Cilvēki izpirka, izplatītāji stāvēja rindās. Kādēļ zemnieki atsakās no griķiem? 5
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Griķus ierasti kuļ pēc pirmajām kārtīgajām salnām, kad to zaļā masa ir birstoša un vairs neķepst kombainā. Tomēr šoruden oktobra vidū lauki jau nokulti, graudus žāvē un loba. Sēja pavasarī bijusi agrāk nekā parasti, teic zemnieki un visi kā viens atzīst, ka vispār šis gads esot dīvains. Ne tikai dabas kaprīžu, bet arī nepieredzētās ažiotāžas dēļ, kad pircēji martā pāris dienu laikā griķus no veikalu plauktiem vienkārši aizmēza.
Pēc pirmā šoka veikalnieki sagādājuši jaunu pievedumu, pa starpu pamanoties paaugstināt cenas, tomēr vietējo griķu piedāvājumā maz. Kādēļ? Jo bizness nerentējas ļoti svārstīgo iepirkuma cenu dēļ.
Turklāt griķu audzēšana esot kā loterija, kurā var laimēt tikai siltā, mitrā vasarā un salnām bagātā rudenī.
Deficīta burbulis – uzpūsts
Rūjienas novada kooperatīva “Daiva” vadītājs Arnis Ķibers “Latvijas Avīzei” stāsta, ka Ziemeļvidzemē palicis maz zemnieku, kas nodarbojas ar griķu audzēšanu. Kopējā platība varētu būt ap 600 ha, kas ir stipri mazāk nekā pērn.
“Raža laba – viena līdz divas tonnas no hektāra, pagājušajā gadā bija ap vienu tonnu. Labi, ka iepirkuma cena kāpj – sezonas sākumā bija 300–320 eiro par tonnu, līdzīgi kā iepriekšējā gadā, bet tagad jau tuvu 500 eiro,” stāsta zemnieks.
Viņaprāt, griķu deficītu martā radījis haoss kaimiņvalstu tirgū.
“Galvenais deficīta iemesls ir tas, ka pārstrādes uzņēmumos neienāk griķi no Krievijas. Pirms trim gadiem tie pārplūdināja Eiropu, tādēļ strauji krita cena un pieprasījums pēc Latvijā audzētiem griķiem. Iespējams, ka Krievijā šis kovidiepirkuma bums daudz vairāk iztukšoja noliktavas. Arī ražas tur šogad nav augstas, rezultātā Polijas un Lietuvas griķu pārstrādes rūpnīcām ir sarežģīti iepirkt griķus no Krievijas,” skaidro kooperatīva vadītājs.
Arī raiskumietis Gints Raiska, kurš kā individuālais komersants uzņēmumā “GRG Food” loba gan tēva saimniecībā “Munduri”, gan citās saimniecībās izaudzētos griķus, stāsta, ka pavasarī nācies nedaudz pasvīst, bet ar “uzpūsto deficīta burbuli” galā tomēr ticis.
“Tā kā mana fasētā produkcija ir tikai dažos veikalos, paspēju visiem piegādāt laikā, un nebija tā, ka ilgāk par dienu būtu tukšs plaukts,” viņš stāsta. Saimniecībā griķi šogad audzēti 45 hektāros, kas ir nedaudz vairāk nekā pērn, un nokulta vidēji 1,1 tonna no hektāra.
“Ja būtu vairāk platības un nebūtu jāsēj trīs kultūras, kā to nosaka jaunā kārtība, noteikti sētu vairāk. Nesaprotami, kāpēc, jo griķi nenoplicina augsni, kā to dara citas kultūras, bet gan to uzlabo un irdina,” spriež uzņēmējs.
Modē zaļie griķi
Pēdējos gados pircēji sākuši prasīt zaļos griķus, kuri lobīti mehāniski kā vecajos laikos, netiek apstrādāti augstā temperatūrā, tādēļ daudziem labumiem bagātāki. Saldus novada Zirņu pagasta bioloģiskās saimniecības “Bebri” pārstrādes cehā astoņu veidu produktus ražo no pašu bioloģiski audzētiem zaļajiem griķiem. Tie ir putraimi, manna, milti, klijas un tvaicētie griķi.
“Zaļos griķus daudzi prasa, bet vispār katram pircējam savas prioritātes. Šogad griķus audzējām ap 90 ha, par 5 ha mazāk nekā pērn. Raža arī par trešdaļu mazāka. Augšanas laikā bija sausums, ziedkopās pilni nobrieda tikai pirmie riekstiņi, nolēmām kult agri, negaidot salnas,” stāsta saimnieks Ēriks Škutāns.
Arī viņš atzīst, ka, sākoties pandēmijai, audzis pieprasījums pēc griķu produkcijas, tad sekojis kritums.
Arī SIA “Baltic Bio Grain” piedāvā zaļos griķus, kuri audzēti biosaimniecībā Gaujas Nacionālajā parkā. Produkcija ar zīmolu “Mana ģimene” tiek pārdota ne tikai vietējā tirgū, bet arī eksportēta. Uzņēmuma pārstāve Rita Stasiloviča stāsta: “Martā produkti tika izpirkti pilnībā, izplatītāji brauca uz ražošanas cehu un stāvēja rindā. Liels pieprasījums nāk no Igaunijas, kur brūnie griķi jau pagātne.
Ārzemēs lielākoties brūnos griķus vispār nepazīst, bet respektē zaļos.
Nupat saņēmām pieprasījumu no Izraēlas, viņus interesē lieli apjomi, mērāmi konteineros. Diemžēl tik lielus pieprasījumus nevaram izpildīt, jo bioloģisko griķu tik daudz nav, turklāt mūsu prioritāte ir Latvijas tirgus.”
Vai platības turpinās sarukt?
To grūti prognozēt, teic zemnieki, norādot, ka sarukuma tendence nav tikai Latvijā. “Pie mums griķu audzēšana nekad nav bijusi populāra mazo ražu un nestabilo cenu dēļ. Šobrīd Latvijā griķus pārsvarā iepērk no Lietuvas, Ukrainas, Ķīnas un Krievijas, jo ar tik mazu pārstrādes apjomu, kāds ir Latvijā, nespējam konkurēt ar cenu un apjomu,” uzskata Gints Raiska.
Savukārt Arnis Ķibers platību sarukumu skaidro ar svārstīgajām cenām. “Griķu audzēšana apsīka zemās iepirkuma cenas dēļ. Līdz 2017. gadam cena turējās 300–400 eiro par tonnu, 2018. gada sezonas sākumā tā bija 250 eiro, bet 2019. gada sākumā nokrita līdz 180 eiro. Lai gan vēlāk tā uzkāpa līdz 350 eiro, zemniekiem vairs negribas riskēt un sēt šo kultūru lielākos apjomos.”
Arī Ēriks Škutāns domā, ka ar citām kultūrām var nopelnīt vairāk. “Ne katrs gads ir labvēlīgs griķu audzēšanai, un meža zvēri arvien vairāk posta griķu laukus.
Zemnieki maz audzē, jo, realizējot pārstrādātājam, samaksa audzētājam par griķiem ir maza, ar citām kultūrām var nopelnīt vairāk.
Kad tirgū griķu pietrūkst, tad audzētājam beidzot sāk maksāt,” uzskata saimnieks.
