Pandēmijas drūmumam spītējot. Maija Svarinska vērtē Latvijas teātru spilgtākos pandēmijas laika iestudējumus 0
Maija Svarinska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Lai no tā iedīgļa, ko iedēstījis Elmārs Seņkovs, izaug kupls teātra koks, kas zied pāri visai pasaulei!
Mūsu teātru kontekstā atskatoties uz 2020. gada pandēmijas laiku, uzreiz gribas nosaukt režisora Elmāra Seņkova vārdu un viņa digitālo izrādi “Irānas konference”. Par šo viņa darbu savulaik jau rakstīju “Kroders.lv”, bet joprojām vēlos uzsvērt, ka tas, manuprāt, jaunrades laukā ir bijis galvenais sasniegums pagājušā gada antiteātra laikā.
Galvenais tāpēc, ka šajā darbā sakņojas patiesi jauna teātra iedīgļi, tāda teātra, kas vienlīdz spēj uzrunāt visu pasauli. Apstākļu diktētais izrādes veidols, par tās pamatu izvēloties digitālo vai tīmekļa formu, kā arī aktierus no dažādiem teātriem, E. Seņkovam pavēra iespēju atvēzēties Ivana Viripajeva lugas satura atklāsmei vienlaikus visai Latvijas auditorijai.
Taču šī forma spēj paplašināt notikumu kontekstu, teiksim, visas Eiropas mērogā. Iedomājieties, spēlē aktieri no dažādu Eiropas valstu teātriem un spēlē mums konferenci par tēmu “Būt vai nebūt Eiropas Savienībai”, jo, lūk, Anglija jau izstājusies: ko cilvēki par to saka, kāda viņiem tur tagad dzīvošana?
Vai, piemēram, kas gaida Ameriku, un šajā “konferencē” piedalās arī turienes aktieri. Protams, tam ir nepieciešams lielisks dramaturgs vai lielisks žurnālists dramaturga ādā. Esmu pārliecināta, ka tādi atrastos. Droši zinu, ka mums tādi ir.
Uz pandēmijas žņaugiem godam reaģējis Nacionālais teātris. Reaģējis gan ar formu, gan ar tēmu daudzveidību. Par to detalizēti jau esmu rakstījusi žurnālā “Teātra Vēstnesis”, taču gribu atkārtot, ka kolektīva saliedētība un radošās iniciatīvas intensitāte ir bijuši brīnišķīgs paraugs, kā gudri iespītēt apstākļu diktātam.
Daudzsēriju priekšnesums “7 kraukļi un Saulcerīte” tika rādīts “Google Hangouts” platformā. Savukārt podkāstā gudri un no reklāmas patosa brīvi tika apspriestas jau iestudētās izrādes. Vienu no jaukākajiem pārsteigumiem sagādāja “Skroderdienām Silmačos” veltītais un “YouTube” rādītais projekts “Skroderdienas 4 olekšu distancē”.
Nopietnu uzmanību piesaistīja arī darbi “Baltajā kubā”. Piemēram, Ināra Slucka tur izveidoja trīs darbus ar kopēju nosaukumu “X paaudze”. Pateicoties māksliniekam Mārtiņam Dāboliņam, gaismu māksliniekam Oskaram Pauliņam un videoinženierim Tomam Zeļģim, tika panākts īpašs ticamības efekts – izteiksmīga dabas ainava, kuras fonā risinājās darbība.
Vasarā, kad šķita, ka pandēmija atslābusi, tika spēlēts arī teātrī klātienē. Piemēram, režisors un mākslinieks Reinis Suhanovs īstenoja Māras Zālītes lugas “Margarēta” savdabīgu iestudējumu. Bet pēdējā pirmizrāde, pirms teātris atkal tika aizvērts, notika 24. septembrī. Jaunais režisors Toms Treinis inscenēja lugu “Oligarhs”, kuras autors ir iesācējs dramaturģijā – Artūrs Jankovskis.
Luga, režija un aktieru darbs, manuprāt, bija jauns solis teātra jaunradē. Tas solis, kas paver ceļu uz teātri gados jaunajiem skatītājiem. Izrāde ir gan ļoti nopietna, gan vienlaikus ļoti jautra. Vispār kopumā, līdz teātris no jauna iegrima tumsā, tika uzvestas vairāk nekā divpadsmit izrādes.
Bet mēs, skatītāji, droši vien jo sevišķi gaidījām Dailes teātra ieskrējienu lidojumam, jo tur taču bija notikušas principiālas pārmaiņas visos vadības līmeņos. Diemžēl pandēmija kā ar asmeni pārcirta teātra daiļrades ceļu. Tomēr divas izrādes, kas palika barjeras tanī pusē, pārliecināja mūs par jaunās Dailes atdzimšanu. Režisors Dmitrijs Petrenko iestudēja Dankana Makmillana lugu “Elpa”.
Darbība notiek uz lielās skatuves praktiski bez scenogrāfijas. Un šajā Visuma plašumā režisors radīja lielisku teātra izrādi par sievieti un vīrieti, kuru dzīve ir, tā sakot, daudzu laulāto dzīves nospiedums. Sirdī – mīlestība, bet to ik pa brīdim plucina paša ego. Citiem vārdiem, tiek risināts jautājums: kāpēc cilvēkam ir tik grūti dzīvot harmoniski?
Tikpat intelektuālu izrādi uz lielās skatuves ir iestudējis arī režisors Gatis Šmits. Britu dramaturga Roberta Aika luga “Ārsts” vēsta par ētisku konfliktu, kurā nonāk ārste Rute Vulfa, līdz šis ikdienišķais uzskatu samezglojums noved pie plašas diskusijas par pasaules iedalījumu dažādās grupās.
Šo iestudējumu skatījos kopā ar bīskapu Andri Kravali, kuram izrāde šķita ļoti interesanta, vēl jo vairāk tādēļ, ka ārste konfliktē ar katoļu priesteri. A. Kravalis atzina, ka “cilvēks šajā izrādē tiek uzlūkots profesionāli un daudzveidīgi. Ir jautājums par dzīvi pēc nāves. Ir jautājums par cilvēka aicinājumu uz profesiju. Ir jautājums par darba ētiku. Tiek risināti arī dažādu sadursmju iemesli, kur sava nozīme ir reliģijai, tostarp kristietībai.
Ir cilvēki, kas tic un kas netic, kuriem ir principiāli atšķirīgi motīvi un intereses, citiem vārdiem, dažādu konfliktu analīze.” Varu tikai piebilst, ka pēc tām izrādēm, ko šajā laikā redzēju Dailē, esmu gandrīz vai pārliecināta, ka ir notikusi virzība uz jaunu pakāpi mākslā. To līmeni, ar kādu manī nemanāmi atsaukusies slavenā krievu režisora Georgija Tovstonogova daiļrade, novērtējot formas un dzīves garīgās apjausmas saplūsmi, vienotību.
Ar šādu dāvanu parasti iepriecina arī Alvis Hermanis. Taču ar pandēmiju, kā šķiet, viņš nonācis konfliktā, un iemesls tam droši vien ir rakstura temperaments, proti – iecirtība pret apstākļu diktātu. Tādēļ Jaunajā Rīgas teātrī izrāžu vietā top kino – “Aģentūra” desmit sērijās, kurās ietverts stāstījums par mūsu pasauli.
Filmu nedrīkst skatīties vienlaidus, var iestāties garlaicības pagurums, jo vēstījuma galvenā ideja sašķeļas. Tajā piedalās visi JRT aktieri un visi tā aktieru kursa studenti, ko vada A. Hermanis, tādēļ brīžiem rodas sava veida mistrs – vai nu tas ir spēles līmenī, vai formai pielāgošanās stils – kopumā dažāds profesionālisma tvēriens. Taču, ko patiešām gribu izcelt, tas ir režisora jautājums mums – mūsdienu sabiedrībai. Sak, nevis dzīve, bet aģentūra? Iesaku enciklopēdijā uzmanīgi izlasīt šā vārda nozīmi. Tad līdz mielēm atklāsies to baušļu dzēlīgā nozīme, ko Alvis Hermanis apspēlē savā filmā.
Quo vadis, pasaule? Ceru, ka ne pie dēmona, par kuru Liepājas teātris uzvedis Mihaila Ļermontova slaveno darbu “Dēmons”. Režisors Viesturs Meikšāns iestudējis “Dēmōnu”, un, kā raksta Valda Čakare (“Teātra Vēstnesis”), “jā, jā, tieši ar garo “ō”. Varbūt atsaucoties uz sengrieķu oriģinālu…” Pati nepaguvu izrādi redzēt, bet, spriežot pēc V. Čakares recenzijas, arī tur dominē dzīve kā aģentūra. “Kopētājs pavairo, tādējādi izšķīdinot mīlētāju kaisli nebeidzamā atkārtojumā, kas atņem tai intensitāti un pirmreizību un padara par ikdienas patēriņa preci. Ko lai dara – tāds laiks.”
Vispār Liepājas teātris, par spīti pandēmijai, ir darbojies tikpat aktīvi kā Nacionālais teātris un pelnījis īpašu komplimentu. Teātris ir sarežģītā finansiālā situācijā, taču tā vadītājs Herberts Laukšteins acīmredzami māk cīnīties ne tikai par teātra materiālo pusi, bet arī par savu kolektīvu kopumā. Neraugoties uz visām grūtībām, izturēt un stipriem būt.
Domāju, ka tāds pats spars tiekties uz augšu raksturo arī M. Čehova Rīgas Krievu teātra direktori Danu Bjorku. Tiesa, iestudējumu 2020. gadā nav bijis ļoti daudz. Taču viena izrāde – Artura Millera “Notikums Višī pilsētā”, ko iestudējis Sergejs Golomazovs, – palikusi atmiņā ar gudru režiju, panākot, ka triumfē tā īpašā aktierspēle, kurai piemīt gan detaļu niansētība, gan rakstura daudzslāņainība, kad teksts ir nevis vārdu virknējums, bet ir piesātināts ar domu un sirds rūpestiem, temperamenta vilkmi. Šī izrāde kārtējo reizi apliecina Rīgas Krievu teātra lielo radošo potenci.
Tikpat liela ticība teātra nākotnei manī ir, arī domājot par Valmieras un Daugavpils teātri. Taču konkrētāk par viņu izrādēm izteikties nevaru, jo pandēmijas dēļ esmu redzējusi tikai vienu izrādi, proti, Dankana Makmillana “Visas labās lietas”, ko Valmieras teātrī iestudēja Inese Mičule un kur ar savu lielisko spēli pārliecināja Mārtiņš Meiers.
Īpaša tēma pandēmijas kontekstā, manuprāt, būtu situācijas analīze projektu teātros. Gribētos šai parādībai veltīt atsevišķu rakstu. Kā izteikusies Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova, “Kultūras ministrijai, pēdējos gados koncentrējoties tikai uz savām kapitālsabiedrībām, trūkst pārskata par visu nozari” (“Kultūrzīmes” 23.–29.12.2020.). Domāju, ka būtu bijis principiāli svarīgi šo tēmu turpināt arī šajā gadā. Principiāli, jo neatkarīgo režisoru skaits ar katru gadu palielinās, milst arī aktieru kopējais pulks, un atbilstīgi šo profesionālo un finansiālo problēmu apjoms aug augumā. Starp citu, zinu, ka Briselē vien, piemēram, strādā 70 teātri.
Bet pabeigšu ar būtisku sapņojumu. Lai no tā iedīgļa, ko iedēstījis Elmārs Seņkovs, izaug kupls teātra koks, kas zied pāri visai pasaulei. Un lai izdodas Dailei atgriezt daili, kā šo ieceri formulējis un uz “Teātra Vēstneša” ceturtā numura vāka uzrakstījis Juris Žagars.
