Pamiers Kalnu Karabahā par augstu cenu – daudzi uzskata, ka notikušais ir nodevība 2
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kalnu Karabahā pēc 45 dienu ilgā kara šonedēļ frontes līnijā iestājās klusums. Naktī no pirmdienas uz otrdienu stājās spēkā trīspusējā Armēnijas–Azerbaidžānas–Krievijas vienošanās par pamieru.
Negaidītais pamiers Armēnijā izraisījis iekšpolitisku krīzi ar neprognozējamām sekām. Erevānā daudzi uzskata, ka notikušais ir nodevība.
Atbilstošo dokumentu par karadarbības izbeigšanu Kalnu Karabahā un naidīgās puses nošķirošu Krievijas miera spēku ievešanu Armēnijas premjers Nikols Pašinjans, Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs un Krievijas prezidents Vladimirs Putins parakstīja pirmdienas vakarā.
Vēlāk izrādījās, ka slepenas sarunas par to tikušas risinātas jau agrāk. Otrdien, sākot no plkst. 6 rītā, Krievija sāka izvērst sava kontingenta karavīrus konflikta zonā.
No starptautisko tiesību viedokļa Kalnu Karabaha ir armēņu apdzīvota Azerbaidžānas daļa, kas atšķēlusies 1991. gadā, sabrūkot PSRS.
Politiķu medības
Kad naktī ziņa par pamieru sasniedza Baku un Erevānu un Alijevs uzrunā tautai pasludināja “faktiski Armēnijas kapitulāciju”, Azerbaidžānas galvaspilsētā sākās svinības un līksmošana.
Tajā pašā laikā Armēnijas galvaspilsētas ielās, saniknoti par, viņuprāt, nodevīgo valdības rīcību, izgāja tūkstošiem protestētāju. Demonstranti ielauzās Armēnijas parlamenta un valdības ēkā. Policija tiem faktiski nelika šķēršļus.
Nemiernieki iebruka parlamenta sēžu zālē, klīda pa ēku, demolēja kabinetus, dauzīja logus. Parlamenta priekšsēdētāju Araratu Mirzojanu izrāva no automašīnas un piekāva, taču apsardze spēja viņu atgūt un aizvest. Šobrīd Mirzojans atrodas slimnīcā. Viņš ir operēts, tomēr gūtās traumas neapdraud dzīvību.
Protestētāji meklēja Armēnijas premjerministru Pašinjanu, izdemolēja viņa kabinetu. Premjera atrašanās vieta šo notikumu laikā paliek nezināma, taču viņš atrodas valstī un vairākkārt sniedzis demonstrantiem adresētus vēstījumus, uzsverot, ka vienošanās ar Azerbaidžānu bijusi vienīgā izeja situācijā.
Pašinjans reizē aicinājis uz vienotību “šajā grūtajā laikā” un solījis sodīt tos, kas sākuši nekārtības. Premjers uzsvēris, ka vienošanos parakstījis, kad uz to atkārtoti uzstājusi armijas vadība, kura norādījusi uz militāro resursu augošo trūkumu un bezcerīgajām perspektīvām. Armēnijas armija un Kalnu Karabahas spēki atzīst grūtības ar mobilizācijas rezervēm.
Proti, karavīrus frontē nebija ar ko nomainīt un tie veselu mēnesi atradās ugunslīnijās. Armēnijas armijas vadības možie propagandas ziņojumi par panākumiem 27. septembrī uzliesmojušajā karā nedēļām ilgi maldināja iedzīvotājus, kas tagad sajutušies nepatīkami pārsteigti. Lēmums par pamieru pieņemts naktī, balstoties “dziļā militārās situācijas analīzē un tādu cilvēku vērtējumā, kas labāk orientējas stāvoklī”.
Novērotāji spriež, ka Pašinjans ar šo soli, visdrīzāk, ir iznīcinājis sevi kā politiķi, taču saglabājis daudzas dzīvības, kuras izdzēstu karš. Savdabīgi, ka Armēnijas prezidents Armens Sarkisjans par noslēgto vienošanos esot uzzinājis tikai no medijiem: “Ar mani kā republikas prezidentu diemžēl nenotika nekādas konsultācijas un šī dokumenta apspriešana. Es nekādās sarunās nepiedalījos.”
Sagrautās ilūzijas
Pagrieziena punkts, pēc visa spriežot, bija Šušas pilsētas krišana, pēc kuras Kalnu Karabahas jeb, kā to sauc paši armēņi, Arcahas armijas stāvoklis kļuva bezcerīgs. Šuša atrodas vien 11 kilometrus no starptautiski neatzītās republikas galvaspilsētas Stepanakertas, turklāt augstienē virs tās. No Šušas Stepanakertu iespējams apšaudīt tiešā tēmējumā.
Tagad zināms, ka Kalnu Karabahas armēņu spēki pilsētu zaudējuši faktiski jau pagājušajā sestdienā. Azerbaidžāna par pilsētas krišanu paziņoja svētdien, Kalnu Karabahas prezidenta preses sekretārs Vagrams Pogosjans to atzina pirmdien vēl pirms pamiera parakstīšanas: “Diemžēl mūs pagaidām vajā neveiksmju virkne un Šuša pilnībā atrodas ārpus mūsu kontroles. Ienaidnieks atrodas Stepanakertas pievārtē, un tās pastāvēšana jau ir briesmās.”
Viņš neslēpa, ka stāvoklis frontē ir tik smags, ka būtu liktenīgi “zaudēt realitātes izjūtu” un nodarboties ar maldinošu propagandu: “Tā soli pa solim varam zaudēt visu.” Azerbaidžānas armijai kampaņas laikā izdevies atkarot aptuveni piektdaļu Kalnu Karabahas teritorijas.
Starptautiski neatzītās Kalnu Karabahas republikas prezidents Araiks Arutjunjans paudis gatavību šonedēļ tikties ar visiem Armēnijas parlamenta un ārpusparlamenta politiskajiem spēkiem, lai dalītos viņa rīcībā esošajā informācijā.
“Ja karadarbība turpinātos, tad dažu dienu laikā mēs zaudētu visu Arcahu un ciestu vēl lielākus zaudējumus,” šonedēļ atzina Arutjunjans. Viņš neslēpa, ka morāli psiholoģiskais noskaņojums karavīru vidū bijis “neapmierinošs”, trūcis pienācīgas medicīniskās palīdzības.
Daudzi karavīri cietuši no koronavīrusa. Armēnijas armijas ģenerālštāba un Aizsardzības ministrijas kopīgā paziņojumā minēts, ka karavīri izdarījuši visu iespējamo un pienācis laiks apturēt asinsizliešanu, sameklēt un apbedīt kritušos, izdziedināt ievainotos.
Kā savu neveiksmju iemeslu Armēnijas militāristi min Sīrijas algotņu karošanu Azerbaidžānas pusē, tomēr visvairāk “otrās lielākās armijas NATO” – Turcijas sniegto militāro, politisko un diplomātisko atbalstu armēņu pretiniekiem.
Paziņojuma tonis liek noprast, ka cerības uz revanšu netiek atmestas: “Mums jāatjauno mūsu armijas potenciāls, tā vēl vairāk jānostiprina un jāpadara par modernu un visuspēcīgu dūri.”
Tostarp atklāts paliek Kalnu Karabahas turpmākais statuss. Neskaidrības rada arī Azerbaidžānas prezidenta Alijeva apgalvojums, ka miera misiju kopīgiem spēkiem īstenošot Krievija un Turcija, jo Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans esot aktīvi līdzdarbojies konflikta noregulēšanā.
Tajā pašā laikā gan Krievija, gan Armēnija kategoriski noliedz Turcijas līdzdalību miera spēkos. Arī pamiera līguma tekstā Turcija nav minēta.
Trīspusējā Armēnijas, Azerbaidžānas un Krievijas vienošanās paredz:
uz pieciem gadiem izvietot 1960 Krievijas karavīru un bruņutehniku gar karojošo pušu kontaktlīniju Kalnu Karabahā; Krievijas miera spēku štābs bāzēsies Stepanakertā;
Agdamas rajons un citas Azerbaidžānas teritorijas, kuras Kalnu Karabahas drošības vārdā līdz šim kontrolēja armēņi, jāatgriež Azerbaidžānai ne vēlāk kā 20. novembrī;
piecus kilometrus platais Lačinas koridors, kas savieno Kalnu Karabahu ar Armēniju, paliek armēņu rokās, bet Šuša piekrīt Azerbaidžānai;
bēgļi ANO uzraudzībā atgriežas agrākajās dzīvesvietās; naidīgās puses apmainās gūstekņiem un kritušo ķermeņiem.
