Pamošanās pēc zīriņu laika. Dzīvot Amatciemā 1
Pirmajā brīdī šķiet, ka savrupajā Amatciemā visi guļbaļķu nami ar niedru jumtiem līdzinās cits citam kā pēc vienas piegrieztnes. Taču, uzmanīgāk pavērojot, atklājas, ka divu vienādu māju nav. Vienā no tām ar mīlīgu nosaukumu “Micītes” dzīvo SIA “EkoMako” īpašniece Linda Sīlīte ar draugu, projektētāju Tomu Zvirbuli.
Amatciemā projekta veidotājs un īstenotājs ir uzņēmējs Aivars Zvirbulis, tautā saukts par Čiri. Tagad viņš stafeti tālāk nodevis dēlam Tomam.
– Sākumā gribējām savu māju būvēt no nulles, bet tad nolēmām izvēlēties gatavu namu, kuru pusotru gadu jau iekārtojam pēc savām izjūtām. Mums aizvien vairāk iepatīkas “Micītes”, jo māju izjūta rodas ar laiku un ieguldīto darbu tajā. Mūsu nams Amatciemā ir viens no mazākajiem ar platību 180 kvadrātmetri. Lielākoties šeit māju kopējā platība sasniedz 300 kvadrātmetrus. Taču es uzskatu, ka mūsu māja varēja būt vēl mazāka. Dzīve lielākoties rit pirmajā stāvā, kur ir virtuve un atpūtas istaba. Uz otro stāvu dodamies vien gulēt, – stāsta Toms.
Nospriežu, ka ar lieluma māniju viņš nudien nesirgst. Toms dalās savās nākotnes iecerēs par mājas labiekārtošanu, piebilstot, ka labāk visu veikt lēnītēm, bet ar kvalitatīvām lietām, nekā steigā un pa lēto. Linda viņam piekrīt, sakot – mēs vēl esam jauni, nekur nav jāsteidzas. Pirmajā stāvā grīdu sedz flīzes, no kurām plūst arī siltums.
Savukārt vasarā tās sniedz vēsuma sajūtu.
Guļbaļķu sienas ir krāsotas maigi bēšīgas un pārklātas ar neuzkrītošu sudrabainu mirdzumu. Toms klāsta, ka dārgākie priekšmeti mājās ir trīs mākslinieka Ivara Poikāna gleznas, kas nākušas no viņa tēva krājumiem.
Virtuvei atvēlēts neliels, bet omulīgi iekārtots telpas stūrītis, lai, Lindai saimniekojot, viss būtu pa rokai. Viņa visvairāk priecājas par nesen iegādāto kamīnu, kura augšpusē atrodas cepeškrāsns.
– Tagad mans sapnis ir piepildījies. Kad viesojāmies pie draugiem Košragā, sajūsminājāmies par veco laiku plīti ar riņķiem. Vienu brīdi domājām mūrēt plīti, taču to nevarētu nemitīgi kurināt. Tāpēc labāks risinājums ir šāds kamīns, kas veidots no metāla, šamota un čuguna. Nesen piemājas dīķī noķērām līdaku un izcepām jaunajā cepeškrāsnī. Ja ēdienu gatavo uz dzīvas uguns, tas iegūst pavisam citu garšu, – priecājas Linda.
Savu nūdeļu ražotni arī viņa pārcēlusi uz Amatciemu. Kad Linda vēl dzīvoja Cēsīs, nūdeļu žāvēšanai varēja atvēlēt tikai vienu istabu.
– Vienmēr esmu gribējusi savu māju, lai neviens nestaigā uz galvas un nav jāosta ēdiena smaržas, kas plūst no kaimiņu virtuvēm, – noteic Linda.
“Micītēm” visapkārt paveras gleznaina ainava, viss ir kluss un mierīgs, vienīgi zīriņi, kas iecienījuši dīķa vidū izveidoto saliņu, saceļ nelielu troksni.
– Pie visa var pierast, arī pie zīriņiem. Kad guļot izdzirdu viņu balsis, tad zinu, ka pulkstenis ir seši, – smaida Toms.
Šajās mājās dzīve rit pēc interesanta pulksteņa. Pareizu laiku ziņo nevis elektroniskā pulksteņa cipari, bet gan vārdi. Tobrīd uz laikrāža ekrāna izlasu – četrpadsmit nulle viens
