“Palmas zari” – veltījums seksa industrijas darbiniekiem un sieviešu solidaritātei 7
Anita Uzulniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
77. Kannu kinofestivāla noslēgums 25. maija vakarā pienāca ar pārsteigumu. Grētas Gervigas vadītā žūrija “Zelta palmas zaru” piešķīra Šona Beikera filmai “Anora”, kuru režisors veltīja galvenās varones, Bruklinas “callgirl” Anoras profesijai. Kaut viņas iecerētais Pelnrušķītes stāsts – laulības ar Ņujorkas krievu oligarhu – neizdodas un viņu vide parādīta nežēlīgi satīriski, laikā, kad jau trešo gadu turpinās Krievijas iebrukums Ukrainā, šāds lēmums līdzinās spļāvienam sejā. Īpaši šajā pasaulē tik nozīmīgā Kannu festivālā, kur vēl pirms pāris gadiem vispār neakreditēja prominentus krievu kritiķus un festivālu atklāja ar Ukrainas prezidenta video uzrunu.
“Grand Prix” indiešu režisora Paiala Kapadias filmai “Viss, ko mēs iedomājamies kā gaismu” (“All We Imagine As Light”) par divu indiešu medmāsu solidāro ceļojumu gan var pievienoties. Tāpat gandarījums par balvu Migelam Gomesam kā labākajam režisoram par filmu “Grand Tour”. Tā ir fascinējošs kāda Londonas līgavaiņa ceļojums 1917. gadā ne tikai cauri daudzām Austrumu valstīm, bet arī to kultūrām un īpatnībām, kur spriedzi palīdz uzturēt līgava, kas dzenas viņam pakaļ.
No divdesmit divu festivāla galvenajā konkursā pārstāvēto klasiķu kuplā skaita (Kopola, Kronenbergs, Sorentīno, Šrāders) tikai divu meistaru darbi guva žūrijas atzinību. Viens no Jorga Lantimosa filmas “Laipnības veidi” galvenajiem tēlotājiem Džesijs Plemonss tika atzīts par labāko aktieri. Veselu balvu birumu saņēma daudzās dāmas no Žaka Arditi filmas “Emīlija Peress”, četras aktrises, no kurām viena – titullomas Emīlijas atveidotāja Karla Sofija Gaskona – ir transpersona. Kad tiek īstenota milzu karteļa īpašnieka vēlme kļūt par sievieti, tas “neamputē” viņa mīlestību pret bērniem. Ne dzimumu, ne žanru sajaukums (varoņi ik pa laikam dzied un dejo) nemazina filmas spraigumu un pievilcību. Par labāko scenāristi tika atzīta filmas “Substance” režisore Koralija Feržē.
Šogad “Īpašais skatiens” īpašs
Jau citos iepriekšējos festivālos esmu šajā sekcijā atklājusi lieliskus kinodarbus. Šogad, protams, savu uzmanību uz to vēl vairāk fokusēju mūsu Ginta Zilbaloža filmas “Straume” dēļ. Klātbūtne filmas pirmizrādes seansā, stāvovācijas, daudzās intervijas un līgumi ar nozīmīgiem izplatītājiem priecē un vieš lielu lepnumu. Esot starp citu zemju skatītājiem, sajūtot viņu reakciju uz mūsu radošās brigādes veidotā “Noasa šķirsta” zvēriņu piedzīvojumiem, patiešām sāc apzināties stāsta universālo dabu un, iespējams, režisora kā kaķa īpašo vietu un skatienu.
Šai sekcijā izvēlēto astoņpadsmit filmu programma ietvēra daudz aktuālu cilvēcīgu tēmu, koncentrējoties gan uz Austrumu, gan Rietumu jauniešu problēmām. Sekcijai bija atsevišķa žūrija, kuras priekšsēdētājs bija Kanādas jaunais ģēnijs Ksavjē Dolans un viena no pārstāvēm – pazīstamā aktrise Vikija Krīpsa. Viņu “Jaunatnes balva” tika Luīzei Kurvazjē (dz. 1994) par filmu “Svētā govs”. Lauku jauniešu darba un jūtu dzīves vieglais un it kā draiskais attēlojums veido pārliecinošu Francijas mūsdienu ainavu.
“Īpašā skatiena” balva tika piešķirta ķīniešu režisoram Guanam Hu par filmu “Melnais suns”, kas delikātā veidā izspēlē no cietuma iznākušā puiša draudzību ar vienu no milzīgā klejojošo suņu bara eksemplāriem. Gobi tuksneša, kur notiek filmas darbība, īpašo situāciju raksturo Pekinas olimpisko spēļu priekšvakars, kad liels rajons steidzami jāatbrīvo no klejojošu suņu bariem.
Izrādās, ka šīs sekcijas labākais dalībnieks, kuram tā ir pirmā filma, saņem “Zelta kameru”. Šogad laimīgais bija Halfdans Ulmans Tondels ar filmu “Armands”. Veids, kādā filmā tiek risinātas divu bērnudārza vecuma puiku konflikts, suģestē ar iestādes vadības piedāvāto risinājumu, konfrontējot abu bērnu vecāku viedokļus. Sarunu intensitāte suģestē un noved pie sāpīgas apjausmas, ka mūsu bērni īsteno tikai to, ko viņi saņēmuši ģimenē.
Ekumeniskās žūrijas jubileja
Kopš Dāvja Sīmaņa filma “Marijas klusums” šī gada Berlinālē saņēma Ekumeniskās žūrijas balvu, arī Latvijā, iespējams, šī balva kļuvusi labāk zināma. Tādēļ jāpiemin, ka 77. Kannu festivālā tika svinēti 50 gadi, kopš tā šeit darbojas. Zīmīgi, ka Ekumeniskā žūrija pirmo reizi savu balvu piešķīra Rainera Vernera Fasbindera filmai “Bailes saēd dvēseli”, kuras scenāriju pirms pāris gadiem tulkoju Valmieras teātrim, kur to iestudēja Māra Ķimele. Tajā gadā, kad man bija gods strādāt šajā žūrijā, mēs apbalvojām Alehandro Injaritu filmu “Babel”. Īpašā ceremonijā tika godināts vācu režisors Vims Venderss, kurš jau trīs reizes kļuvis par šīs balvas laureātu. Šogad Ekumeniskās žūrijas balvu saņēma irāņu režisora Mohammada Rasulofa filma “Svētās vīģes sēkla” (“The Seed of the Sacred Fig”) ar motivāciju: “Kad reliģija tiek asociēta ar politisko spēku un patriarhātu, tā var sagraut visintīmākās attiecības un indivīda cieņu, kā rāda šī irāņu ģimenes drāma. Uz žūriju atstāja iespaidu filmas bagātīgais simbolisms, tās augstsirdīgais un cerību pilnais nobeigums, tās humora piesitiens un sirdi plosošā spriedze. Filmas smalkais dramaturģiskais un kinematogrāfiskais veids padara to par metaforu jebkurai autoritārai teokrātijai.”
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
Milzīgs paldies kolēģei par iespaidu pierakstīšanu, ko pati nespēju lauztās labās rokas dēļ.
