Pierimst nemitīgais skrējiens, un aktīvo darbošanos nomaina apcerīgums – sākušies Rudenāji jeb rimtais pārdomu laiks 7
Dace Judina-Nīmane, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pierimst nemitīgais skrējiens, un aktīvo darbošanos nomaina apcerīgums – sākušies Rudenāji jeb rimtais pārdomu laiks, kad zeltlapu dakstiņiem apklāts jumts un vēji kā četras sienas. Īstais brīdis čukstēt pelnu un atslēgu vārdus, atdzīvināt savu uguni un parunāt ar mīļām dvēselītēm… Nāk Dievaines.
Laiks no Miķeļiem (seno rudens saulgriežu jeb vienību dienām, kad diena un nakts izlīdzinās) līdz Mārtiņiem ir rudens godību laiks, kad viss nobriedis, nogatavojies, noplūkts, nopļauts, novākts, salasīts un mājās pārvests. Kad galdā tiek celts bagātīgs mielasts.
Kad māsa vasara ar brāļa rudens piepildītiem apcirkņiem dodas sildīties pie uguns, atverot sētas vārtus sniegamātei un lauskim. Kad senatnē atsākās vakarēšanas ar rokdarbiem un stāstiem, mūsdienās – grāmatu, teātru, koncertu vai filmu vakari. Kad beidzot ir laiks ieskatīties sevī, pasapņot, vairāk būt kopā ar mājiniekiem un domās parunāties ar tiem, kuri, līdzās neesot, joprojām dzīvo mūsu sirdīs.
Pērn ap šo laiku rakstījām par Rudens saulgriežu laika darbiem un ieražām – Apkūlību/Apjumību ritiem, Jumja dzīšanu/ķeršanu un jaunas maizes svētīšanu, ražas pārpilniem galdiem, dižošanos, gadatirgiem, otras puses lūkošanu un precēšanu, pēdējām pieguļas dienām un zaļumballēm, dzērvju vadīšanu un kustoņu godināšanu.
Šajā reizē – par pateicību.
Jo bagātais maizes tēvs Miķelītis ir ne tikai klēts durvju pārraugs, bet arī vārtu vērējs Veļu mātei – šajā laikā sākas senču pieminēšanas, godāšanas un mielošanas laiks, kas ilgst līdz Mārtiņiem – tad vārti aizveras.
Bet, kamēr vaļā un no vakariem līdz rītiem pār tīrumiem, pļavām un gar māju pakšiem veļas baltpūkaini miglas kamoli, mēs zinām – mūsu mīļie nāk ciemoties.
Veļu laiks – Dievaines
Dieva dienas, Dievaines, vecīšu laiks, dvēseļu mielasts, iļģu laiks, garu laiks, ķauķu laiks, pauru laiks, zemlikas… Veļu laiks sākas tūliņ pēc Miķeļiem, kad viss pieklusis un lielie darbi stājušies, un ilgst līdz Mārtiņiem, dažviet – Ziemassvētkiem. Veļu laika kulminācija agrāk bija novembra pirmajā nedēļā (senajā nedēļā) un ilga deviņas dienas. Mūsdienās šajā laikā tiek rīkoti svecīšu vakari kapsētās.
Baltu dzīvesziņā cilvēks ir Dieva laista radība, kam ir augums, dvēsele un velis (iļğis, lelis, urgucis, rauducis); miruša cilvēka apbedīšana nenozīmē aprakšanu, bet aizvadīšanu citā saulē, veļos, kur viss turpinās tāpat kā zemes dzīvē (veļi gana lopus, kopj zemi un sētu, plucina sniegu, veļos rej suņi, skan dziesmas, tur dzer kāzas tiem, kas miruši neprecēti), tikai dzīvo acis to neredz.
Bet reizi gadā, Dievaiņu laikā, abas pasaules satiekas – šaizemē dzīvojošie taizemē mītošos aicina ciemā: veļi tiek gaidīti, godāti, mieloti (mežmalā, piedarbā, rijā, klētī, pirtī, goda istabā), pieminēti, iesaistīti sarunās, tiem prasa padomu, bet pēc ciemošanās ar mīlestību un cieņu raida atpakaļ (Saņem nu, Veļu māte / Visus savus urgucīšus / Lai tie vairs neatnāk / Līdz citam rudeņam).
Pēc veļu laika beigām dzīvie kapus bez īpašas vajadzības centās neapmeklēt, uzskatot, ka klusajā laikā traucēt mirušos nav labi.
Mielošana un ziedošana
Veļu mielošanai (senču godāšanai) pieder ieraža “dot ziedu” – ar pateicību ziedot rudens bagātīgo maltīšu pirmos kumosus māju dieviem, mājkungam, sargiem.
Parasti lielais mielasts tika rīkots sestdienā – saimnieks darīja alu, kāva cūku vai teļu, saimniece cepa pīrāgus, sutināja kāpostus, vārīja putru. Tajā vakarā bija jāievēro vislielākā kārtība un tīrība: celiņi noslaucīti, māja sakopta un izberzta, nevajadzīgās lietas novāktas, paši nopērušies pirtī, tērpušies goda drānās.
Veļiem klāja galdu, lūdza mieloties, atstāja uz galda uguni un devās pie miera. No rīta nāca raudzīties, vai veļi baudījuši ēdienu. Ja šķita, ka veļi tam pieskārušies, bija gaidāms labs gads. Cienastu nesa uz mājām, lika uz saimes galda un baudīja. Tas bija svēts brīdis…
Protams, no šodienas pragmatiskā skatpunkta daudz kas var šķist neracionāli, pat muļķīgi, taču – vai vienmēr jāmeklē taustāmi pierādījumi?
Vai garīga meditācija un emocionāls pacēlums, ko rada saimes kopābūšana un vienošanās pārdzīvojumam nav tas, kas nostiprina saknes un ļauj turēties pretī visiem vējiem – gan tiem, kas aiz loga, gan tiem, ko rada varneši? “Gan agrāk, gan mūsu laikos svētītas tās mājas un dzimtas, kuras piemin un pateicas saviem priekštečiem,” raksta baltu dzīvesziņas glabātāja, rituālu vadītāja Māra Brante.
Liegumi un aizliegumi
Jau 1570. gada Kurzemes hercogistes baznīcas likumu krājumā minēts: ar bargiem sodiem jārauga, lai latviešu zemnieki no Miķeļiem līdz Visu svēto dienai nepiekoptu “dvēseļu mielošanu” (“Dwessel Meley”) – labklājības nodrošināšanai noteiktās vietās liktus ziedojumus veļiem un mājas garam (mājas kungam): maizi, sviestu, medu, vasku, sieru, gaļu, vilnu, monētas.
Baznīctēviem, varnešiem un citiem kaklakungiem šāda senču svētības lūgšana un saņemšana kā dadzis acī; rituālā gaiļa upurēšana, ar tā asinīm apsvētot lopus, staļļus, kūtis, mājas un laukus – nepieļaujams barbarisms. Tāpat kā “latvju bauru” baismīgais paradums mirušos glabāt nesvētā zemē (mežā, laukā, birzī vai citā zīmīgā vietā) savu māju tuvumā, par ko milzīgs sašutums pausts jau 1428. gadā Rīgas baznīcas provinces sinodē. Raugi, pagānus vajagot pieturēt, lai viņi savus miroņus aprok kapsētās, ne laukā un mežā, kā no seniem laikiem raduši. Senajai dzīvesziņai nebija vietas jaunajā kristīgajā pasaulē.
Protams, aizliegumi cerētos rezultātus nedeva – ziedojumi un veļu mielošana turpinājās, tikai piesardzīgāk.
Latvieši ir spītīgi un sīksti – kā nezāles.
Vismaz tie, kuros dzīva sakņu sajūta, kuri saprot, ka Dievu var sadzirdēt, saredzēt un sajust ikkatrā dabas parādībā un dzīvā radībā, kuri sevi izjūt kā nedalāmu dabas daļu.
Rakstnieks un mācītājs Andrievs Niedra savos rakstos 19. gadsimtu vērtēja kā pārejas laiku, kad līdzās sadzīvojusi gan pagāniskā “vecā ticība”, gan kristietība: “Visskaidrāk es to redzēju pie saviem mātes vecākiem, kuri paklusam vēl katru rudeni nesa “ziedus” saviem “vecīšiem” un “gariņiem” un uz to rūpīgāko izpildīja visas tēvu tēvu ierašas, neuzdrošinādamies no tām novērsties, lai nesaniknotu savus vecos dievus un neizdzītu svētību no mājas.”
Senču spēku neviens nevar atņemt
Šodien uz vispārējās globalizācijas fona ikkatra ieraža, kas raksturo kādas tautas nacionālo identitāti, ir īpaši kopjama, lolojama un saudzējama, jo tieši šie mazie mozaīkas gabaliņi glabā atbildi uz mūžīgo jautājumu, kas mēs esam, no kurienes nākam, kurp ejam. T
ie nav tikai gudri vārdi par nacionālo piederību, psiholoģisko, emocionālo, kultūras, teritoriālās piederības vai kolektīvās atmiņas dimensiju – šīs ir daudz lielākas un dziļākas lietas, proti, cieņa un uzmanība, kāda sabiedrībā tiek veltīta mirušajiem, visprecīzāk parāda dzīvajo intelektuālās un emocionālās attīstības līmeni.
“Mēs pēdējā gadsimtā vairāku paaudžu garumā esam audzināti atrauti no saviem iekšējiem pārdzīvojumiem. Jābūt stipriem, biezādainiem, nejūtīgiem – tā vieglāk izturēt… apspiežot dvēseles kliedzienu, neļaujot tam izlauzties. Bet tas nepazūd, arī neizkliegts, tas turpina dzīvot mūsos, katrā latvietī, mūsu tautā. Svešajiem ir vara pār mūsu dzīvēm, bet ne nāvi, ja raugāmies no tautas viedokļa. Mūsu mirušo senču spēku neviens nevar atņemt,” raksta psiholoģe Gundega Kozlova.
Dzejnieks Imants Ziedonis jautā: “Vai esat bijuši kapsētās? Nevis bērēs, bet tāpat staigājuši latvju kapsētu klusumā un vērojuši? Kapsēta dažkārt stāsta vairāk par dzīvajiem nekā par mirušajiem – vai jūs to esat ievērojuši?”
Laika gaitā pagāniskās veļu dienas pārtapa mirušo piemiņas dienās, svecīšu vakaros un kapu svētkos.
“Kapusvētku aizsākums meklējams veļu mielošanas ieražā senču labvēlības un svētības iegūšanai; tie simbolizē saikni ar dzimtas mirušajiem un vēlmi palikt pēcnācēju piemiņā,” uzskata sociologs Aivis Biķernieks.
Valodniece un folkloras pētniece Janīna Kursīte uzsver latviešu tieksmi veidot dzimtas kapavietas kā mājas un sētas, tā demonstrējot ŠīsSaules nesaraujamo saikni ar AizSauli.
Latvietis uz kapiem iet “atgūt dvēseles mieru un iekšējo līdzsvaru; kapsēta latviešiem nav drūma, bet drīzāk rāma vieta” (rakstniece Anna Žīgure), jo, pat aizgājuši, mūsu mīļie joprojām ir līdzās, piederīgi dzimtai un ģimenei. Cik bieži, stāvot vai sēžot pie tuva aizgājēja kapa, pārņem sajūta, ka viņa gars ir turpat blakus.
Citreiz šo domu iedveš uz kapa nolaidies putniņš vai taurenis – kā sveiciens…
No kultūrantropoloģijas viedokļa tik izteikts mirušo un zemes kults raksturīgs tautām, kuru vēsturiskais mantojums nav rakstīts, bet tiek nodots mutvārdos, caur zīmēm un tradīcijām. Lai nu kā, bet “veļu zieda” fenomens daudzviet joprojām dzīvs – maizes gabaliņš, ābols, konfekte – tālas atmiņas no dvēseļu mielošanas.
