Pamosties ar vieglu sirdi 0
Man tas izdevās pēc tam, kad 15. oktobra vakarā televīzijā biju noskatījusies Andra Nelsona, vijolnieces Baibas Skrides un Birmingemas simfoniskā orķestra lielisko (šis apzīmējums ir par šauru) koncertu un raudājusi no prieka un lepnuma.
Par to, ka ir cilvēki, kuri spēj pasaulē aiznest neaptraipītu Latvijas vārdu. Ka viņos nav iedomības un lepnības. Ka viņi nav aizlieguši savu dzimteni. Ka strādā ar tādu pašaizliedzību, it kā tas būtu viņu vienīgais uznāciens uz skatuves. Kas gan nezina to, ka mūziku var tikai izjust, nevis izstāstīt, un tomēr man šķita – Andra Nelsona rokas, brīžiem pat it kā neko nedarot, Brāmsa mūziku izstāsta, pirms tā vēl ir skanējusi.
Pēc šādiem dvēseli attīrošiem mākslas notikumiem ir jādomā – ja mūsu politiķi savu darbu darītu tikpat atdevīgi kā mākslinieki, Latvija jau sen būtu Eiropas valstu galvgalī, valstij tik svarīgie iepirkumi nebeigtos ar afērām un skandāliem, raiti strādātu tiesas, paši tiesneši nezagtu un blēži, kas tagad jūtas kā uzvarētāji, rātni sēdētu aiz restēm. Labi, liksim mierā politiķus, ja mēs, kas rušināmies katrs savā lauciņā, to darītu pēc vislabākās sirdsapziņas, valsts nepītos kā vista pa pakulām.
Jādomā, ne tikai man ir milzīgas pretenzijas pret sabiedrisko televīziju, kura nerēķinās ar sabiedrības visu slāņu kultūras vajadzībām.
Televīzijas programmā ir savas “svētās govis”, kuras no vietas nespēj izkustināt neviens un nekas. Diemžēl tas ir tā saucamais kultūras popkorns, vispirms jau seriāli, kuriem atvēlēts vislabākais skatīšanās laiks, kamēr jau tā tik retās teātra izrādes un nopietnās mūzikas koncerti ievelkas līdz pusnaktij.
Kāds tur brīnums, ka tiem ir zemi reitingi, koncertus naktī rīko vienīgi dabas koncertzālēs. Lai kaut ko nopietnu spētu noskatīties televīzijā pēc pulksten desmitiem vakarā, es, piemēram, lāpu zeķes. Apzinos, ka ir muļķīgi teātra izrādi mērīt ar salāpīto zeķu pāriem, bet nav jau cita veida, vēl aplamāk būtu naktī mundrināt sevi ar stipru kafiju.
Lai televīzija kaut cik ievērotu līdzsvara principu, tai vismaz vienu stundu nedēļā vajadzētu veltīt aptaujai par akadēmisko mūziku, “Šlāgeraptauja” taču notiek ik sestdienu. Ko par to domā Nacionālā radio un televīzijas padome? Un vēl kāda lieta – svētdiena ir domāta cilvēka atskaidrošanai, lai jaunu nedēļu mēs varētu uzsākt ar vieglu sirdi un skaidru prātu. Mēs turpretī svētdienu vakaros vispirms noskatāmies raidījumu “Nekā personīga”, pēc tam “De facto”. Man nav nekas iebilstams pret šiem raidījumiem, bet vai tie būtu jārāda svētdienas vakarā, runa taču ir par vienām vienīgām nebūšanām. Nav brīnums, ka pēc tam nedēļu sākam īgni un emocionāli sastrēdzināti. Šis, starp citu, varētu būt viens no raidījuma “Sastrēgumstunda” tematiem. Ir jāzina, kas notiek valstī, tomēr es pēdējā laikā, saudzējot savu svētdienu un sevi tajā, šos raidījumus bieži izlaižu.
