Ķepurošanās laiks: ar ko 2020. gads paliks atmiņā Kairišam, Dreibergam, Ikstenai un citiem? 4
Aija Kaukule, Linda Kusiņa-Šulce, Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Savāds” – laikam tāds ir maigākais apzīmējums, kas pēdējo deviņu mēnešu laikā izskanējis, runājot par nu jau drīz aizejošo 2020. gadu. Kultūrai gan Latvijā, gan visā pasaulē tas ir bijis bezprecendenta krīzes gads ar tādiem pašiem lēmumiem un risinājumiem, no kuriem radikālākais – pilnīga kultūras apstādināšana – vēl pirms gada varēja šķist kā bezgaumīgā fantāzijas stāstā ierakstīts.
No otras puses, Kultūras ministrijai izdevās panākt, ka kultūra 2020. gadā ieguva papildu finansējumu 32 miljonu eiro apjomā – lielāko šādu piešķīrumu –, no kura 20 miljoni gada laikā tika ieplūdināti nozarē, un kultūras procesi, lai gan stipri ierobežoti apjomā, izpausmēs un komunikācijas iespējās ar auditoriju, arī šajā laikā neapstājās. Esam arī novērtējuši to, cik milzīga nozīme ir tam, ko līdz šim esam uzskatījuši par pašsaprotamu, – klātienes sajūtai –, lai to attiecinām uz cilvēciskām attiecībām vai kultūras notikumu baudīšanu. Un atkal – otra puse – tapis skaidrs, ka arī digitālajās tehnoloģijās vēl ir daudz neizmantotu iespēju.
“Kultūrzīmes” šajās lappusēs uzrunāja dažādu nozaru kultūras profesionāļus, lai jautātu – ar kādiem izaicinājumiem un ieguvumiem viņiem atmiņā ierakstīsies šis pandēmijas gads.
Kopā ar mūsdienu un pagātnes dižgariem
Nora Ikstena, rakstniece: “Viegls šis gads nav bijis – kā mums visiem. “Mātes piens” iznāca Zviedrijā, un grāmatai bija milzīgi panākumi – normāli es pusgadu būtu atradusies Zviedrijas vai Lietuvas tūrē, kur arī ļoti daudzas bibliotēkas vēlējās ar mani tikties, taču netiku ne uz vienu pasākumu. Neraugoties uz to, kopš pagājušā gada decembra esmu uzrakstījusi divas ļoti, ļoti lielas lietas. Pirmām kārtām, strādājot ciešā sadarbībā ar Rakstniecības un mūzikas muzeja speciālistiem, tapa simts epizodes muzeja pastāvīgajai ekspozīcijai, ko atklās 2022. gadā.
Uzrakstīju romānu “Ūdens mirdzēšana”, kas nodots izdevniecībai. Romānu sāku rak-stīt Valensijā, kur biju kopā ar draudzeni Helēnu Demakovu, turpināju pirmajā vilnī Latvijā, tad – Norvēģijā sava drauga un atbalstītāja mājā, bet divas pēdējās epizodes uzrakstīju Ventspils Rakstnieku mājā un Ērgļos pie draugiem, kam arī veltīta grāmata.
Tapa arī grāmata par grupu “Trīs no Pārdaugavas”, ļoti skaists darbs kopā ar grupas “Ducele” puišiem. Un – klātesamība pirmajā lielajā filmas “Mātes piens” filmēšanas nogrieznī – Inārai Kolmanei rudenī izdevās izdarīt ļoti daudz, es biju klāt, līdzdzīvoju Maijai Doveikai un Rūtai Kronbergai, kuras aktrises liktenis veidojas fantastisks, jo viņa bija Bille un būs arī Nora. Tā nu nevar teikt, ka šis gads būtu pagājis dīkstāvē.
Priecē, ka arī šajā laikā turpina iznākt labas grāmatas. Mani ļoti iepriecināja Jāņa Joņeva “Tīģeris”, tāpat lielu darbu sākusi “Dienas Grāmatas” izdevniecība ar mūsu rakstniecības dižgariem veltītajiem romāniem, no kuriem visvairāk gaidu Ingas Ābeles romānu par Aspaziju un Ingas Žoludes grāmatu par Poruku. Biju ļoti pozitīvi pārsteigta arī par Artura Jurkeviča un Malhaza Džadžanidzes grāmatu “Apbedītais vīnogulājs” – tās stāsts tieši sakrīt ar laiku, ko pati esmu pavadījusi Gruzijā. Un tad vēl gada beigās lieliskā ziņa par Izcilības balvu platformai “Latvian Literature”!”
Venēcijas smarža Rīgā
Gļebs Panteļejevs, tēlnieks: “Gada antinotikums bija mūsu, tēlnieku, akcija – skulptūru ietīšana Rīgas pilsētvidē, protestējot pret nodokļu politiku. Nekad mūžā neko tādu nebūtu darījuši, ja nebūtu bijuši spiesti. Dažas kritiskas piezīmes varu teikt arī par Kultūras ministrijas finansēto publiskās mākslas programmu “Kopā” – 10 laikmetīgās mākslas darbi dažādu Latvijas pilsētu vidē – šajā meteoroloģiski nepatīkamajā starpgadalaikā visā Latvijā izkaisīti objekti –, manuprāt, neradīja pietiekamu efektu, kāds būtu tad, ja tie būtu koncentrēti vienuviet galvaspilsētā.
Gada notikums mākslā numur viens noteikti bija “RIBOCA” – Rīgas starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle “Viss reizē zied”. Laikā, kad tu nevari ceļot, tur bija Venēcijas biennāles smarža un “Arsenāla” noskaņa, ko arī es izbaudīju studentu pulkā. Lai arī kultūrā šogad bija kritiska situācija, notika arī “Tēlniecības kvadriennāle Rīga 2020”, kas pašlaik kļuvusi par jaunu mākslinieku uznāciena platformu, turklāt šogad tajā bija Latvijas mākslinieku sniegums, ko vērtēju ar pozitīvu atzīmi.
Prieks arī par vismaz diviem šogad atklātiem tēlniecības objektiem – tēlnieces Olgas Šilovas skulptūru “Aspazija kāpās” Jūrmalā un Kristapa Gulbja piemiņas zīmi arhitektam un pirmajam Latvijas Republikas transporta ministram Teodoram Hermanov-skim Jaunjelgavā. Prieks, ka izstāžu dzīve neapstājās, sevišķi iepriecināja studentu un pasniedzēju izstāde “Laktācija” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Nākotnē raugos trauksmaini, bet ne pesimistiski. Izaicinājums un uzdevums, ko no šā gada ņemam līdzi uz nākamo – izdzīvot un visiem spēkiem attīstīties. Citējot Luisu Kerolu – lai paliktu uz vietas, ir ļoti ātri jāskrien. Jāattīstās, lai izdzīvotu.”
Ķepurošanās laiks
Viesturs Kairišs, Dailes teātra radošais direktors: “Šis bija supergrūts ķepurošanās gads, kurā nevarēja būt labu risinājumu. Pavasaris teātrī bija sabojāts, un arī rudenī sanāca tikai tāda pa pusei ieskriešanās. Šī gada lielākā psiholoģiskā slodze ir bijusi nemitīgā pārplānošana.
Dailes teātra otrā simtgade iesākas līdzīgi kā pirmā – diezgan apokaliptiski, simtgades izrādi “Smiļģis” nospēlējām bez skatītājiem, tomēr, iespējams, šo gadījumu kā vēsturisku simtgades notikumu atcerēsies daudz vairāk nekā ar lielu pompu iecerētos pasākumus. Arī pirms simts gadiem ekonomika bija sabrukusi, valsts – tikko radusies, naudas nebija, teātrim trūka pat gaismu.
Toreiz no gruvešiem tapa kaut kas jauns, un varbūt arī tagad notiekošajā simboliski slēpjas kāds spēks. Ceru, pēc stresa un depresijas sekos uzplaiksnījums.
Man pašam šis ir bijis ļoti laimīgs gads, jo esmu sācis darbu Dailes teātrī. Par spīti tam, ka neesam spējuši realizēt visu, ko iecerējām, es uz šo darbu skatos kā uz ļoti vērtīgu. Teātrī veicām dažādas pārmaiņas, kuras, turpinot “maukt” repertuāru, nebūtu iespējamas. Lēni, bet labi norit remontdarbi. Pavasarī taisāmies pārbūvēt mazo zāli un kamerzāli, apvienojot tās vienā 400 vietu zālē, nākotnes perspektīvā iegūsim divas lielas, labas spēles vietas.
Tāpat darbi, ko esam veikuši, ir interesanti, šobrīd “stāv” vesela rinda izrāžu. Ir pazīmes, ka iesāktais virziens ir pareizs un kopējā izpratne ar teātra kolektīvu mums ir viena. Priecājos, ka esam sākuši sēriju par rakstniekiem. Kino jomā prieks, ka ar valsts atbalstu top seriāli, kas ir uz attīstību vērsta lieta.
Šā gada notikumi vēlreiz liek domāt, ka kultūrā vajag ieplūdināt daudz lielāku naudu, jo daļai tautas izglītības līmenis nav pietiekams, lai spētu kritiski domāt – tā vietā tiek kaltas sazvērestības teorijas. Ceru, ka mums izdosies kaut cik savaldīt šo vīrusu un pārāk nenobloķēt sezonu, pretējā gadījumā būtu ārkārtīgi sāpīgi.”
“Labi, ka kovids neuznāca ātrāk”
Dzintars Dreibergs, kinorežisors, filmas “Dvēseļu putenis” veidotājs: “Par filmu runājot, ir divējādas sajūtas. Gads sākās ar Berlīnes kinofestivālu, un tas radīja optimistiskas sajūtas, jo, veidojot filmu, vienmēr ir šaubas, vai tā būs interesanta tikai mūsu publikai vai arī citi sapratīs.
Berlīnē seansi bija pilni, bija līgumi, ka filmu rādīs daudzviet pasaulē uz lielajiem ekrāniem, – un tad sākās kovids, kas, protams, ieviesa milzīgas izmaiņas. Starptautiskā izrādīšana tika atcelta, īpaši sāpināja, ka nevaram aizbraukt pie tautiešiem ārpus Latvijas. Bet es neuzdrošinos čīkstēt – labi, ka kovids neuznāca dažus mēnešus ātrāk.
Kinoindustrijai šis, protams, ir bijis milzīga trieciena gads, jo kinoteātris jau ir pamata lieta, kas nodrošina ienākumus, lai varētu finansēt filmas. Ir daudzas profesijas, pārsvarā tehnisko specialitāšu pārstāvji, kurām šogad ļoti grūti. Mums kā studijai paveicās, ka izdevās kopā ar “LMT” un Latvijas Televīziju izveidot vairākas dokumentālu raidījumu sērijas, kas palīdzēja saprast kovida laiku un palīdzēt tautiešiem ārzemēs atgriezties.
Tagad, tuvojoties “Oskara” balvai, mums būtu jābūt Losandželosā. Žūrijai ir ļoti daudz filmu, un latviešu kino viņi, protams, neizvēlas kā pirmo. Mums jāpanāk, lai viņi dotu filmai iespēju, lai noskatās kaut vai trīs minūtes. Mēs ļoti daudz strādājam ar žurnālistiem, intervijas notiek nepārtraukti – faktiski strādājam divās maiņās, pa dienu Latvijā, naktīs – ar ASV žurnālistiem.”
Sidraba birzs gaida
Romāns Vanags, diriģents, XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII Deju svētku mākslinieciskās padomes priekšsēdētājs: “Gads pārsteidza mūs nesagatavotus. Domājot par Dziesmu svētku kustību, esam paradoksālā situācijā – esam ieguvuši brīnišķīgu sidraba birzi jeb dziesmu kalnu Mežaparkā, bet dziedāt tur nevaram. Tas, kas pašreiz ir noticis ar koru kustību, ir liela, dziļa pauze.
Koru darbība attālināti īsti nav iespējama – šādi varam viens otru uzmundrināt, mēģināt uzbūvēt kādu virtuālu kori, bet nekas nevar aizstāt dzīvu, cilvēku radītu skaņu no sirds un dvēseles. Īpaši skumji par nenotikušajiem Skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Ir jādomā, kā realizēt pārceltos bērnu svētkus, jo galvenais ir nepazaudēt šo paaudzi.
Pats vadu zēnu kori, un mums šis pārrāvums ir liels morāls zaudējums. Jauniešus aizvilina tehnoloģijas un citas nodarbes, bet ir jāsaprot, ka mūsu mazās nācijas gars, pateicoties dziesmas priekam, ir bijis tik liels, ka ļāvis mums atrasties uz pasaules kartes.
Augustā mums, tūkstotim dziedātāju no Rīgas, izdevās satikties Mežaparka estrādē un izmēģināt skanējumu. Skanēja lieliski varbūt ne tikai labās akustikas dēļ, bet arī tāpēc, ka beidzot izdevās satikties. Paldies Dievam, ka Dziesmu svētku kustība ir iepriekš tik stabili nostiprināta un ka mums ir organizācijas, kas tos veido, mākslinieki, kas spēj uzturēt gan mūzikā, gan dziesmā, gan dejā visas tās kvalitātes, kas ir ļoti nepieciešamas, lai svētki būtu audzinoši, ar pievienoto vērtību.
Mums priekšā ir milzīgi izaicinājumi, bet esmu optimists un ceru, ka spēsim atkopties. Svētki būs, svētki ir mūžīgi un caur grūtībām notikuši jau gandrīz 150 gadu, un ir jādara viss, lai varam tos realizēt tuvākajā laikā. Ceru, ka arī Dziesmu svētku kustība ir stimuls kopīgi pretoties šķelšanai, ko šobrīd veicina atsevišķi politiķi, cenšoties krīzē veidot savu politisko kapitālu.”
Ilgās pēc radošā darba
Māris Sirmais, diriģents, Valsts akadēmiskā kora “Latvija” mākslinieciskais vadītājs: “Man sirdsbalss un iekšējā sajūta saka – šajā gadā mēs neesam vienīgie un īpašāki, visa pasaule bijusi pakļauta līdzīgiem ierobežojumiem, un mana nostāja vienmēr bijusi, ka jācenšas paņemt labāko no iespējamā. Jā, šogad bijušas pārtrauktas kolektīvās nodarbības, nācies daudz strādāt individuāli, bet arī tā iespējams daudz izdarīt, jautājums tikai, vai šis periods nav pārāk ievilcies.
Uz profesionāļiem ierobežojumi lielākoties attiecas citādi nekā uz amatieriem. Mēģinājumi gan bija ļoti saraustīti, bet arī tad, kad amatieri nedrīkstēja strādāt, mums tas bija ļauts. Protams, tas bija sarežģīti, neierasti, saistīts ar dažādiem apgrūtinājumiem, jo bija regulāri jātaisa Covid-19 tests, un tikai pēc rezultātiem varējām strādāt, turklāt arī tad ne viss koris kopā, bet pa daļām. Dziedātājiem tādējādi bija daudz vairāk brīvu dienu, jo viena grupa nāca mēģināt vienu, otra – citu dienu, bet diriģentiem nācās strādāt gandrīz divreiz vairāk.
Tomēr notika Garīgās mūzikas festivāls, protams, samazinātā apjomā, taču koncerts bija ļoti līdzsvarots, skaists. Ir arī jūtams, ka cilvēki, īpaši profesionālajā vidē, sailgojušies pēc radošā darba – kad kaut kas kādu laiku bijis aizliegts, tam nāk pievienotā vērtība, sāc atcerēties, cik tas ir skaisti, baudpilni, ka vari ko tādu darīt. Tādā ziņā gads bijis ļoti pozitīvs, salīdzinot ar tādu darba ritmu, kad vienu darbu nespēj pabeigt un septiņi jau priekšā. Tomēr, cerams, tā neturpināsies ilgi.”
NOTIKUMI KULTŪRĀ: TOP 6
* Kultūras dubultā apstādināšana. 13. martā valstī izziņotā pirmā ārkārtas situācija, ņemot vērā Covid-19 plašo izplatību, nebija gluži pārsteigums, bet pilnīgi jauna pieredze gan, un daudziem atmiņā tagad ir divi laikmeti – pirms un pēc. Pirmajā krīzes vilnī kultūras cilvēki sniedza milzu ieguldījumu sabiedrības možā gara stiprināšanā – ar tiešsaistes literatūras un dzejas lasījumiem, brīvi pieejamām filmām, teātra izrādēm, muzeju krājumiem.
Vienlaikus pierādījās, ka valsts izrādījusies taupīga attiecībā pret atbalsta sniegšanu, un tas bija jūtams arī attieksmē pret kultūras nozari, kad universālais valsts atbalsta sniegšanas mehānisms nereti tika izmantots kā savdabīgs soda veids par strādāšanu neskaidros, bet valstiski līdz šim akceptētos nodokļu režīmos. Savukārt otrajā ārkārtas situācijā, lai gan nozares darbība bija faktiski apturēta jau 9. novembrī, bija vērojama vilcināšanās ar konkrētu atbalsta mehānismu izziņošanu.
* 32 miljonu injekcija kultūrai. Pateicoties Kultūras ministrijas aktivitātei, kultūra ieguva papildu 32 miljonus eiro, no kuriem 2020. gadā nozarē ieplūdināti 20 miljoni, ļaujot zināmā mērā amortizēt krīzes triecienu. Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) gada laikā īstenoja septiņas mērķprogrammas – gan pašnodarbināto personu (divi miljoni eiro), gan kultūras institūciju atbalstam, gan kultūras piedāvājuma digitālajā vidē veidošanai u.c.
Viens no pasākumiem ar pozitīvāko ietekmi nākotnē bija VKKF mērķprogramma “Nākotnes kultūras piedāvājuma veidošana visās kultūras nozarēs”, kuras gaitā tika atbalstīti 300 projekti par 1,8 miljoniem eiro. 20 miljonu finansējuma ietvarā tika veikts mākslas darbu iepirkums Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, vērtīgo grāmatu iepirkums Latvijas publiskajām bibliotēkām, finansējums tika piešķirts kino veidotājiem, literatūras darbu radīšanai un tulkojumiem u. c. jomām.
* Viedokļu sadursmes ap Elizabetes ielu 2. 16. jūnijā izskanēja Ministru kabinetā nolemtais, ka Nacionālās akustiskās koncertzāles projektu plāno īstenot uz valsts zemes Rīgā, Elizabetes ielā 2, demontējot bijušo Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ēku, vēlāko Pasaules tirdzniecības centru.
Profesionālo mūziķu organizācijas pauda tam apņēmīgu atbalstu, savukārt, protestējot pret steigu lēmuma pieņemšanā un izvairīšanos no publiskas diskusijas, pēc arhitekta Pētera Bajāra ierosmes vietnē “Manabalss.lv” notika parakstu vākšana, uzsverot modernisma laikmeta arhitektūras saglabāšanas nepieciešamību.
Gada beigās kultūras ministrs Nauris Puntulis aicināja Latvijas Arhitektu savienību pieņemt konsensa lēmumu par iespējamo Nacionālās koncertzāles atrašanās vietu Rīgā. LAS valdes priekšsēdētājs Juris Poga solījis to sniegt jau janvāra sākumā. Savukārt kultūras ministrs ir atzinis – gadījumā, ja tā tomēr nebūs novietne Elizabetes ielā 2, tad tas viņam kā politiķim būs “izaicinājums – vērsties pie valdības, lai trešo reizi divu gadu laikā mainītu koncertzāles novietni”.
* Smagais kļūdu labojums – autoratlīdzību nodokļu sistēmas reforma. “Tiek plānota atgriešanās dzimtbūšanā,” – ar šādiem un asākiem salīdzinājumiem, kā arī “Nesaprašanās sienas” būvēšanu pie Saeimas un skulptūru ietīšanu Rīgas pilsētvidē tika uztverta Finanšu ministrijas ieplānotā autoratlīdzību nodokļu sistēmas reforma, kas sākumā paredzēja likvidēt autoratlīdzību režīmu, cita starpā nosakot nepieciešamību maksāt sociālās iemaksas 170 eiro apmērā no nelieliem vai pat negūtiem ieņēmumiem.
“Asu diskusiju rezultātā ar visu pušu iesaisti ir panākts kompromiss – saimnieciskās darbības konts ar vienoto nodokļu likmi 25%, manuprāt, ir adekvāts piedāvājums, ja ņem vērā, ka 80% šā nodokļa atgriežas maksātāja sociālajā kontā. Otrs – cilvēkiem, kuri nav gatavi šim nodokļu režīmam, joprojām tiek saglabāta iepriekšējā sistēma, reģistrējoties kā pašnodarbinātai personai, un tad atšķirība ir pavisam niecīga (5% sociāla nodokļa pieaugums). Esam panākuši neapliekamās likmes gan 25%, gan 50% apjomā saglabāšanu.
Runājot par otru likumu (Likums par valsts sociālo apdrošināšanu), man ir prieks, ka izdevies izvairīties no sākotnējās idejas par obligātās 170 eiro iemaksas no negūtiem ienākumiem,” “Kultūrzīmju” rīkotajā diskusijā nesen komentēja kultūras ministrs Nauris Puntulis. Esot arī paredzēts kompensāciju mehānisms 1,7 miljonu eiro apjomā.
* Teātri jaunu darbības formu meklējumos: e-teātra izrādes, JRT seriāls. Covid-19 ierobežojumu dēļ pirmo reizi pārskatāmā Latvijas vēsturē teātrim ir atņemta klātienes skatuves mākslas iespēja, daudzas izrādes ir atceltas, pārceltas, kā arī pašā teātra darbības procesā ir pazudušas sezonu robežas, kas savukārt par izaicinājumu padarījis “Spēlmaņu nakts” žūrijas darbu.
Pavasarī bija vērojams, ka teātri, cits vairāk, cits mazāk, cenšas piemēroties “jaunajai realitātei”, veidojot e-teātra izrādes, kas “Spēlmaņu nakts 2019–2020” žūriju pamudināja Latvijas teātra balvā ieviest jaunu nomināciju par labāko e-teātra izrādi. Par tās uzvarētāju kļuva Elmāra Seņkova iestudētā “Teherānas konference”, tomēr skatītāju un kritiķu atzinību izpelnījās arī Nacionālā teātra “Baltā kuba” ciklā veidotās izrādes u.c.
Novembra beigās pirmizrādi digitālajā vidē piedzīvoja Jaunā Rīgas teātra seriāls “Aģentūra” desmit sēriju garumā, daļā skatītāju rosinot pārsteigumu par tā augsto cenu – 50 eiro. Kā “Latvijas Avīzei” atzina JRT pārstāve Inga Liepiņa, JRT pārliecība bijusi, ka šis nav klasisks kino produkts, bet gan teātra mākslas darbs, kurā piedāvāts baudīt visu JRT aktieru sniegumu.
* Amatpersonu maiņa valsts kultūras iestādēs: Dailes tandēms un senas problēmas risinājums. Janvāra beigās pie jauna vadības tandēma tika Dailes teātris – amatā stājās jaunais Dailes teātra valdes loceklis Juris Žagars un mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs. J. Žagars pirms tam uzsvēra, ka vairāk uzmanības pievērsīs izrāžu kvalitātes konstantai uzturēšanai, kā arī tam, lai teātra repertuārs vairāk rezonētu ar sabiedrībā notiekošo. Diemžēl saistībā ar Covid-19 izplatīšanos un noteiktajiem ierobežojumiem izrādījās, ka neveiksmīgāku brīdi, kad stāties amatā un uzsākt īstenot savu programmu, grūti iedomāties.
Tajā pašā laikā no Dailes teātra vasaras izrādēm – “Blokmājas Donkihots”, “Elpa”, “Sidraba šķidrums”, “Ārsts” – var secināt, ka solījumi tiek pildīti, un nojaust, cik jaudīgi pārsteigumi gaida skatītājus laikā, kad Daile beidzot varēs sākt darboties ar pilnu jaudu. Septembra vidū tika paziņoti rezultāti Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora amata konkursā, un, par pārsteigumu daudziem, par uzvarētāju tajā tika atzīta nevis līdzšinējā muzeja direktora vietniece Una Sedleniece, bet Zanda Ķergalve, kura līdz tam bija strādājusi Rīgas domes sistēmā.
Saistībā ar konkursu ne mazums pārmetumu tika raidīti kultūras ministra Naura Puntuļa virzienā, pārmetot viņam jautājuma novilcināšanu. Savukārt ministrs vairākkārt uzsvēris, ka amatu ieguvusi labākā iespējamā kandidāte.
Sagatavojusi ANITA BORMANE
