Pamodināja sevi un citus. Mavrikam Vulfsonam – 100 17
Ilgus gadus Mavriks Vulfsons bija viens no komunistu ideoloģijas sludinātājiem, taču tieši viņš iegājis Latvijas vēsturē ar runu, kas ievadīja padomju režīma sabrukumu un pavēra ceļu neatkarības atjaunošanai. Janvārī svinam viņa 100 gadu jubileju.
Mavriks Vulfsons bija neatkarīgās Latvijas vienaudzis, un viņa dzīves ceļš lielā mērā atspoguļoja sarežģīto XX gadsimta Latvijas vēsturi, kurā bija gana daudz negaidītu pavērsienu. No agras jaunības aizrāvies ar kreiso idejām un gadu desmitiem darbojies komunistiskā režīma labā, atmodas laikā Vulfsons kļuva par vienu no brīvības vēstnešiem un pielika savu roku pie padomju varas sabrukuma. Kā vēlāk atzina toreizējais PSRS līderis Mihails Gorbačovs, pārmaiņu laikā Vulfsons vienlaikus bijis gan viņa labākais draugs, gan niknākais ienaidnieks.
Ar asu prātu apveltītais un vienmēr elegantais Vulfsons bija gaidīts viesis daudzās Eiropas valstīs, kur viņam netrūka draugu un sabiedroto, bet Mavriks vienmēr uzsvēra, ka visciešākās saites viņu saista ar latviešu tautu. Kad viņam reiz vaicāja, pie kādas tautas viņš jūtas piederīgs, Vulfsons atbildēja: “Ja teikšu, ka esmu ebrejs, kurš jūtas kā latvietis, tā nebūtu patiesība. Es jūtos kā ebrejs, bet visus dvēseles spēkus esmu atdevis Latvijai, un latviešu valoda ir mana valoda.”
Pret vecāku gribu
Vulfsonu ģimenes senči pārcēlušies uz Latviju jau XVI gadsimtā. “Viņi nāca no Karalaučiem (tagadējās Kaļiņingradas) un bija to desmit cepurnieku skaitā, kuriem Polijas karalis žēlīgi atļāva mitināties Kurzemē. Mūsu ģimene līdz ar to pieder pie vecākajām ebreju dzimtām Latvijā un dzīvo šeit vairāk nekā četrus gadsimtus,” savā grāmatā “Kārtis uz galda!” ar lepnumu rakstīja Vulfsons.
Mavriks piedzima 1918. gada 7. janvārī Maskavā, uz kurieni viņa vecāki Pirmā pasaules kara laikā bija devušies bēgļu gaitās. Tēvs viņa dzimšanu sagaidījis Butirku cietumā, kur bija ieslodzīts kā labējais eseris. Rīgā ģimene atgriezusies tikai 1921. gadā. Mavrika tēvs Hermanis bija labi situēts tirgonis. Hermaņa sieva Polina bija 17 gadus jaunāka par vīru, izcila Varšavas skaistule, kas brīvi runāja franču, poļu un krievu valodā.
Māte bijusi vairāk aizņemta ar sevi un Mavrika audzināšanu uzticēja latviešu guvernantei. Viņš atceras kādu spilgtu epizodi no savas bērnības: “Anniņa reiz mani paņēma līdzi uz savām mājām. Viņas radi cienāja mani ar cūkgaļas cepeti (ebreji nedrīkst ēst cūkgaļu. – Red.). Atgriezies mājās, es izklāstīju šo “notikumu” un piebildu: “Tagad Dievs mani bargi sodīs.” Tomēr arī turpināju: “Bet tas ēdiens bija gaužām garšīgs!””
Mavriks pēc Kārļa Ulmaņa veiktā apvērsuma mācījies latviešu skolā un bija aizrāvies ar sociāldemokrātu idejām. “Es biju iejuties latviskā vidē un uzskatīju, ka ebrejiem kopā ar Latvijas kreisajiem spēkiem jācīnās par demokrātijas atjaunošanu. Mani vecāki tam nepiekrita un nosodīja mani.” Vēlāk vecāku dusmas raisīja ne tikai Mavrika politiskā darbība, bet arī viņa privātā dzīve. Māte gribēja, lai Mavriks apprecas ar bagātu līgavu, bet puiša izvēle nebija vecāku gaumē. Mavriks iemīlējās Sonijā Frišā, pazīstama Cēsu zobārsta meitā. Viņi apprecējās 1939. gada oktobrī, kad abiem bija 21 gads, un kopā nodzīvoja vairāk nekā pusgadsimtu. Sākums nebija veiksmīgs, jo vecāki atteikušies nākt uz jaunā pāra kāzām. “Mūsu attiecības bija galīgi sabojātas, māte līdz pat nāvei ienīda manu sievu, kaut gan Sonija izturējās pret viņu laipni un pēdējos gadus kopa viņu.”
Ticēja padomju varai
Mavrika un Sonijas medusmēnesis nebija ilgs, jo viņam bija jāpilda dienests Latvijas armijā. Tās rindās viņš sagaidīja Latvijas okupāciju 1940. gada vasarā. Mavriks tolaik bija pārliecināts komunists; studiju gados bija iepazinies ar biedriem, kas bija fanātiski Staļina piekritēji un stāstīja brīnumu lietas par Padomju Savienību. “Es biju viens no tiem, kas gatavs visam akli ticēt.” Vulfsons norāda, ka Ulmaņa laikā prese tikpat kā nekad nekritizēja Padomju Savienību, jo negribēja sabojāt attiecības ar Maskavu. “Atzīstos, ka 1940. gada vasarā piebiedrojos tiem, kas apsveica padomju karaspēka invāziju Latvijā, kaut gan diezgan drīz nācās pārliecināties, ka tāda nostāja tikai liecinājusi par manu naivitāti un politisko tuvredzību,” vēlāk atzina Vulfsons.
Tolaik viņam šķita, ka padomju karaspēka klātbūtne Latvijā varētu pasargāt no nacistiskās Vācijas iebrukuma. “Ticēju, ka padomju armija būs savdabīgs vairogs pret vācu agresiju. Daudziem, arī man, bija skaidrs, kas sagaida Latvijas ebrejus, ja Latviju ieņems nacisti, – tos nekavējoties iznīcinās līdz pēdējam cilvēkam.” Kad daži latviešu politiķi pārmeta ebrejiem labvēlīgo attieksmi pret padomju karaspēka ienākšanu, Vulfsons atbildēja, ka ebrejiem tā bijusi izvēle starp dzīvību un nāvi. Drīz vien notikumu gaita pierādīja, ka ebreju bailes ir pamatotas: holokausta laikā tika nogalināti vairāki desmiti Mavrika un Sonijas radinieku. Sonija kara gadus pārcieta evakuācijā Tatarstānā, bet Mavrika tēvs tur nomira 1942. gadā. Pēc padomju varas ienākšanas viņam klājies grūti; tēvs nav varējis samierināties, ka boļševiki nacionalizēja viņa īpašumus. Mavrika māte nodzīvoja līdz pat 1984. gadam.
Lai gan Mavriks nekad nebija strādājis par žurnālistu, 1940. gada nogalē viņš tika iecelts par avīzes “Sarkanais Kareivis” redaktora vietnieku. Šajā postenī pirmoreiz saskāries ar padomju režīma realitāti, piemēram, prasību, lai avīzes ievadrakstā pēc iespējas biežāk būtu cildināts dižais vadonis Staļins. Kara laikā Mavriks cīnījās padomju armijas rindās un gandrīz gāja bojā kaujā pie Staraja Rusas. Vēlāk armijas vadība nolēma izmantot viņa vācu valodas zināšanas un norīkoja par “instruktoru darbā ar pretinieka karaspēku”. Mavriks pa skaļruni vērsās pie vērmahta karavīriem, aicinot viņus pāriet padomju pusē vai padoties. Viņš arīdzan iemanījies pārtvert vācu armijas radiosakarus un koriģēt artilērijas uguni vāciešiem nelabvēlīgā virzienā. Saniknotie vācieši vairākas reizes sūtījuši izlūkus pāri frontes līnijai, lai likvidētu “nolādēto Ivanu”, bet nesekmīgi. Interesanti, ka pēc vairākiem gadu desmitiem, kad Mavriks aizbrauca uz Rietumvāciju, viņš Minhenē pilnīgi nejauši iepazinās ar kādas viesnīcas direktoru un izrādījās, ka tas ir tas pats vācu vienības komandieris, kurš sūtījis izlūkus, lai novāktu Vulfsonu.
Balansēja uz robežas
Pēc kara beigām un demobilizācijas Mavriks sāka strādāt laikraksta “Cīņa” redakcijā par Ārzemju informācijas nodaļas vadītāju. Padomju avīzēs šis darbs parasti aprobežojās ar oficiālās Maskavas ziņu pārpublicēšanu, bet Mavriks riskēja veidot arī oriģinālus materiālus par starptautiskām tēmām. Vēlāk viņš šajā jomā darbojās arī Latvijas Televīzijā, kur ilgus gadus veidoja raidījumu “Globuss”. “Kā visiem Latvijā strādājošiem žurnālistiem, arī man nācies atbalstīt režīmu. Varbūt veiklāk izvairījos no meliem, taču starp maniem rakstiem bija arī ne mazums tādu, par kuriem šodien sarkstu,” savos memuāros atzina Vulfsons.
Hruščova atkušņa laikā viņš no kompartijas bastiona “Cīņas” pārgāja strādāt uz jauneklīgo “Rīgas Balsi”, bet šis karjeras posms aprāvās 1959. gadā pēc Eduarda Berklava vadīto nacionālkomunistu sakāves un reakcionārā Arvīda Pelšes nākšanas pie varas. Vulfsons atrada patvērumu Mākslas akadēmijā, kur studentiem lasīja lekcijas par PSKP vēsturi. Formāli tas bija garlaicīgs un valdošās ideoloģijas caurstrāvots priekšmets, bet Mavriks bija neparasts pasniedzējs, kurš spēja aizraut arī Mākslas akadēmijas brīvdomīgo publiku. “Mavrika lekcijas bija vienas no visvairāk apmeklētajām. Faktiski viņš pasniedza politoloģiju un ļoti smalki balansēja uz robežas, lai neviens viņu nevarētu apsūdzēt pretvalstisku ideju paušanā,” stāsta kādreizējā studente Sandra Kalniete, kas vēlāk kļuva par viņa cīņubiedri Latvijas Tautas frontē. “Varbūt jaunībā Mavriks arī bija pārliecināts komunists, taču vēlāk viņš pats pieredzēja, kā šī teorētiski skaistā ideja praksē tiek pārvērsta par savu pretmetu. Domāju, ka viņam jau sen viss bija skaidrs.”
Sprādziens domāšanā
Vulfsona zvaigžņu stunda pienāca 1988. gada jūnija LPSR Radošo savienību plēnumā, kad viņš televīzijas kameru priekšā uzstājās ar runu, kurā atklāja patiesību par 1939. gada augusta Molotova–Ribentropa paktu un vēlāko Latvijas okupāciju. Daudziem tas bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, jo padomju varas gados par šo faktu izklāstīšanu draudēja lielas nepatikšanas. Un pat mūsdienu Latvijā netrūkst politiķu, kas lokās kā zutis uz pannas, piesaucot dažādus terminus kā “aneksija vai inkorporācija”, lai tikai 1940. gada notikumi nebūtu jānosauc par okupāciju.
“Cilvēki, kas paši bija piedzīvojuši 1940. gadu, to visu labi zināja,” stāsta gleznotāja Džemma Skulme. “Ebreji pēc dabas ir piesardzīgi, un tāds bija arī Mavriks. Taču viņš bija labi sagatavojies un skaidri zināja, ko saka.” Kā atcerējās Vulfsons, sanāksmes priekšvakarā pie viņa atnākuši draugi un teikuši: “Mavrik, tev tiks dota tribīne, tevi dzirdēs visa Latvija. Izmanto to, lai pateiktu patiesību.”
Dainis Īvāns vēlāk atzina, ka Vulfsona runa plēnumā bijusi kā “sprādziens domāšanā, drosmes uzvilnījums”. “Vulfsona starptautiskā komentētāja popularitāte un neapšaubāmā lojalitāte pret Gorbačovu bija vismaz uz pusi tik svarīga kā viņa pateiktais. Te varēja darboties loģika: “Ja jau pat viņš, gudrais, piesardzīgais, to atļaujas, tad kāpēc ne mēs?” sprieda Īvāns. Kontrastu starp Vulfsona piesardzīgo dabu un drosmīgo runu iezīmēja arī rakstnieks Zigmunds Skujiņš: “Vulfsona apvērsuma runa 1988. gada plēnumā man likās brīnumu brīnums. Seja un balss pazīstama, bet cilvēks cits!”
Vulfsons atminējās, ka plēnuma pārtraukumā pie viņa piesteidzies Latvijas kompartijas vadītājs Boriss Pugo un, aiz dusmām piesarcis, nošņācis: “Zini, ko tu nupat izdarīji? Tu nogalināji padomju Latviju.” Pēc tam Mavriks devies mājās ar dalītām jūtām. “Es sapratu, ka nu “kauliņi ir mesti”, un gaidīju represijas. Pugo agrāk bija Drošības komitejas vadītājs, tobrīd vīrs ar Latvijā praktiski neierobežotām pilnvarām. Kad, domās iegrimis, tuvojos savam dzīvoklim, ieraudzīju, ka mana nama kāpnes ir pārklātas ar ziediem. Un pēkšņi kļuva viegli ap sirdi. Visu vakaru zvanīja pazīstami un sveši cilvēki, izsakot pateicību, sajūsmu, atbalstu.”
Taču ar šo vēsturisko runu cīņa par Latvijas brīvības atjaunošanu nebūt nebija beigusies, tā tikai sākās. Vulfsons tika ievēlēts par PSRS tautas deputātu un 80. gadu nogalē Maskavā aktīvi cīnījās, lai PSRS oficiālā vara atzītu un nosodītu Molotova–Ribentropa pakta sekas. Vulfsonu no LTF saraksta ievēlēja arī par LPSR Augstākās padomes deputātu, un pēc 1990. gada 4. maija balsojuma par Latvijas neatkarības atjaunošanu tauta viņu uz rokām nesa no parlamenta nama uz mītiņu Daugavas krastmalā.
Jaunās varas pabērni
90. gadu sākumā Vulfsons kā parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētājs daudz ceļoja pa rietumvalstīm, lai veidotu kontaktus un nodrošinātu atbalstu Latvijas neatkarībai. Taču, kad izvirzījās jautājums par ārlietu ministra posteni, Vulfsons atteicies un ieteicis Jāņa Jurkāna kandidatūru. Mavrika attiecības ar jauno varu gan kļuva saspīlētas, kad viņš aicināja izvērtēt latviešu lomu holokausta īstenošanā un pauda bažas par antisemītisko strāvojumu atdzimšanu. “Uzskatu latviešu un ebreju attiecību stāvokli par vienu no Latvijas demokrātijas brieduma indikatoriem. Bet katrā ziņā vienmēr esmu atzinis un aizstāvējis latviešu kā Latvijas pamatnācijas prerogatīvu būt saimniekiem savā zemē,” uzsvēra Vulfsons.
Mavrika dzīvesbiedre Sonija bija aizgājusi mūžībā, bet 79 gadu vecumā viņš atkal apprecējās – ar žurnālisti Emmu Bramņiku. Laulības dzīves laikā abi katru rītu sākuši ar tango deju; pa dienu cītīgi sadarbojušies, rakstot grāmatas un veidojot publikācijas. Vulfsons bija neapmierināts ar notikumu attīstību Latvijā, jo uzskatīja, ka iedzīvotāju vairākums arī pēc neatkarības atjaunošanas ir pabērnu lomā. “Mavriks bija vīlies par kursu, ko izraudzījās jaunā vara. Piemēram, viņam bija labi sakari Eiropā, un vācieši izrādīja interesi par iespēju nopirkt VEF, lai attīstītu ražošanu, bet toreizējā valdība noraidīja šo piedāvājumu,” stāsta Bramņika. “Mavriks uzskatīja, ka Latvijā ir vajadzīga jauna – sociālā – revolūcija, lai mazinātu netaisnību, kas valda sabiedrībā.”
Mavriks Vulfsons aizgāja mūžībā 86 gadu vecumā 2004. gada 8. martā. Viņa atraitne Emma ir pārcēlusies uz dzīvi ASV lielpilsētā Ņujorkā. Jaunu revolūciju Latvija nav piedzīvojusi, bet pats Mavriks jau vislabāk zināja, ka dzīvē bieži vien gadās arī neplānoti pagriezieni. “Neraugos uz sevi kā uzvarētāju: pārāk ilgi biju piederējis pie tiem, kurus Vinstons Čērčils reiz bija nosaucis par “gvardi, kas kļūdījusies”. Bet es biju starp pirmajiem, kas to atklāti atzina, un savas kļūdas centos labot,” savās atmiņās rakstīja Vulfsons.
