Lai neierūsētu, kaut kas vienmēr jādara 3
– Redzu, jums mājās Ev. lut. baznīcas apbalvojums – Uzticības vairogs. Diezgan rets apbalvojums, ar ko baznīca nemētājas.
– Pirms trim gadiem, manā 80 gadu dzimšanas dienā, svētdienas dievkalpojumā tepat draudzes baznīcā Jēkaba kapelā Mēness ielā Rīgā, kur desmit gadus spēlēju ērģeles, šo apbalvojumu man pasniedza pats arhibīskaps Jānis Vanags. Ērģeles arī ir mans jaunības instruments. Studiju laikā divus gadus tiku papildinājies pie lielā meistara Nikolaja Vanadziņa, trīs gadus arī pats biju ērģelnieks – slavenajā Torņakalna baznīcā. Bet bija jāaiziet partijas un valdības dēļ, jo kā gan padomju students drīkstēja uzdrošināties spēlēt baznīcā…
– Baznīcā nupat dzirdēta arī jūsu paša jaunradīta mūzika.
– Lai neierūsētu, kaut kas vienmēr jādara. Vaļas brīžos instrumentēju arī simfoniskajam orķestrim – Alfrēda Kalniņa un vēl citu komponistu dziesmas, būs jau pāri simtam, kā arī esmu radījis pavadījumus apmēram 80 neapolitāņu dziesmām. Kad kādreiz Operai vai Nacionālajam simfoniskajam orķestrim vajadzība, man parasti piezvana – Jāni, vai tev kas nejauši nav azotē.
– Par ko jums prieks mūsu mūzikas dzīvē?
– Brīnišķīgs bija Jaungada koncerts Operā. Un kas tur dziedāja? Tikai latviešu mākslinieki! Orķestris spēlēja lieliski, virtuozs bija Jura Karlsona balets “Karlsons lido”, “Romeo un Džuljetā” man gan nepatika baletmeistara darbs, bet diriģenta Mārtiņa Ozoliņa veikums – brīnišķīgs. Galveno varoni nospēlēja nevis uz skatuves, bet to izdarīja orķestris. Prieks par talantīgajiem jaunajiem simfoniskajā diriģēšanā, kā Jāni Liepiņu, Kasparu Ādamsonu. Man, vecam cilvēkam, gandarījums, ka mums pašiem ir trīs diriģenti, starptautisku konkursu laureāti, ka visus trīs latviešu lielākos kolektīvus simfoniskās mūzikas laukā tagad vada latviešu diriģenti. Līdzās Liepājas Simfoniskajam orķestrim, kur no Imanta Rešņa zizli pārņēma Atvars Lakstīgala, pie LNSO pults stājies Andris Poga, Operā – Mārtiņš Ozoliņš. Un tas varēja notikt tikai tāpēc, ka vismaz pirms piecpadsmit gadiem sākām sistemātiski gatavot simfoniskā orķestra diriģentus. Mūzikas akadēmijas toreizējais rektors Juris Karlsons gan šaubījās – kur tik daudz liksim? Toreiz atteicu – ja izskolosim desmit un kaut viens izrādīsies labs, būsim vinnētāji.
