Bremzē dabiskos procesus 20
Vajadzētu uzņēmējiem piemaksāt par darba vietu radīšanu, nevis tikai par darbinieka nomaiņu pret kādu citu, ko atbalsta Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA), uzskata tās Ludzas filiāles vadītājs Edgars Tereško. Tomēr viņš apzinās, ka mākslīgā atbalstīšana no valsts puses ir dabisko procesu bremzēšana. No apdzīvotākajiem novadi Latgalē kļuvuši par tukšākajiem. No Ludzas kādreizējās rajona teritorijas gadā aizbraucot 400 līdz 800. “Selekcija,” nopūšas Tereško. “Par vēlu kaut ko glābt. Es nevaru izrādīt Labklājības ministrijas pieprasīto optimismu par Ciblas vai Zilupes novadu.”
Edgars Tereško, šķiet, ir īstais NVA filiāles vadītāja krēslā. Strādājis Anglijā, bijis privātā biznesā, pats ir bijis ilgstošais bezdarbnieks. (“Pusotru gadu nestrādāju un dzerstījos, tas ir, dzēru alu. Bet naudas man pietika.”) Un vienlaikus ir piemērs, ka ilgstošais bezdarbnieks var atsākt strādāt. Tāpēc viņa secinājumi pārsniedz nerakstītos amatpersonas uzskatu rāmjus: “Dabiskā selekcija novedusi pie tā, ka jaunā paaudze vispār nezina, kas ir darbs. Būs jāved uz Lietuvu rādīt, kas ir ražošana. Liela daļa iedzīvotāju dzīvo šādi: divreiz gadā neformālā apmācība, vienreiz – profesionālā, trīs četrus mēnešus “simtlatnieku” programmā plus pašiem dārziņš un gotiņa. Viņi paši uzskata, ka ir lieli strādātāji, bet reāla darba piedāvājuma priekšā izrādās, ka neko neprot.”
Tomēr ar zobiem un nagiem NVA mēģina ievilkt vārgajā darba tirgū. Neformālajos (svešvalodas un datorapmācības) kursos apmāca 48 Zilupes iedzīvotājus un profesionālās pilnveides kursos (loka metinātāji un klientu apkalpotāji) – 24. Vaicāts par efektivitāti, Tereško nopūšas – mācām tādus vai šādus, bet darba devējam nevajag nekādus (Zilupē neuzrādās neviena vakance).
No ilgstošajiem bezdarbniekiem gatavo sešu cilvēku komandu (viens būs zilupietis), ko mēģinās atgriezt darbā. Šim sešniekam būs karjeras konsultācijas, izvērtēs darbspējas invalīdiem, motivāciju un, pat būtiskākais, būs mentora pakalpojumi. “Viens no mentora uzdevumiem būs bīdīt uz to, ko konkrētais cilvēks spēj, visticamāk, uz darba vietu citos reģionos. Šeit darba vietu nav un laikam arī neradīsies. Procesi nenovēršami: iedzīvotāju skaits saruks šeit un arī visā valstī. Latgalē visvairāk,” saka Tereško.
Pozitīvie piemēri ir uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi. Rīgas firmai “Starptautisko pārvadājumu loģistikas centrs” vajadzēja deklarētāju uz robežas un izmantoja jauniešu darbu, par kuru NVA maksāja dotāciju – pusi no minimālās algas. Vēl bija viens darba devējs, kas bija gatavs pieņemt darbā vienu šādu programmu apguvušu jaunieti, diemžēl viņš pērn nomira…
Projekta “Jauniešu garantijas” ietvaros uz Zilupi no Lauderiem kāds puisis brauca mācīties par traktoristu un saņēma par braukāšanu mobilitātes pabalstu. NVA apmaksāja ceļu, puisis saņēma 99,60 eiro stipendiju un nokārtoja traktorista tiesības, bet darbu viņam nepiedāvā.
Jauniešus bezdarbniekus brīvprātīgā darbā iesaista nevalstiskās organizācijas (par četru stundu dienā strādāšanu var saņemt 90 eiro stipendiju sešus mēnešus!). Iespējams, šādu iespēju dēļ pērn nodibināta vēl viena jauna nevalstiskā organizācija “Zilupes novada attīstībai”, par kuras pastāvēšanu novada domē pat nenojauta.
Pašnodarbinātajiem NVA piedāvā sākt savu biznesu, bet atsaucība ļoti maza, atzīst Tereško. Artūrs izgāja konsultācijas, viņam bija sava ideja, un viņš bija gatavs rakstīt biznesa plānu, tad atnāca piedāvājums strādāt ārzemēs un viņš savu pieteikumu atsauca… Tiesa, par sešiem mēnešiem saņemtās sešas minimālās algas nav tā summa, kas ļauj izveidot savu uzņēmumu. Anglijā neviens darba devējs mazāk par 700 mārciņām nedēļā neatļaujas maksāt, bet te NVA vēl divus gadus pienākas kontrolēt jaunizveidoto uzņēmumu. Atbalsta līmeni vajadzētu paaugstināt, uzskata NVA amatpersona.
Skaidrīte Marčenoka gan negrib novadu saukt par depresīvu, jo tie, kas strādā, tie turpina to darīt un viņiem arī bērni brauc palīgā. Vai viņi atgriezīsies, vēl nevar paredzēt. “Es saviem bērniem saku – būs vai nebūs Eiropa, būs vai nebūs karš, bet jums ir kur atgriezties – kaut ar rokām uzraksim un iestādīsim, un mēs izdzīvosim,” tā zemniece. Viņa izaudzinājusi četrus bērnus, no tiem trīs palikuši Latgalē, un meita, kura šobrīd dzīvo Rīgā, ļoti labprāt brauc uz dzimtajām mājām un pat būtu gatava atgriezties, ja vien pagastā būtu darbs. Meita palīdz audzēt zemenes un no 300 km tālās Pasienes piegādā tās pat Rīgas klientiem. “Vai gribat? Aizvedīsim!” bioloģiski audzētās ogas piedāvā enerģiskā saimniece. Marčenoka lepojas, ka viņai dēls palīdz saimniekot un, visticamāk, tieši viņš būs tas, kas turpinās vecāku iesākto – jau uzrakstīts projekts kā jaunajam lauksaimniekam.
* Krieviski “Ejam pie Kuļibina!” – 18. gadsimta beigās Ivans Kuļibins vadīja Pēterburgas Zinātņu akadēmijas mehānikas darbnīcu.
