Deviņas klases 21. gadsimta ekonomikā. Problēma, kuru valsts zina. Turpinājums par cilvēkiem pamatizglītības slazdā 1
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Turpinājums. Sākumu lasiet 21. maija “LA” numurā.
Daudziem darba devējiem visbiežāk ir negatīvs viedoklis par bezdarbniekiem. Negatīvs tas ir arī tai sabiedrības daļai, kurai ir stabils darbs un vidēji vai augsti ienākumi.
Bezdarbu vai sūkstīšanos, ka ar kādu darbu nevar nopelnīt dzīvei, saista ar slinkumu vai citiem netikumiem un trūkumiem. Es izvēlējos vienu, konkrēti apsekojamu aspektu – nodarbinātības problēmas personām ar pamatskolas izglītību.
“Latvijas Avīzes” vakardienas numurā stāstīju par 43 gadus veco Andri, vīrieti, kuram ir tikai pamatskolas izglītība un patlaban neveicas ar darba atrašanu.
Viņš ir gan reģistrējies kā bezdarbnieks Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA), gan arī meklē darbu saviem spēkiem. Taču neveiksmīgi.
Nupat viņš saņēmis ziņu, ka tiks elektromontiera profesionālās izglītības kursos, bet pēc tam iegūs vērtīgu praksi un varbūt pirmo darba vietu šajā jomā, izmantojot programmu “Apmācība pie darba devēja”.
Tas nozīmē, ka valsts maksā darba vietai par praktisku iemaņu iemācīšanu darba ņēmējam, bet darba devējs attiecīgi apņemas maksāt vismaz minimālo algu.
Diemžēl Andris šo programmu var izmantot tikai, ja pats atrod šādu darba devēju.
Citiem vārdiem sakot – viņa gadījumā tā drīzāk būs kārtējā iespēja “uz papīra”.
Deviņas klases 21. gadsimta ekonomikā
Kādēļ runāt par personām, kas pametušas skolu vien ar pamatskolas izglītību (vai pat zemāku izglītības līmeni) un nav pat ieguvušas amatu?
Ja vispārējā izglītība ir bez maksas, tad tā ir viņu pašu problēma! Varbūt uz to var skatīties arī tā.
Taču tad, kad ārvalstu investors pēc ilgākas izvērtēšanas tomēr atsakās no lēmuma atvērt augsto tehnoloģiju ražotni Latvijā, bet latviešu uzņēmējs pārceļ to uz citu valsti un iemesls nebūt ne vienmēr nav nodokļi, bet tieši kvalificēta darbaspēka trūkums, tā jau ir visas valsts problēma.
Zema kvalifikācija nozīmē zemus ienākumus, nabadzība nozīmē lielu slogu sociālajam budžetam. Izglītības trūkums ietekmē pat politiskos lēmumus, ko cilvēki pieņem, un tas jau atkal ietekmē mūs visus.
Patēriņa dati arī liecina, ka personas ar zemāku izglītību ne tikai vairāk tērē pārtikai, mājoklim (pret viņu mazajām algām šie izdevumi procentuāli ir īpaši lieli), bet arī lielāku ienākumu daļu tērē alkoholam, toties procentuāli mazāku daļu velta izglītībai.
Ne velti par nepietiekamu izglītību un zemiem ienākumiem runā kā par slazdu. Viens veicina otru.
Saruna ar Andri lika aizdomāties par to, kādas darba un nākotnes izredzes ir personām ar pamatskolas izglītību. Izrādās, tā ir ļoti aktuāla problēma.
15% visu Latvijas reģistrēto bezdarbnieku un 10% bezdarbnieku Rīgā ir personas ar pamatskolas izglītību, vēl teju diviem procentiem reģistrēto bezdarbnieku Latvijā nav pat pamatskolas izglītības.
Taisnības labad gan jāpiebilst, ka vēl ievērojami vairāk bezdarbnieku – 26% – ir ar vidusskolas izglītību, un pat vēl lielāks skaits – teju 35% – ar vidējo profesionālo izglītību.
Protams, šie skaitļi jāaplūko kontekstā, jo kā vienmēr, kad ir runa par cilvēku un sabiedrību, cēloņu ir vairāk par vienu.
15% bezdarbnieku ar pamatskolas izglītību ir daudz, ja atceras ilgus gadus uzsvērto valsts mērķi – zinātņietilpīgas ekonomikas attīstība, kurā liela loma arī ražošanai ar augstu pievienoto vērtību.
Deviņu klašu izglītība ļoti ierobežo cilvēka iespējas.
Tostarp ne tikai nav iespējams uzsākt izglītību koledžā (tā jau ir pirmā līmeņa augstākā izglītība), bet pat daudzās profesionālajās jomās, kur visbiežāk tāpat tiek prasīta vidusskolas izglītība vai, kā tas notiek profesionālajās skolās, vidusskolas izglītība būtu apgūta vienlaikus ar attiecīgo arodu.
“Parastās” vakarskolas šādu iespēju nepiedāvā. Pat 43 gadu vecumā personai vispirms būs jārod iespēja trīs gadus mācīties vakarskolā un tikai pēc tam apgūt amatu attiecīgā arodskolā vai koledžā, lai beidzot tiktu pie 21. gadsimta ekonomikai nepieciešamas prasmes un aroda.
Problēma, kuru valsts zina
Tomēr, kaut arī izglītības trūkums ir viens no būtiskākajiem šķēršļiem, ko savos darba meklējumos pieredz arī Andris, šis jautājums nav NVA kompetencē. Izglītība ir Izglītības un zinātnes ministrijas lauciņš.
Pat vairāk nekā 200 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju pieaugušo vecumā ir pamatizglītība (175 tūkstoši) vai pat izglītība, kas zemāka par pamatizglītību (31 tūkst.). Tā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati par 2019. gadu.
Tie ir teju 15% Latvijas iedzīvotāju pieaugušā vecumā.
“Es domāju, ka tā ir ļoti aktuāla problēma, bet tajā ir daudz un dažādi aspekti,” sarunā ar “Latvijas Avīzi” saka Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās un pieaugušo izglītības departamenta direktora vietniece Baiba Bašķere.
Jaušams esot arī tas, ka nepietiekamā interese par izglītību mūža garumā saistīta ar to, ka trūkst izpratnes. Viņa noteikti piekrīt NVA skatījumam, ka iespējas tomēr ir.
Cita lieta, vai un cik tās atbilst Andra gadījumam.
“Nepietiek noteikt valsts politiku šajā jautājumā. Šī politika kādam arī jāīsteno, un to nevar izdarīt tikai institūcijas, piemēram, ministrijas. Tur jāiesaistās daudz plašākam (partneru) lokam.”
Un te arī sākas pirmā lielā problēma – vai darba devējs saprot, ko nozīmē nepieciešamība pilnveidot izglītību?
Tas nozīmē laiku un iespējas. Nebūt ne visi šādu vajadzību respektē.
“Šiem cilvēkiem, manuprāt, būtu jāvelta vairāk uzmanības individuālā atbalsta līmenī. Iedrošinot viņus. Parādot iespējas un palīdzot meklēt labākos ceļus, kur un kā izglītību iegūt. Te mums, protams, visiem kopā vēl ir daudz darāmā.”
Baiba Bašķere atzīst, ka liela loma varētu būt pašvaldībām, turklāt jo īpaši apzinot gan cilvēkus, kuriem ir šāda vajadzība, gan arī nodrošinot, ka viņi ir informēti par iespējām un varbūt arī saņem kādu atbalstu tās izmantot.
Tomēr vienlaikus savs darbs vēl darāms arī politikas veidotājiem, “pie tā mēs šobrīd arī strādājam”.
Sarunā tiek pieminēta arī programma, kas plašākam cilvēku lokam zināma kā mācību iespējas pieaugušajiem (“www.macibaspieaugusajiem.lv”).
Šo programmu gan bieži izmanto arī personas ar augstāko izglītību, kuru mērķis ir nevis iegūt arodu, lai ar to pelnītu un uzlabotu savas nodarbinātības izredzes, bet gan kā izklaidi, precīzāk, hobija izglītību.
Tas, protams, nav aizliegts. Tomēr gan Izglītības un zinātnes ministrijas, gan NVA ieskatā šīs programmas galvenais uzdevums – dot iespēju strādājošiem cilvēkiem jau laikus sagatavoties potenciālai bezdarba situācijai.
Vai arī personām, kas redz, ka ar pašreizējo arodu nebūs gana un laikmets pieprasa apgūt jaunu profesiju.
Šīs mācības var apmeklēt paralēli esošajam darbam un mācību maksa – caurmērā visai simboliska. Lauvas tiesu, izmantojot ES līdzekļus, apmaksā valsts.
“Prioritārā auditorija ir personas ar zemām prasmēm,” par programmu stāsta B. Bašķere.
“Tā ir garā programma. Protams, vidējā izglītība cilvēkam nebūs, bet viņam būs noteikta kvalifikācija.”
Saruna beidzas ar divējādu izjūtu. No vienas puses, tiek apliecināts, ka pieaugušo izglītībā ir problēmas, tās ir zināmas, un ir sapratne par to, ka tās ir jārisina, un pat – kā to darīt.
Tomēr arī šajā jomā valda stāvoklis, kur visi raugās cits uz citu.
Darba devējs gaida jau gatavu darba ņēmēju, darba ņēmējs – darba vietu vai apmācības, kur visi apstākļi nodrošināti un šķēršļi mazināti, valsts vēlas redzēt sadarbībā ieinteresētus darba devējus un čaklus darba meklētājus un pieaugušos, kuriem augsta motivācija un elastīgums.
Taču, ja tā būtu, diezin vai par to varētu runāt kā par problēmu.
“Mēs esam gatavi”
Apliecinājums, ka patiešām problēma ir pieaugušie ar nepietiekamu izglītības līmeni un bez labām amata prasmēm vai ar tādām, kas neatbilst mūsdienu situācijai, nāk arī no Rīgas Tehniskās koledžas (RTK).
Tās direktors, pedagoģijas doktors Jānis Rozenblats ir īsti piemērots sarunas biedrs šajā gadījumā.
Jo RTK, no vienas puses, sniedz pirmā līmeņa augstāko izglītību gana daudzveidīgās programmās.
Bet, no otras puses, tai ir arī struktūrvienība – profesionālā vidusskola.
Tādējādi jānodarbojas gan ar tiem, kas ar pamatskolas izglītību nāk pēc profesionālās vidusskolas izglītības, gan tiem, kas vēlas augstākās izglītības līmenī apgūt, piemēram, informācijas tehnoloģiju, telekomunikāciju, aukstumtehnikas vai citu programmu.
Turklāt skolai ir četras reģionālās filiāles, tātad labs priekšstats arī par “vidējo temperatūru” valstī. Un, protams, tā piedalās arī bezdarbnieku apmācībā noteiktos moduļos.
“Reālā iespēja būtu iegūt vispārējo izglītību atsevišķi un arodu – atsevišķi. Bet vispārējo izglītību var apgūt vienlaikus ar amata apguvi.”
Turklāt vispārējo izglītību var apgūt vai nu vakarskolā, vai tālmācības vidusskolā.
“Man ir zināms viens gadījums, tiesa, tas bija jauneklis, kas apguva vidusskolas izglītību divu gadu laikā.”
Krāslavā pieaudzis vīrietis kopā ar pusaudžiem apguvis profesionālās vidusskolas programmu, zināja stāstīt J. Rozenblats.
“Bet tad jāmācās visi četri gadi,” viņš atzīst un piekrīt, ka reālajā dzīvē tas ir ļoti sarežģīti. Skaidrs, ka vairākumam nav tādu finansiālu iespēju, lai varētu ikdienā mācīties vienā klasē ar pusaudžiem, kurus vēl var pabalstīt arī vecāki.
RTK akreditētās programmas bezdarbniekiem šajā gadījumā būs maz piemērotas. Tā ir loģistikas un elektriķa programma, bet tajās uzņem tikai personas ar vidusskolas izglītību.
Toties, ja vidusskolas izglītība būs, tad šajās programmās ir pieejamas mācības arī piektdienās un sestdienās, kas caurmērā derētu strādājošam cilvēkam.
Vienlaikus J. Rozenblats uzsver, ka ne tikai valstij ir nepieciešamība pēc risinājuma šādām personām, bet tam būtu arī pieprasījums un, pilnīgi noteikti, profesionālās mācību iestādes labprāt šādā projektā iesaistītos.
Tostarp arī viņa vadītā mācību iestāde.
“Noteikti piekrītu, ka valstiskā līmenī būtu jāveido šāds uzsaukums. Un noteikti atrastos, kas apmācības vēlētos realizēt. Tādā gadījumā arī mācību iestādes šādu programmu izveidotu. Turklāt maz ticams, ka cilvēks pats varētu samaksāt par šādām mācībām, tādēļ kādam tas būtu jādara.”
