Tagad jums ir 43 gadi, savam mājoklim nekad nenopelnīsiet. Cilvēki pamatskolas izglītības slazdā 8
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Iedomājieties, ka pusaudža gados, nomirstot tēvam, pametāt skolu un sākāt strādāt. Tagad jums ir 43 gadi; sava dzīvokļa nav, mitekli īrējat.
Turklāt jau tagad skaidrs, ka nekad nenopelnīsiet savam mājoklim.
Īrei nauda būs jāatlicina gan tagad, gan pensijas gados. Bet tā ar jūsu ienākumiem būs gluži kā kaķa asara. Un tagad vēl Covid-19 krīze, kuras dēļ sestdienās un svētdienās slēdza tirdzniecības centrus; arī to, kurā strādājat.
Saimniecības, celtniecības preču veikali darbojās netraucēti, bet tas nav šis gadījums. Līdz pienāk diena, kad kopā ar vēl 20 bēdubrāļiem tiekat uzaicināts uz sapulci, kurā visiem paziņo – pēc astoņām dienām būsiet bez darba.
Dīkstāves pabalsts? Nē, to neprasīs. Ja kādreiz darbiniekus atkal pieņems darbā, tad, protams, par jums atcerēsies, paldies par darbu un uzticību un tā tālāk.
Ne tikai esat bez darba, bet arī ar ievērojami mazākām iespējām atrast jaunu.
Kādēļ? Varbūt problēmas ar grādīgo, kas tagad daudziem? Nē. Jūsu problēma ir vēl ļaunāka, uz to neviens nepievērs acis – jums ir deviņu klašu izglītība.
Teiksit – visu šo apstākļu sakritību grūti iedomāties, tā tas var būt tikai retajam. Tomēr Andrim to nav grūti iztēloties. Tā ir viņa dzīve. Un viņš zina, ka nebūt nav viens. Tikai no šīs apziņas vieglāk nekļūst.
Nodomos datoriķis, dzīvē – palīgstrādnieks
Savulaik pamatskolas izglītība (iesākumā pat nepabeigta) nebija šķērslis Andrim strādāt gluži labās vietās. Piemēram, auto rezerves daļu tirdzniecības uzņēmumā, kas piederēja ārvalstu investoram.
Andris tika uzskatīts par tik perspektīvu kadru, ka saņēma nosūtījumu uz Poliju, kur apguva šajā uzņēmumā izmantoto noliktavas vadības sistēmu.
Birojos visbiežāk izmantotās lietotājprogrammas – “MS Office Word”, “PowerPoint” un “Excel” – apguvis… medicīnas skolā.
Šis ieraksts izskatās gluži neierasti viņa CV un viņam nākas skaidrot, ka savulaik šo programmu bez maksas (precīzāk, pašam nevajadzēja maksāt) varēja apgūt tikai tur.
Arī šobrīd, kad visi CV izsūtīti un nekā cita nav ko darīt, īsina laiku, lasot programmētājiem paredzētu grāmatu par “Unix” operētājsistēmu.
Kādēļ? “Citas man nav. Šī grāmata jau bija dzīvoklī, kuru īrēju. Un mani tās lietas tiešām interesē,” viņš saka.
Andris neprasa anonimitāti sarunā ar laikrakstu, lai publicējot visu, ko vajag. Tomēr izvēlos uzvārdu neminēt. Tagad ierasta prakse, meklējot darbinieku, pārbaudīt, kāda informācija par viņu parādās internetā un sociālajos tīklos.
Grūti uzminēt, kā personāla daļa reaģēs uz šādas intervijas parādīšanos. Vienam patiks, ka cilvēks nopietns, otrs izbrāķēs par izrunāšanos.
Pat, ja viņam sekmēsies iet ceļu, kuru sev nolūkojis – studēt, apgūt pieprasītu amatu un uzlabot savas nākotnes izredzes –, vēl ilgu laiku viņa viedoklis nevienu neinteresēs.
Vai kāds prasa viedokli sētniekam, krāvējam, palīgstrādniekam ceļu remontos? Patiesībā šos cilvēkus vispār sāk pamanīt tikai tad, kad viņu nav vai kaut kas nogājis greizi.
Andris gan reģistrējās kā bezdarbnieks Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA), gan arī meklē darbu saviem spēkiem. Internetā izpildījis arī testu darba meklētājiem par viņiem piemērotu nodarbošanos. Nekā iedvesmojoša.
“Man tur bija tādas nodarbošanās kā palīgstrādnieks vai aprūpētājs.” Ar prātu saprotot, ka tas ir pamatskolas izglītības dēļ.
“Norādīju visu, kas bija prasīts. Tieši, kā man ir. Nekādas citas iespējas sistēma nepiedāvāja.” Jautāts, ko tieši viņš vēlētos darīt, Andris nedod vienu konkrētu atbildi.
“Domāju, ka mani interesē datori, datorsistēmas, programmēšana. Diezgan daudz par to zinu. Bet, protams, neko tādu strādājis neesmu, jāskatās arī, kas ir nepieciešams un ko es reāli varu izdarīt.”
Sabiedrībai tā nešķiet problēma
Tiktāl dzīve Andri iemācījusi piemēroties darba devēju vēlmēm un reālajai nepieciešamībai. Kādus darbiniekus šodien meklē ar viņam atbilstošu zemas kvalifikācijas līmeni, tādus darbus viņš arī gatavs veikt.
No vienas puses, tas ļauj salīdzinoši ātri iekārtoties jaunā darbā (kaut gan vēl necik sen bija posms, kad nācies dzīvot automobilī, jo nebija darba un nevarēja samaksāt par dzīvokli).
No otras puses, tieši gatavība nemitīgi pielāgoties darba devēju vēlmēm un reālajai situācijai neļauj izmainīt apstākļus. Izglītība prasa laiku, iespēju pakārtot darba grafiku mācību vajadzībām.
Strādājot pie šī raksta, publicēju tvitera diskusijā tematu par cilvēku, kas palicis bez darba vecumā 40+. Piebilstu, ka pat “Kaija” neņemot, jo tur šobrīd (pēc Andra vārdiem) meklējot tikai pavārus un viesmīļus.
Sekoja dažādas reakcijas. Kāds saka, ka tā patiešām ir liela problēma, jo pasaulē kopumā daudz ļaužu, kas strādā vienkāršu, mazkvalificētu darbu; jo sliktāk klāsies šīm nozarēm, jo vairāk būs bezdarbnieku un “ar utopiju par “pārkvalifikāciju” te daudziem nebūs līdzēts”, raksta tvitera lietotājs Guntars Vītols (https://twitter.com/incaustum/status/1258736314582736896).
Savukārt Gaitis Grūtups min kūdras purvus: “Kūdras purvos aicina darbiniekus. Esmu vienu vasaras atvaļinājumu “uz ceļiem” tur pavadījis. Ļoti laba kompānija.”
Bet Sandijs Jersums komentē neseno publikāciju par sporta žurnālistu Lauri Lizbovski, kurš stādot eglītes un tādējādi piepelnās: “Lasīju, ka Lauris Lizbovskis mostas plkst. 4, brauc ar vilcienu uz darbu ārpus Rīgas, stāda mežus. Ja grib, tad arī tā var.”
Tikai tvitera lietotāja Līga pauž sapratni: “Kā es saprotu to, kurš zaudējis darbu…”
Skriet pakaļ ratiem vai mainīt dzīvi?
Andris ir reāls apliecinājums tam, ka Latvijā ir cilvēki, kas nevar atrast darbu un mācīties tālāk jebkuru arodu, ko viņi vēlētos, jo viņiem nav vidusskolas izglītības.
Protams, daļa šo problēmu var risināt vakarskolā. Tieši tādā pirms diviem gadiem Andris pabeidza pamatskolas izglītības posmu. Jā, jau 40 gadu vecumā. Vai vēlas mācīties tālāk?
“Jāmācās, protams, būs, tikai jāatrod darbs, lai tas būtu iespējams, un jāskatās, kādi tur būs nosacījumi.” Un te arī galvenais “āķis” – lai ko mazkvalificēts darbinieks bez izglītības pieaugušā vecumā vēlētos, viņam būs primāri jādomā par darbavietas vajadzībām un darba devēja vēlmēm.
Ja gribi mācīties, jebkurš darbs neder. Pa dienu jāspēj nopelnīt pietiekami, lai vakarā sēstos skolas solā. Ja skola nav līdzās darbam, rodas arī transporta problēma. Katra lieka stunda – zaudēts laiks mācībām un negūts ienākums darbā.
Nedz kūdras purvos, nedz lauku saimniecībās skolu nav. Ja bezdarbu risina, paņemot pirmo darba piedāvājumu, kas pagadās, tad tiks turpināts tas pats apburtais loks, kura dēļ jau nav izglītības un sava mājokļa.
Tikai gadu skaits turpinās augt un iespējas – arvien sarukt. Turklāt nav noslēpums, ka sezonālajos darbos un lauksaimniecībā bieži ir nelegālā nodarbinātība vai puslegālā – daļa ienākuma maksā “aploksnē”.
Savukārt rudenī, kad sāksies skola, Andrim tāpat būs jāatgriežas Rīgā. Lai nezaudētu pašreizējo mājokli, viņam būs visu vasaru jāmaksā gan par mitekli laukos, gan Rīgā.
Uzturēt divus mājokļus ar mazu algu nemaz nav iespējams. Bet izbraukāt laukos (pat ja nav Covid-19 viesto transporta kustības izmaiņu un ierobežojumu) bez auto tikpat nevar.
Iespējas ir, bet…
Pārskatot darba sludinājumus, kas varētu būt piemēroti Andrim, nākas secināt, ka šobrīd vidusskolas izglītību prasa pat sētniekiem, krāvējiem un trauku mazgātājiem.
Nodarbinātības valsts aģentūras Rīgas reģionālās filiāles vadītāja Ieva Hahele tam gan īsti nevēlas piekrist.
“Gatavojoties sarunai ar jums, es caurlūkoju mūsu datubāzi. Nu nevar tomēr teikt, ka nav iespēju atrast darbu. Vakances ir. Un ir arī piedāvājumi, kur netiek prasīta vidējā izglītība,” stāsta I. Hahele.
Vai iespējams, ka darba devēji, publicējot sludinājumu NVA, pie prasībām gan norāda kā obligātu vien pamatskolas izglītību, bet tad, kad sāk caurlūkot pieteikumus, atlasa vien tos, kam ir vismaz vidējā? “Tādu iespēju nevar izslēgt,” atzīst Ieva Hahele.
Kaut arī izglītības trūkums ir viens no būtiskākajiem šķēršļiem, ko savos darba meklējumos pieredz arī Andris, šis jautājums nav NVA kompetencē. Izglītība tomēr ir Izglītības un zinātnes ministrijas lauciņš (par to nākamajā rakstā).
Savukārt Labklājības ministrijas paspārnē esošajai Nodarbinātības valsts aģentūrai ir savi pasākumi – apmācības, kas varētu uzlabot darba meklētāja izredzes darba meklējumos, bet nerisinātu izglītības trūkumu.
Tātad – no vienas puses, izredzes pieaug, no otras puses, šķērslis – vidusskolas izglītības neesamība – netiek pievārēts.
Starp NVA sniegtajām iespējām, kas uzlabotu izredzes atrast darbu personai ar pamatskolas izglītību, tiek izceltas divas. Profesionālās tālākizglītības programma bezdarbniekiem un praktiskā apmācība pie darba devēja.
Pirmajā gadījumā runa par visai nopietnu apmācības programmu, kas turpinās līdz pat sešiem mēnešiem un, sekmīgi to pabeidzot, tiek saņemta arī attiecīgā aroda apliecinājums.
Tiesa, personām ar pamatskolas izglītību, īsāks ir arī pieejamo profesiju saraksts.
Arī ar pamatskolas izglītību var saņemt kvalifikāciju, lai strādātu par elektriķa palīgu, aprūpētāju, pavāra palīgu, šuvēju, pat C un D kategorijas transportlīdzekļa vadītāju.
Lielākais “bet” – bezdarbnieka pabalsta laiks un apjoms ir stipri ierobežots, bet patlaban ārkārtējās situācijas dēļ mācības uz laiku tika pārtrauktas.
“13. martā mums bija pēdējā apmācību diena. Covid-19 pandēmija visu pārtrauca. Kā pirmo tagad atjaunosim e-vidi un pirmajiem arī apmācības attālinātajā vidē nodrošināsim tiem, kam pandēmija visu apturēja. To vidū ir gan tādi, kam līdz mācību beigām (attiecīgi arī apliecinājumam par iegūto arodizglītību – Aut.) atlika trīs dienas, gan tādi, kam trīs mēneši,” stāsta I. Hahele.
Taču bezdarbniekam laiks nav sabiedrotais un ārkārtējās situācijas laikā par to nav gādāts. Jau pēc pirmajiem diviem mēnešiem bezdarbnieka pabalsts būtiski samazinās.
Ir gan neliela stipendija – pieci eiro par katru studiju dienu. Diemžēl mobilitātes pabalsts būs pieejams tikai ārpus Rīgas dzīvojošajiem.
Ja bezdarbnieks dzīvo Rīgā, pat ja braucienam uz mācību vietu (vēlāk – arī prakses vietu) jāizmanto divi transporta līdzekļi un tādējādi dienā par transportu vien būs jāmaksā 2,3–4,6 eiro.
Uz krīzes laiku apturētie pasākumi šobrīd atkal atgriežas NVA piedāvājumā un patiešām vērts tos izmantot.
Tomēr praksē pārliecināmies, ka bezdarbniekam, kurš tiešām vēlas pēc būtības uzlabot savas izredzes darba tirgū, nevis tikai apmeklēt kursus pēc principa – ja dod, tad ņem –, vajadzētu jau savlaicīgi ievākt informāciju un prast konkrēti nosaukt, ko vēlas.
Pretējā gadījumā NVA inspektors vien informēs par to, kur meklējamas vakances, tiks izveidots formāls pasākumu plāns, kura galvenais elements būs dienasgrāmata, kurā bezdarbniekam jāatskaitās par to, kādiem darbiem pieteicies un kādas sekmes šiem pieteikumiem bijušas.
NVA gan atzīst, ka šis patiešām ir sarežģīts laiks darba meklēšanai, un izglītības trūkums to vieglāku nevērš. Tomēr pat pašreiz starp vakancēm, kas būs piemērotas arī cilvēkam ar pamatizglītību, atrodams arī palīgstrādnieks un būvstrādnieks.
Jebkurā gadījumā “ieguvēji bija tie, kurus atlaida pirmajā vilnī un kas nekoncentrējās uz bezdarbnieka pabalstu, bet gan uzreiz aizgāja strādāt”
Ieva Hahele gan atzīst, ka patiešām personas ar pamatskolas izglītību nereti nav pietiekami informētas, nereti tām trūkst arī sociālo prasmju.
Tādēļ tām bieži nepieciešams individuālāks piegājiens un NVA patiešām arī veltot vairāk laika šādiem darba meklētājiem. No otras puses, mūsu sarunā atkārtoti ieskanas piebilde – cilvēkam pašam jābūt aktīvam.
Otrā iespēja ir praktiskā apmācība pie darba devēja. Tā ļauj sākt pelnīt jau no pirmās dienas. Šī programma tādējādi izdevīga gan darba devējam, gan darba ņēmējam.
Darba devējs saņem valsts atbalstu par to, ka piedalās programmā. No savas puses darba devējs apņemas izmaksāt apmācāmajam algu, kas nav mazāka par valstī noteikto minimālo, proti, 430 eiro “uz papīra” jeb 366 eiro “uz rokas”.
Tiesa, tik pamatīgu izglītību un apliecinājumu tai kā profesionālās tālākizglītības programmā te nevar gūt. Bet ir darba devēji, kas arī turpmāk veicinot savu darbinieku vēlmi celt izglītības un kvalifikācijas līmeni.
Lielākais mīnuss – ja atkal notiks štatu samazinājums, tad, saskaņā ar Darba likumu, tas visupirms skar personas ar zemāko izglītību un īsāko stāžu.
Un tas būs nākamā potenciālā darba devēja ziņā – paļauties uz praktiskajā apmācībā gūtajām prasmēm vai tomēr izvēlēties labāk tādu, kam ir profesionālās skolas vai sertificētas mācību iestādes diploms kabatā.
Cerība
Pastāstu Andrim par šīm NVA apmācību iespējām, kuras intervijā “Latvijas Avīzei” minēja NVA Rīgas reģionālās filiāles vadītāja I. Hahele. “Dīvaini, mana inspektore neteica, ka kaut kas tāds ir pieejams.
Tikai teica – kamēr valstī krīze, nekādas apmācības nenotiek,” brīnās Andris. Tiesa, sākotnēji tika pārtrauktas arī apmācības profesionālās pilnveides un tālākizglītības programmās.
Šī raksta tapšanas laikā tomēr mudinu Andri sazināties ar inspektori vēlreiz un prasīt par konkrētiem pasākumiem a) profesionālās izglītības jomā – nopietniem kursiem, kuros var apgūt ar diplomu apliecinātu amatu; b) apmācību pie darba devēja.
Tas nostrādā. Izrādās, ka iespējas tomēr esot un apmācības pie darba devēja nav pārtrauktas.
Vēl vairāk – telefonsarunas gaitā (šobrīd klientu apkalpošana NVA notiek attālināti) inspektore pārlūko pieejamās iespējas un esot pateikusi, ka viņa redzējusi vairākas, kas varētu būt interesantas un piemērotas.
Arī viņa apstiprina Ievas Haheles teikto – visbiežāk darba devējs maksājot par lielāku algu par minimālo jau laikā, kad notiek apmācība.
Šis izrādījās gadījums, kad darba meklētājam vajadzēja zināt precīzu nosaukumu tam, ko viņš vēlas.
Var tikai vaicāt, cik daudz ir to, kas nezina, ko pavaicāt un kuru sadarbība aprobežojas ar pabalstu saņemšanu no valsts un atskaitīšanos par darba meklēšanu, un cik ir to, kuri pat neuzdrošinās domāt par atgriešanos skolas solā un radikālu savas nākotnes iespēju pārskatīšanu.
Turpinājumā kādā no nākamajiem “Latvijas Avīzes” numuriem – kādus risinājumus piedāvā Izglītības un zinātnes ministrija.
