Pamēģini izlasīt nesmejoties! Žigis dalās kuriozos jeb ikdienas ainās bērnu nometnē 41
Digitālā satura veidotājs un nometņu vadītājs Žigimants Krēsliņš, kurš citiem labāk zināms kā Žigis, sociālo tīklu platformā “Facebook” dalījies ar kartējo uzjautrinošo stāstu par piedzīvojumiem bērnu nometnē. To būs grūti izlasīt bez smiekliem.
Viņš sev ierastā manierē raksta: “Vakariņās soļanka. Tā parasti aiziet uz urrā, tāpēc sastāstām naivākiem bērniem, ka tā ir zivju zupa. Pašiem paliks vairāk. Sīkie atriebjas, izrijot visu maizi. Par neskatoties uz to, ka tā ir rupjmaize. Desiņas uz ugunskura vispār ir ekstāzes augstākais punkts. Visaktīvāk pēc desas raujas Marta, kas vēl brokastīs ar putām uz lūpām skaidroja, kāpēc viņa ir veģetāriete. Pareiza pieeja. Prātīgi apēd kotleti, un tad varam padiskutēt kāpēc tas nav forši.
Grūtākais ir sadzīt sīkos teltī. Ar līderiem problēmu nav – tie jau ir teltī un saka, ka ārā neies pat, ja telts sāk degt. Viņiem bail no bērniem, kuri uz nometni atbrauc ar nažiem un žurku slazdiem. Tumsā tie bērni vispār izskatās spocīgi. Viņi ir jauni un grib dzīvot.
Nez, man jau šķiet, ka tik traki nav. Drošībai gan man kreisajā rokā ir lāpsta, bet labajā elektrošoks. Bet te pat man šķiet, ka es pārspīlēju. Pietiktu ar lāpstu.
Vienīgais arguments, kas nostrādā, ir tas, ka piedraudu, ka atnāks mans vectēvs, ja nebūs klusums. Kāds izsmējīgi jautā, ko tad var izdarīt mans vectēvs? Paskaidroju, ka viņš jau gadus 20 ir miris. Iestājas klusums, un visiem pēkšņi sagribas uz telti. Bērniem tomēr vajag īpašu pieeju…
No rīta ir kluss. Aizdomīgi kluss. Iekurinu ugunskuru un pārliecinu līderus, ka ir drošs. Tad pārliecinu bērnus, ka vectēvs aizgājis. Varam sākt otro dienu.
Brokastīs kellogi. Pirmajā dienā vēl ir šokolādes un kādas vēl tur garšas. Tos izrīs, parastos gan jau nē. Jāatceras nopirkt zapti. Puskarote zaptes pie kellogiem izskatās ne vien estētiski, bet ar lielu pārliecību pasniegts, dod pārliecību, ka turpmāk būsi spēcīgs un bezmaz nemirstīgs.
Paēdam. Noceļam no ābeles Dainīti, kurš augšā tika, bet lejā nē, atrodam Lidiju un Džeinu, kuras uz savu galvu bija aizgājušas vērot saullēktu pulksten 8:30 dziļākajā mežā, un varam sākt aktivitātes. Bet nav azerbaidžāņu puiša, kuram šī aktivitāte ir jāvada. Viņu atrodam slēpjamies zem mašīnas. Viņš raud un prasa, kāpēc no visiem projektiem dzīvē, viņš izvēlējās tieši mūsējo. Uz šo es atbildēt nevaru. Bērni gan viņu mierina, ka nav tik traki un viss būs kā pasakā, vienkārši sākums esot grūtāks. Pēc diviem, trīs gadiem nometnēs var gluži labi pierast. Pierunājam līst ārā un iedodam piparmētru tēju. Čalis aizrijas un prasa, kas tur iekšā? Tēja. Un kas vēl? Paprikas garšviela un baziliks. Bērni nevarēja atrast cukuru, bet tēja bez nekā neesot tēja. Man tas skan loģiski, bet azerbaidžānis raud un grib mājās. Phe… mēs te visi gribam mājās….
