Pamesti, sakropļoti, slimi, nežēlīgi spīdzināti. Stāsts par Lauru, kura glābj nelaimē nonākušus dzīvniekus 8
Latvija ir izteikta “kaķu valsts”, proti – absolūtais vairums mājdzīvnieku ir tieši kaķi. Diemžēl mīlestība pret dzīvniekiem mēdz būt pārejoša, lai neteiktu vairāk, un tādās reizēs ir prieks, ka atrodas tādi cilvēki kā Laura. Traka meitene, kura brīvo laiku velta netaisnību novēršanai, vēsta “TV3 ziņas”.
“Šī ir mūsu galvenā telpa, no kuras mēģina izlauzties. Un tāds viens no īpašākajiem kaķiem ir Burciņš.
Vārds saistīts ar to, kādā veidā nonāca. Vairākas nedēļas dzīvoja ar burkas kakliņu ap kaklu.
Vai nu bija mēģinājis ēst, vai uzbāzis burku kaklā, bet izdevās noķert un dabūjām nost to stikla riņķi. Nu jau jūtam, ka drīz varēs doties mājās.”
Par Lauru Podžuku TV3 Ziņas uzzināja no skatītāju vēstulēm: “Jauna sieviete ar labu izglītību un veiksmīgu karjeru nespēj paiet garām nevienam, kam ir slikti.”
Caur viņas rokām izgājuši desmitiem glābjamu dzīvnieku – pamesti, sakropļoti, slimi. Tie, kuri kādam bijuši lieki vai šķituši par apgrūtinājumu, vēl ļaunāk – par eksperimentu vai nežēlības upuri.
Darba laikā Laura ir tirgotājs, strādā vienā no lielākajiem vairumtirdzniecības uzņēmumiem komercnodaļā, bet vakaros un brīvdienās ar cimdiem rokās rāpjas, lien un ķer pārbijušos kaķēnus.
“Lielākā daļa kaķu meitenes nav īpaši iecienītas. Kaķi mūs uzskata par kaitniekiem, kas dara pāri, mēs tos iesprostojam būrī. Man paveicies. Esmu dabūjusi kodumus, bet nav bijuši iekaisumi. Tam ir aprīkojums. Tu nevari ķert ielas kaķi plikām rokām. Traumēsi sevi un kaķi, nekad nedabūsi rokās. Esam līduši aizkrautos pagrabos, pussagruvušas mājas. Esam līduši pāri sētām, dārziņos un siltumnīcās. Katram ir stāsts, kā nonācis. Cits ir savākts pagalmā, cits iemainīts pret šņabja pudeli, cits izglābts no šķūņa,” saka Laura.
Kaķu māja atrodas servisu rajonā bez izkārtnēm un reklāmām. Vietējie zina un pamana purniņus uz palodzēm, bet piesardzība ir apzināta.
Diemžēl ir cilvēki, kas ne tikai dara pāri dzīvniekiem, bet uzskata, ka šādām vietām nav jāpastāv un ir gatavi tās nākt demolēt.
Šī vieta Iļģuciemā, Rīgā ir patvērums aptuveni 30 kaķiem. Visi filmēties gan nepiekrīt – daļa slēpjas pagultē, bet to, ka svešiniekiem uzreiz neuzticas, šīm radībiņām nevar pārmest.
Kaķu mājā uz maiņām rosās sešas meitenes no dažādām dzīvnieku organizācijām. Nav dienas, kad kāda neiegrieztos sakopt, pabarot, noglāstīt. Telpās, kurās nefilmējam, daļa kaķu vēl iziet karantīnu. Savākti no renstelēm, tie vispirms jāizārstē, tad jāattārpo, jāvakcinē un jāsterilizē, lai nevairotu nevienam nevajadzīgo dzīvnieku kolonijas.
“Šis ir mūsu lielākā personība mājas! Viņš ir kaķis ar raksturu un, visticamāk, paliks mūsu kaķis – sešas saimnieces! Mēs visas.”
Slimo saimnieku, kā rudo runci šeit mīļi iesaukuši, neviens vairs neadoptēs. Pārējie gan, veseli un skaisti, ir gatavi jaunām mājām.
Kuram katram kaķi gan neuztic. Vispirms ir saruna, iepazīšanās, un neizbēgami – arī adopcijas līgums. Maksa – vien brīvprātīgs ziedojums, kas droši vien ir mazākā pateicība par rūpēm, ko dzīvnieks šeit saņēmis. Bet labiem saimniekiem kaķēni atdoti arī pret kādu barības maisu. Galvenais, lai drošībā!
Visiem palīdzēt gan neizdodas. “Ir brīžiem sajūtas, ka viss ir bezjēdzīgi, slikti. Tas ir tad, kad kaķi mirst un, neskatoties uz mūsu pūlēm, neizdzīvo. Un tad tu atkal atceries otru pusi, cik daudz ir priecīgo, kas mēģina nokost roku un sūta bildes. Saprotu: nē, daudz kas labs,” norāda Laura.
Brīvprātīgais darbs pilnībā atkarīgs no ziedojumiem. Telpu īre, zāles, vetārsti – tas viss ir dārgi. Un, ja biedrību konti tukši, primārais ir sagādāt kaķiem ēdamo. Tikai pēc tam apmaksāt klīniku rēķinus, tāpēc meitenes pateicīgas, ka uz kavējuma procentiem viņām piever acis. Kad nauda ienāk, par pakalpojumiem norēķinās.
Ko darīt mums, pārējiem? Laura saka – galvenais nebūt vienaldzīgiem: “Runā! Neizliecies, ka neredzi. Neizliecies, ka neredzi, ka kaimiņš dara pāri, slīcina spainī, kas joprojām ir skarba realitāte Latvijā.
Ja pats nepalīdzi, atbalsti un skaļi nenosodi. Nav tā, ka visi domā, ka esam malači. Uzskata, ka mēs esam ķerti, darām bezjēdzīgu darbu, palīdzot dzīvniekiem, kas ir četrkājainie. Latvijā vairāk ir labo cilvēku, vienkārši nereti sliktie notikumi gūst plašāku rezonansi. Mums aug jauna paaudze, kas dzīvnieka dzīvību vērtē augstāk nekā “tas taču tikai kaķis”.”
Plašāk “TV3 ziņu” sižetā:
