Pirmais secinājums: Smadzenes neredz atšķirību, vai cilvēks lielās ar pabeigtu darbu vai darbu, kas vēl nav paveikts. 0
Pie kā tas noved? Kad pie mums atnāk ideja, smadzenes uztver to kā nepabeigtu un cilvēks jūt vēlmi to īstenot. Ja mums nav fotoaparāta, ko mēs vēlamies nopirkt, smadzenēm tas ir neapstrīdams fakts. Fotoaparāta nav. Mēs to neturam rokās, mēs nefotografējam. Mums šomēnes ir kārtīgi jāpastrādā, lai nopelnītu naudu. Taču – kas notiek, kad mēs draugiem izstāstām par savu plānu iegādāties konkrēta modeļa fotoaparātu? Smadzenes automātiski sāk vizualizēt to, kā mēs ienākam veikalā un to nopērkam. Vai arī mēs jau sākam iztēloties, ka fotoaparāts mums jau ir.
Mēs lielāmies ar fotoaparātu it kā tas jau būtu mūsu īpašumā. Smadzenes uztver to burtiski. Ja lielāmies – tātad ir. Bet – ja fotoaparāts iegādāts, kāpēc saspringt un pelnīt tam naudu? Ja jūs draugiem izstāstāt, ka gatavojaties uztaisīt datorspēli, esiet pārliecināti, ka smadzenes uztver it kā spēle jau būtu gatava. Kamdēļ saspringt un programmēt, ja spēle jau pabeigta? Smadzenes nesaskata jēgu cilvēka motivēšanā.
Pastāv liela atšķirība starp gala mērķa vizualizāciju un mērķa iztēlošanos godkārības brīdī. Pirmajā gadījumā jūs programmējiet apziņu un zemapziņu izvirzītā mērķa sasniegšanai un sniedzat skaidru priekšstatu par galamērķi. Otrajā gadījumā jūs dalāties ar draugiem ar jau notikušu faktu – tieši tā to uztver mūsu smadzenes. Apzināti vizualizēt galamērķi nepieciešams, lai to patiešām sasniegtu. Kurš nezina kustības galapunktu, tas nekad to nesasniegs.
