākas.
Evija Vasiļjeva un Kaspars Groševs balvai nominēti par izstādi “Zilā līča māja”, kas bija skatāma Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā mākslas festivālā “Cēsis 2022” (09.07. – 14.08.2022.). “Mākslas skatīšanās pieredze ir kaut kas, kas šo dzīvi padara daudz izturamāku un brīžiem pat baudāmu,” teic Kaspars Groševs.
Evitas Vasiļjevas un Kaspara Groševa mākslas projekts “Zilā līča māja” diemžēl visgrūtāk adaptējams grupas izstādes ietvaros. Liels procesuāls projekts, kas norisinājās dažādās vietās, apvienoja dažādus medijus no glezniecības un monumentālas tēlniecības līdz performancēm ar vairākiem māksliniekiem, kuri kopā veidoja nevis kādu pabeigtu darbu, bet radīja unikālu radošo atmosfēru. Tieši šo jaunrades garu izstādē grūti sajust, bet nevar nepamanīt Evitas veidotos megalītiskos betona objektus, kuri paši par sevi izraisa interesantas pārdomas par mūsu attieksmi pret 20. gadsimta modernisma utopiskajiem projektiem.
Ar ekrāna lielo izmēru uzmanību piesaista Kristapa Epnera video darbs un instalācija “Maslova”, kas veltīts vecticībnieku tēmai, kultūras mantojuma saglabāšanas problemātikai un kultūras identitātes jautājumiem. Pievēršot pedantisku uzmanību vienai baznīcai, Epners par vecticībnieku fenomenu neko interesantu nepasaka, bet viņa darbs kā vizuāls papildinājums kāda Latgales novadpētniecības muzeja ekspozīcijai dotu lielu scenogrāfisko pienesumu.
Visbeidzot vienīgā kandidāte, kura nav saistīta ar instalācijas žanru, ir Daiga Grantiņa ar izstādi “Lauku telpa”. Grūti viņu salīdzināt ar pārējiem projektiem, jo nav skaidru vienotu kritēriju, kā to darīt. Kamēr pārējie varētu sacensties kategorijās “labākā neesošās izrādes scenogrāfija” vai “labākā neesošā muzeja ekspozīcija”, Grantiņas darbus var vērtēt kā augstākā līmeņa stājtēlniecību. Tā ir abstrakta tēlniecība, bet tai piemīt visas nianses, kas ļauj baudīt labu skulptūru, ieskaitot plastiku, materiālu kombinēšanas un apstrādes meistarību, virsmas apdari, ritmu, siluetu, kustību, kompozīciju, attiecības ar telpu un beidzot pat meistarīgu krāsas izmantošanu, nebojājot formas uztveri. Diemžēl Grantiņas izstāde šoreiz ir vienīgā, kur var runāt par tehnisku izpildījuma meistarību, pārliecinošu satura un formas simbiozi un mākslu, kas stāv pāri māksliniekam. Atliek tikai cerēt, ka traumatiskais periods mūsu māksliniekiem ir beidzies un nākamajā Purvīša balvas skatē ieraudzīsim mazāk egocentrisma un vairāk izzinoša skatījuma, kas vērsts arī pret pārējo pasauli.
