Māris Zanders: Pamatīgs “caurums” Eiropas kartē 4
Šodien Saeimā tiek uzklausīts un apspriests “Ārlietu ministra ikgadējais ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos”. Lai gan ziņojums tradicionāli dod izteikšanās iespēju runīgākajiem tautas priekšstāvjiem (jo, par ārpolitiku izsakoties, vairums jūtas kompetenti…), kopumā tas sabiedrībā milzu interesi neizraisa. Gan tādēļ, ka daudzu ieskatā Latvijas dalība starptautiskās organizācijās ierobežo patstāvīgas ārpolitikas iespējas, gan tādēļ, kā dažkārt saka, nekā nepareiza jau ziņojumā nav. Korekti uzrakstītas pārdesmit lappuses, kurās nedz tiek noliegtas problēmas (piemēram, nelegālā imigrācija), nedz tās arī tiek pārspīlētas.
Tomēr, atzīšos, ir sadaļa, kuras man subjektīvi ziņojumā un Latvijas ārpolitikā kopumā pietrūkst. Rodas iespaids, ka mūsu ārpolitikas veidotāju uztverē, tēlaini izsakoties, starp Baltiju un Berlīni (tālāk jau Brisele, Parīze, galu galā Vašingtona) uz rietumu pusi ir tukšums, pelēkā zona, kurā notiek kaut kas dīvains un aizdomīgs, bet kopumā ne sevišķi nozīmīgs. Man tā neliekas.
Var dažādi izturēties pret Polijas un Ungārijas valdošo aprindu īstenotās politikas saturu un/vai formu, bet tās ir nozīmīgas valstis, kuras nevar tā vienkārši apzīmēt par “populistiem – dīvainīšiem”. (Līdzīgs intereses trūkums vērojams attiecībā uz Čehiju un Slovākiju.) Kādu laiku tā izturēties, iespējams, varēja, pieņemot, ka “vecā Eiropa” pretī runājošos Centrāleiropas politiķus, kā saka, noliks pie vietas. Šobrīd arvien skaidrāks kļūst, ka tā gluži nenotiks, attiecīgi – patīk vai nepatīk, bet Orbāns, Kačiņskis, Babišs u. c. – nav nejaušība, ka šie politiķi pārstāv noteiktus un vērienīgus procesus politikā. Un viņi ietekmēs Eiropas Savienības (daļēji arī NATO) politiku gan attiecībās ar Krieviju, gan jautājumos par migrāciju, ES budžetu utt. Var, protams, dzīvot ar domu, ka visu tāpat izšķirs “vecākie brāļi” Rietumos, un attiecīgi mēs savu attieksmi pret Varšavu un Budapeštu vienkārši pieskaņosim “lielo partneru” formulētajai nostājai, tomēr vismaz izrādīt lielāku vēlmi izprast Centrāleiropā notiekošo, manuprāt, ir vērts.
Ziņojumā lasām: “Eiropas Savienība nav tikai uz juridisku principu un vienošanos pamata veidota Eiropas valstu savienība. Pirmkārt, tā ir kopīgu Rietumu vērtību telpa, kas balstās uz kopīgu kultūrvēstures mantojumu un pasaules redzējumu.” Esence ir vārdu savienojumā “kopīgs pasaules redzējums”. Tur jau tā lieta, ka Centrāleiropas politikā notiekošais nav reducējums uz atsevišķiem līderiem ar autoritārām nosliecēm, kuri atšķirīgi izturas pret “kopīgiem juridiskiem principiem” (tiesu varas neatkarība utt.). Šie līderi pārstāv atšķirīgu “pasaules redzējumu”, kas turklāt nav kaut kas margināls. Nevaru teikt, ka – lai kādas būtu manas subjektīvās pretenzijas pret Rietumu t. s. liberāļiem – šo liberāļu oponentu Centrāleiropas politikā argumenti un retorika man patiktu. Tomēr vienlaikus nevar ignorēt to, ka šie argumenti un retorika atbalsojas arī Latvijas sabiedrībā, pat ja tā par Orbānu, Kačiņski & Co maz informēta. Mūsu valstis ir ar dažādām kolektīvajām atmiņām un šodienas aktualitātēm, tomēr Centrāleiropā notiekošais ir svarīgs, lai saprastu lielas Latvijas sabiedrības daļas noskaņas. Šo noskaņu saturs nav reducējams tikai uz noraidošāku attieksmi pret imigrāciju un islāmu. Ir sajūta, ka bezgalīgi piesauktās “Eiropas vērtības” dažādu iemeslu dēļ ir kļuvušas par kaut ko tik izplūdušu, relatīvu, ka daļa centrāleiropiešu (bet ne tikai) cenšas veidot savu versiju par tām, jo uzskata, ka, ja tā var teikt, oficiālā versija nedod atbildes uz šodienas jautājumiem un problēmām. Ja ekonomikā mēs esam tik saprātīgi, ka neignorējam, piemēram, Ķīnu tikai tāpēc, ka mums pierastais nav gluži tāds pats kā Ķīnā dzīvojošajiem, tad ir dīvaini ignorēt daudzu miljonu un viņu politisko pārstāvju mēģinājumus Eiropas jēdziena saturu dažādot. Lai kaut ko kritizētu, tas ir jāpazīst. Izlīdzēšanās ar dažiem vārdiem (“populisti”, “ksenofobi” utt.) nav pazīšana.
