Prasme saskatīt talantu 3
– Kas ir svarīgi diriģēšanas pedagogam?
– Prasme saskatīt, vai audzēknim ir talants. Bez šaubām, te nerunāju par pašsaprotamo – muzikālām spējām, dzirdi, ritmu, jo simfoniskajos diriģentos uzņem tikai jau vienu mūzikas fakultāti beigušos. Bet ir otra ļoti svarīga lieta – prasme saprasties ar orķestri. Kādreiz pasaulslavenais komponists Rihards Štrauss mēdza atcerēties sava tēva, Minhenes Operas mežradznieka teikto – ja orķestra priekšā stājas jauns diriģents, kamēr viņš atnāk līdz pultij, mums jau ir skaidrs, kas šodien būs saimnieks – viņš vai mēs. Gribu teikt – diriģentam jābūt stājai, gribai. Ja neatrodi ar orķestri kopēju valodu, vari mūziķu priekšā darīt, ko vēlies, orķestris, kā smejies, var lasīt avīzi un nedarīt neko. Visi, kas sēž profesionālā orķestrī, ir ar lielu pieredzi un skatās, vai tam jaunulim ir, ko teikt. Ja jūtams, ka nākotnē no viņa kaut kas sanāks, orķestris nospriež – ir vērts paiet tam censonim solīti pretī. No svara katram audzēknim piemērots repertuārs – četrus gadus tiku nostrādājis ar Altaja apgabala simfonisko orķestri. Tā kā viesu (lasi: klausītāju) bija maz, nācās arvien sagatavot jaunas programmas – katru mēnesi četras. Ja pareizina ar četriem gadiem, sanāk iespaidīgs cipars. Kā kādreiz altajiešiem humoram teicu – varbūt mēs spēlējam slikti, toties daudz. Un vēl pedagogam jābūt ārkārtīgi lielai pacietībai. Godīgi runājot, nekad savā mūžā neesmu centies nevienu studentu pazemot vai tīši aizvainot. Subjektīvi runājot, ir audzēkņi, kuri man tuvi sirdij līdz šai dienai, un ir, kurus atceros, bet viņi man ir, teiksim, mazāk interesanti. Ļoti mērķtiecīgs studiju laikā bija Mārtiņš Ozoliņš, kurš pie manis mācījās sešus gadus, savukārt Guntars Bernāts bija talantīgs, taču ar daudzām blakus interesēm. Bet arī tam savi plusi. Viņa doktora disertācija, pie kuras arī es esmu mazliet blakus stāvējis, par latviešu diriģēšanas skolas attīstību ir publicēšanas vērta, jo tajā izpētīta un uz papīra izlikta visa latviešu diriģēšanas skolas vēsture, sākot ar Artūru Bobkovicu un beidzot ar mūsdienu diriģentiem.
– Tagad tieši Guntaram Bernātam esat uzticējis stāties pie pults topošam jaunuzvedumam – Franča Lehāra operetei “Jautrā atraitne” Ziemeļblāzmā 1.martā. Vai pašam sirds nealka pēc zižļa?
– Vēlme ir viena lieta, bet varēšana, veselība – cita. Man jau astoņdesmit trīs. Tiku diriģējis līdz 79 gadu vecumam. Kad “Cirka princešu” izrāžu laikā saslimu, vajadzēja izrādi atcelt vai kaut ko izdomāt. Teicu Ievai Viļumai – riskēsim, tā kā mēģinājumu nav, lai Guntars Bernāts vairākas reizes noskatās uzveduma video ierakstus. Viņš ir talantīgs, labas rokas. Tagad mans kā mākslinieciskā konsultanta pienākums ir skats no malas, un savureiz mana autoritāte ir vietā, mazliet piebremzējot operetes solistu fantāzijas lidojumu. Prieks, ka manam dēlam Jānim Kaijakam attīstījies laba operetes režisora tvēriens.
