Anda Līce: Karam beidzoties, uzvaras prieks valda īsu brīdi, jo sākas grūtais pēckarš 10
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunais gads parasti sākas ar laba vēlējumiem citiem un labā gaidīšanu savā dzīvē, varbūt tāpēc mēs daudz rūpīgāk nekā citkārt steidzam iztīrīt visus kaktus, nokārtot parādus un sapost sevi.
Daudzi pat savas apņemšanās raksta uz papīra. Ar ko vislabāk sākt šo, 2023. gadu? Jāpamāj sveikas dažām ilūzijām. Jā, tik mīļajām un ieaijājošām iedomām, ko uzbur mūsu nevaldāmā iztēle.
Jaunajā gadā nāksies pieņemt arī nepatīkamo īstenību, jo nekas vairs nebūs, kā bijis, un, kā būs pēc tam, kad karš ir pamodinājis tik milzīgu naidu, to neviens šodien nevar pateikt.
Karš kā tāds mītisks nezvērs aprij neiedomājami daudz dzīvību, tās nešķirojot, iznīcina gadsimtos radītās garīgās un materiālās vērtības, sagrauj nākotnes modeļus un ik reizi cilvēci atsviež atpakaļ. Karam beidzoties, uzvaras prieks valda īsu brīdi, jo sākas grūtais pēckarš. Tas nebūs viegls arī šoreiz.
Dzīve kļūs dārgāka, nāksies ierobežot daudzas iegribas, pārtraukt iesāktos projektus, pārorientēt uzņēmējdarbību. Kas to nekādi nespēs pieņemt, tam būs jādodas uz kādu citu planētu.
Nav jāļaujas ilūzijai, ka, pārtraucot karu, viss ātri nostāsies savās vietās. Pēc tāda kara, kāds ir šis, tas nav iespējams nedz ierakumu vienā, nedz otrā pusē bijušajiem. Krievu žurnālists Leonīds Parfjonovs, jautāts, kādu viņš redz nākotni, saka: “Tajā dienā, kad karš beigsies vai tiks kaut vai ar pamieru apturēts, Ukrainai pats briesmīgākais būs aiz muguras, bet Krievijai pats briesmīgākais būs priekšā.”
Ir jāatmet ilūzijas, ka var mainīt domāšanu tiem, kas gadu desmitiem dzīvo ārpus Krievijas, bet kategoriski atsakās redzēt īstenību, dzīvi mucā viņi ir izvēlējušies paši, kaut gan vismaz Baltijas valstīs viņiem neviens nav liedzis uzzināt patiesību gan par padomju, gan Putina laiku.
Krievijas militārā varenība ir izrādījusies liels pūpēdis, kas spēja atstāt iespaidu vien tik ilgi, kamēr pasaule no tā baidījās. Putinam nelīdzēs tas, ka viņš kārtējā NVS valstu vadītāju samitā, stiprinot brālību un sagādājot vielu jokdariem, šo valstu vadītājus apgredzenoja kā putnus.
Arī ar impērismu neinficētie krievi nezina, kādam brīnumam ir jānotiek, lai cilvēcību atgūtu lielās dehumanizēto cilvēku masas.
Rakstnieks Viktors Jerofejevs ir pārliecināts, ka tas nevar notikt no ārpuses, tāpēc viņš ironizē par jēdzienu “brīnišķīgā nākotnes Krievija”, par kuru tik daudz runā ārpus valsts dzīvojošie krievi. Visas atmodas sākas tajā teritorijā, kur meklējamas tautas saknes, no ārpuses var vienīgi palīdzēt. Ilūziju atmešanas un cerību īstenošanas gads ir sācies.
